Abi nepatīkamie notikumi negaidītais apmeklējums un anonīmais telefona zvans sāka izgaist no prāta. Kādu brīdi Bastians nespēja izšķirties, ko darīt, vai nebūtu prātīgāk pastāstīt Sandrai par zvanu? Taču viņš negribēja likt uz spēles labo noskaņojumu. Kāda tam jēga? Viņš bija nolēmis braukt, viņš atradās te un priecājās. Zvans noteikti bija tikai stulbs joks, varbūt no tā tipa, kurš viduslaiku tirgū bija žēlojies, ka Bastians drīkstēja braukt, bet viņš ne. Tam vajadzēja būt viņam. Tev neveicas, čalīt!
Sandra paņēma Bastianu aiz rokas, abu pirksti savijās, un meitene aizvilka viņu pie pārējiem. Pauls pamāja sveicienu ar savu dokumentu planšeti un uzsmaidīja Bastianam tik sirsnīgi, ka viņš tiešām sāka justies kā grupas vecbiedrs. Vilciena biļetes Pauls tomēr vēl neizdalīja.
- Tikai tad, kad būs sanākuši visi.
Nākamie ieradās LIzbeta un Georgs, tūlīt pēc viņiem atnāca Irisa. Šodien viņa izskatījās citādi nekā tirgū un turējās cieši līdzās Šteinhenam, it kā censtos paslēpties viņa ēnā. Bastians ievēroja, ka Irisai līdzi ir ne vien mugurā uzsiets bezformlgs jūrnieka maiss, bet arī liela, pusapaļa ādas soma, kuru viņa cieši spieda sev klāt. Viņš bija gatavs derēt, ka tajā atrodas arfa.
- Vēl Larss, Ralfs un Tomijs, tad mēs būsim pilnā sastāvā, paskaidroja Pauls.
- Tik maz? Bastians to visu bija iedomājies citādi. Pagaidām viņu bija desmit, kopā ar trim trūkstošajiem būs tieši trīspadsmit.
- Visi nebrauc no Ķelnes. Daži vēl pievienosies, taču tas nav masu pasākums. Sandra liegi glāstīja viņa roku, ar pirkstiem velkot pa apakšdelma iekšpusi. Šoreiz mēs esam patiešām ekskluzīva grupiņa, un ceru, ka jūties pagodināts. Viņa aprāvās un pamāja stacijas iekštelpas virzienā, no kurienes tuvojās vēl divi līdzbraucēji.
Pēc Sandras teiktā, apaļīgais, gaišmatainais tips, kurš viduslaiku turnīrā Dieva tiesas ievadā lasīja rakstu rulli, bija Ralfs. Tagad viņš sasarkušiem vaigiem un nosvīdušu pieri stiepa divas mugursomas vienu uz vēdera, otru uz muguras, turpretī Larss bija aprobežojies ar vieglāku bagāžu. Savu šķēpu viņš turēja kā ceļa spieķi, piesaistot sev citu pasažieru skatienus.
Irisa sarauca pieri. Vilcienā mums radīsies problēmas, ja tu tik atklāti demonstrēsi savu šķēpam līdzīgo daiktu.
- Fiksi uz bagāžas glabātavu! Aiziet! Tur pašlaik neviena nav.
Ralfs ar abām mugursomām paspraucās garām Paulam. Sliktas
ziņas. Tomijs man zvanīja, teica, ka nebraukšot. Šim kaķis esot slims, viņš domā, ka tas nobeigšoties. Tomijs uzskata, ka kāds to noindējis.
- Viņa kaķis noindēts? Kurš kaut ko tādu dara? Pauls jautājoši pacēla uzacis. Nabaga Tomijs. Tiešām žēl. Viņš ar lēnu kustību kaut ko izsvītroja no saraksta, noklepojās, tad pacēla galvu un uzlūkoja visus pēc kārtas.
- Nu tad uz priekšu! Tas brīdis ir klāt. Mēs pametam šodienu un dodamies atpakaļ varoņu un teiksmu laikmetā. Viduslaiki mūs
jau gaida. Kur? To es jums tūlīt atklāšu. Viņš izņēma no somas aplokšņu kaudzīti, gandrīz ar maigumu pārvilka tām ar pirkstiem un izdalīja katram pa vienam eksemplāram. Pirmais savu aploksni saņēma Bastians. Papīrs bija biezs, kā ar rokām liets, un mīksts. Viņš atvēra aploksni un izvilka vilciena biļeti.
Viņu galamērķis bija Vīzelburga pie Erlaufas. Bija jābrauc līdz Minhenei, tur vienu stundu jāgaida nākamais vilciens un ar to jāšķērso robeža ar Austriju. Vēlreiz jāpārsēžas Amstetenā ap pieciem no rīta, ak Dievs pēc tam jāturpina ceļš ar vēl diviem lēnajiem pasažieru vilcieniem, un ap septiņiem viņi sasniegs Vīzelburgu. Laika gulēšanai praktiski neatlika. Tā nekas, labs sākums…
Kāds iestenējās, it kā būtu saņēmis sitienu pa kuņģi. Bastians pagriezās; tur, nedaudz saliekusies uz priekšu, stāvēja Doro. Viņas acis bija plati ieplestas.
