Ralfs nopūta matu šķipsnu no savas apaļās sejas. Vai mums arī nevajadzētu kustēties?
- Droši vien, drūmi piekrita Pauls. Viņa skatiens vēl joprojām bija pievērsts Doro, kas tagad kā tumšs siluets parādījās kupejas logā.
Cits pēc cita viņi iekāpa vilcienā. Pēc Ralfa un Larsa savu bagāžu vagonā iecēla apaļīga, maza auguma, aptuveni divdesmit piecus gadus veca sieviete, ar kuru Bastians vēl nebija iepazīstināts.
- Neuztraucies, viņa teica, vēršoties pie Paula. Mēs ļoti priecājamies par šo izvēli. Pavadā viņa veda īskājainu terjera jaukteni, bet pie rokas vīrieti, kas ar piekrītošu galvas mājienu apstiprināja katru viņas vārdu. Tā taču ir, Arno, vai ne? Tur bija superīgi.
-Jā, Alma. Superīgi, apstiprināja Arno. Bastianam viņi abi atgādināja hobitus, trūka tikai spalvaino kāju.
Bastians un Sandra apmetās vienā kupejā ar Paulu, Šteinhenu, Ralfu un Irisu, kas tūlīt ieņēma vietu pie loga un pa pusei aizvilka aizkaru. Lai neviens neblenž iekšā. Viņa ērti iekārtojās sēdeklī un, tiklīdz vilciens izkustējās no vietas, aizvēra acis.
Uz perona izvietotie tablo, reklāmu stendi un soli aizvien ātrāk slīdēja gar logu. Tad stacija palika aiz muguras. Kā vienmēr, kad viņš brauca ar vilcienu, Bastians tūlīt kļuva miegains. Viņš skatījās pa logu, nepiegriežot vērību garām slīdošajai ainavai, un vēlreiz atsauca atmiņā Doro teikto.
Vai viņa tiešām tic tam, ko saka? Izskatījās, ka jā. Bet varbūt viņa tikai gribēja pazīmēties…
Tomēr viņas vārdi bija atstājuši Bastiana kuņģi nelāgu sajūtu. Nedaudz padomājis, viņš saprata, kāpēc. Zvans. Divi brīdinājumi dažu stundu laikā, lai gan viens no tiem bija anonīms un otrs pavisam kuriozs. Taču savāds nemiers palika. Viņš labprāt būtu pastāstījis Sandrai par telefona sarunu, bet tikai zem četrām acīm. Tāda iespēja gan tuvāko stundu laikā diezin vai radīsies.
Desas smarža atrāva viņu no šim pārdomām. Šteinhens balansēja uz plaukstas milzīgu salami. Ir laiks kaut ko uzkost. Vai kāds ir izsalcis? Man ir arī maize, ko pieēst klāt.
Neviens neatsaucās, bet šķita, ka Šteinhenam tas nav nekāds traucēklis. Viņš nogrieza vairākas biezas desas ripas un citu pēc citas tās sāka stūķēt mutē.
- Bastian, mans jaunais biedri, viņš teica, turpinot košļāt. Es nespēju vien sagaidīt, kad varēšu redzēt tevi spēlē. Tu noteikti jau esi izdomājis sev tēlu, vai ne? Iepazīstini mūs ar to!
- Mēs visi esam ļooooooti ieintriģēti, vēl joprojām sēžot ar aizvērtām acīm, novilka Irisa.
Bastians noklepojās. Atzīšos, ka tas sagādāja zināmas grūtības, viņš teica. Taču Sandra piemeta dažas idejas, un es tiku galā.
- Cerams, ka tu neesi krodzinieks! iesaucās Šteinhens. Es ļoti pārdzīvotu, ka tieši tu kļūtu par manu konkurentu, draugs.
Šteinhens savu tēlu bija nosaucis par Kuno. Kuno vom Fass*, to jūs spēsiet paturēt prātā, vai ne? Kuno agrāk bija algotnis un joprojām diezgan labi prot apieties ar zobenu, bet tagad viņš kauj vairs tikai vistas un baložus. Izņemot gadījumus, kad kāds viņa viesis kļūst nekaunīgs. Kuno jums iepatiksies, jo viņš jūs baros. Šteinhens uzmundrinoši paklakšķināja mēli. Bet es tik bezkaunīgi pabāzos visiem priekšā. Bastian, tava kārta!
Redzot sev pievērstos skatienus, Bastians ievilka elpu. Sākumā es izprātojos šā un tā. Pat vārdu izdomāt nebija nemaz tik viegli. Ari naktīs tam tika veltītas vērtīgās mācībām paredzētās stundas.
* Das Fass (vācu vai.) muca.
Vārdam bija jāatbilst laikmetam, un tas nedrīkstēja skanēt pārāk dīvaini. Pēc stundām ilgas meklēšanas internetā Bastians bija uzgājis vārdu Tomens, senu formu no Tomasa, un tas viņam uzreiz šķita īstais. Tagad izrādījās, ka par to ir sajūsmā ari Šteinhens.