Vēdergraizes? Meitenes seja bija balta kā krīts un roka, kurā viņa turēja biļeti, trīcēja. Vai tev ir slikti?
Nekādas atbildes. Doro, acis blisinādama, blenza uz biļeti, tad viņa pacēla galvu un uzlūkoja Paulu. Tas vainīgi pamāja ar galvu.
-Jā, es zinu, tev tā vieta nepatīk, bet…
- Ka jūs varat tā rīkoties? čukstēja Doro. Paul, tu taču zini, ar kādām grūtībām mēs pagājušajā reizē no turienes izkļuvām. Kāpēc jūs gribat vēlreiz izaicināt likteni?
Pauls nopūtās. Beidz muļķoties, Doro! Mēs neko un nevienu neizaicinām, un pagājušogad bija mūsu labākais larps visā Saeculum pastāvēšanas vēsturē. Tu vienīgā visu laiku runā par kaut kādiem spokiem. Viss ir kārtībā, līdz tu pati nesāc tam ticēt.
Bastians nespēja uztvert sarunas pavedienu. Atvainojiet, par ko īsti ir runa?
- Doro uztraucas, ka mēs izvēlējāmies to pašu vietu, kur spēlējām iepriekšējā reizē. Viņa domā… Pauls aprāvās un kā atvainojoties izpleta rokas. Viņa domā, ka tur spokojas. Vai notiek kaut kas tamlīdzīgs. Šai vietai esot uzlikts lāsts, un tas ir saistīts ar kādu senu leģendu, ko es reiz neapdomīgi izstāstīju pie nometnes ugunskura.
- Tu tam netici, es zinu, nomurmināja Doro. Jo nejūti vibrācijas tā kā es. Bet, to ignorējot, tu sevi nepasargāsi.
- Viss būs labi, es uzmanīšos. Pauls apjucis uzlūkoja te vienu, te otru. Ja godīgi, es nebiju rēķinājies, ka tu vēl joprojām tā domā, Doro. Vieta ir vienkārši ideāla, un tā ir tikai un vienīgi mūsu rīcībā. Tur nav neviena, kurš varētu mums traucēt. Jūs taču atceraties! Turklāt pagājušajā reizē nekas slikts nenotika, vai ne?
- Tikai pateicoties manam aizsardzības aplim! iesaucās Doro. Apkārt stāvošie sāka pievērst viņiem uzmanību.
- Klusāk! Sandra satvēra meiteni aiz rokas. Tādā gadījumā tu mūs atkal aizsargāsi, vai ne? Ja reiz tev tas tik labi izdodas. Balss skanēja iecietīgi, it kā viņa gribētu nomierināt bērnu.
Arī Bastians sāka šaubīties ne jau par viņu galamērķi, bet par Doro saprātu. Vai viņa cieš no slimīgām iedomām? Vai šādā stāvoklī meiteni vispār drīkst ņemt līdzi uz larpu?
- Es varu saprast Doro, ierunājās Līzbeta. Saulainā laikā šis apvidus ir brīnumjauks, bet, tiklīdz apmācas, tur uzreiz kļūst drūmi, un naktīs… nepārtraukti dzirdamas šaušalīgas skaņas, koki saauguši blīvi kā dzīvžogā, zeme reizēm iegrimst kā purvā… visapkārt šurp un turp šaudās ēnas. Doro tic parādībām. Jūs to zināt, bet tomēr visu laiku stāstāt viņai šādas lietas…
- Tās taču ir tikai pasakas! Šteinhens pacēla plecus un izpleta rokas. Kas gan būtu naksnīgs nometnes ugunskurs bez šādiem stāstiem?
-Jūs vienkārši nesaprotat, Doro pakratīja galvu. Pagājušajā gadā es redzēju mežā staigājam firstu. Es dzirdēju viņa vaidus. Viņš bija izsalcis un ložņāja ap mums. Tīrā laime, ka viņš mūs atlaida. Otrreiz tā nepaveiksies.
Iestājās nomācošs klusums. Visi apmainījās samulsušiem skatieniem.
- Var jau būt, ka pagājušogad mēs ari nedaudz pablēņojāmies, norūca Šteinhens. Medalus, tu jau saproti. Kā pa miglu atceros, ka kādu nakti mēs ar Kārpu ložņājām ap nometni un klaigājām pārvērstās balsīs, lai nobiedētu pārējos. Viņš savilka seju komiskā
vainas apziņas grimasē. Bet par to mēs tūlīt arī saņēmām pēc nopelniem. Skrienot tumsā, es sasitu galvu pret koka stumbru, bet Kārpa iekāpa kādā bedrē un satrieca potīti. Ja tu gadījumā dzirdēji arī neķītru lamāšanos, tavā priekšā tagad stāv viens no vainīgajiem.
- Nu redzi! Sandra pateicīgi pamirkšķināja Šteinhenam.
- Es ļoti labi spēju atšķirt izmocītu pārdabisku būtni no diviem piedzērušiem idiotiem, dusmīgi iesaucās Doro. Bet lai nu paliek. Gan jau jūs vēl redzēsiet. Es zinu, ko redzēju un sajutu, un zinu, kā sevi aizsargāt. Viņa paķēra somu un iekāpa vagonā.