- Tomens! Lieliski! Izklausās kā izdomāts, tomēr tas ir pavisam autentisks. Un kāds, Tomen, ir jūsu pilnais vārds? Kāds ir jūsu arods? Kā jūs piepildāt savu naudas zuteni?
Kā vienmēr, kad Šteinhens sāka runāt viduslaiku manierē, Bastianam tas šķita reizē amizanti un neveikli.
- Esmu dziednieks, meklēju medicīnas zināšanas… un ēē… ārstniecības mākslas meistarus, kuri varētu mani pamācīt. Laikam viņam bija izdevies atrast pareizo toni, jo Šteinhens atzinīgi pamāja ar galvu.
- Ne pārāk tālu no reālās dzīves, hm. Labi, lai tā būtu. Vai jums ir arī pievārds?
To viņš vēl nebija apdomājis. Diemžēl nav. Bet man vēl ir nedaudz laika…
- Tomens CIpslugriezējs, ierosināja Irisa. Viņa sēdēja, acis aizvērusi un dziļi iegrimusi sēdeklī. Meitenes mati slējās no galvas uz visām pusēm un mutes kaktiņos rotaļājās smaids. Tomens Kaulupravītājs.
- CIpslugriezējs man patīk labāk, paziņoja Šteinhens. Cienīgs vārds vīram, kurš reiz kļūs par medicīnas korifeju.
- Paga, paga! iebilda Pauls un citu pēc cita uzlūkoja visus klātesošos, līdz viņa skatiens apstājās pie Irisas.
- Un tu pati? Atkal būsi zaglīga barde?
- Protams. Vēl joprojām tā pati Cecīlija.
Irisas vietā Cecīlja. Šteinhena vietā Kuno. Pagaidām vēl nebija nekādu problēmu, bet Bastians patiesi baidījās, vai spēs paturēt prātā, kā sevi nosaukuši cilvēki, kuru īstos vārdus viņš tik tikko atcerējās. Kuno. Cecīlija. Un Sandra sevi nosaukusi par Doradeju.
Viņus iztraucēja pavadoņa ierašanās, visi izvilka savas biļetes. Pēc tam neviens vairs neritināja tālāk pārtrauktās sarunas pavedienu. Sandra, pārdomās iegrimusi, blenza uz savām rokām, Šteinhens ēda, Pauls sapņaini smaidīja un lūkojās ārā pa logu.
- Doro, ierunājās Bastians, pārtraucot vispārējo klusēšanu.
- Vai viņa tiešām ir tik māņticīga? Un, ja tā, vai jūs domājat, ka šis brauciens ir viņai piemērots?
- Viņa uzskata sevi par raganu. īstu raganu, paskaidroja Sandra. Jebkurā mežā naktī ir dzirdami trokšņi, bet Doro ir attīstīta fantāzija, un viņa domā par gariem; tad iegaudojas vējš, un viņa dzird pazudušo dvēseļu kliedzienus. Visādā ziņā pagājušogad bija tieši tā.
- Tur bija arī mana vaina, atzina Pauls. Kādā senā grāmatā es biju uzgājis šaušalīgu leģendu, kas cēlusies no šīs apkārtnes. Kādu vakaru es, pārģērbies par vecu pravieti, pirms tumsas ierados nometnē, lai to izstāstītu. Kopš tā laika šis stāsts Doro neiziet no galvas. Vēlāk viņa to pārlasīja un konstatēja, ka stāsta darbības vieta samērā labi atbilst mūsu spēles poligonam. Domāju, ka vēlāk viņa nomierināsies.
Cerams, nodomāja Bastians. Kas tā par leģendu? Es domāju: par ko tā stāsta?
- Par netaisnību, viltu un nāvi, atbildēja Pauls, liekot uzsvaru uz atsevišķiem vārdiem. Tāpat kā ļoti daudzas seno laiku leģendas. Vai gribi to dzirdēt?
- Noteikti.
Šķita, ka tādējādi viņš ir iepriecinājis Paulu. Tas ar apmierinātu smaidu sejā uzlūkoja visus pēc kārtas. Vai kāds pret to iebilst?
- Nē taču, nomurmināja Irisa. Esmu atvērta tavām vakara pasaciņām, un Doro, par laimi, te neatrodas.
- Labi. Klausieties vēstījumu par to, kas noticis sen pagājušās dienās! Teiksmu, kuru jums stāstīšu, sauc “Asiņainās kapenes”.
Pauls pārlaida skatienu visiem pēc kārtas, uzlūkojot katru vairākas sekundes. Senos laikos pār šo zemi valdīja Falkenvartas firsts, viņš iesāka. Firstam bija piedzimuši divi dēli. Vecākais no tiem bija bastards, ko laida pasaulē kāda kalpone, bet jaunākais bija dzimis firsta laulībā un kļuvis par viņa mantinieku. Firsta sieva bija skaista un kundziska viņai nepatika, ka ārlaulības dēls dzīvo tepat līdzās, tāpēc pieprasīja savam vīram, lai tas padzen bērnu un