viņa māti no pils. Firstam bija vienalga, un viņš, ilgi nedomājot, lika abiem posties ceļā, atstājot tos bez naudas un īpašumiem. Tikai ar to, kas mugurā, viņi devās projām nezināmā nākotnē.
Ludolfs, firsta likumīgais dēls, izauga par izlutinātu jaunu cilvēku, kuram nekā netrūka. Tristrams, bastards, sitās pa dzīvi ubagojot un zogot. Viņa māte nomira, kad zēns vēl nebija piedzīvojis savu četrpadsmito pavasari; mokoši klepojot, viņa bija izlaidusi garu. Tikai izveicība zagšanā noturēja Tristramu pie dzīvības, tomēr sirdī viņš kvēli ilgojās pēc taisnīguma. Māte nebija slēpusi no dēla viņa dižciltīgo izcelsmi, un tā viņš ik pa laikam klauvēja pie Falkenvartas pils vārtiem un pieprasīja tikšanos ar tēvu, taču nekad netika ielaists.
Gāja gadi, un firsts kļuva vecs un slims. Izplatījās runas, ka viņam vairs nav ilgi atlicis dzīvot. Tās nonāca arī Tristrama ausīs, un viņš vēlreiz devās uz pili pie sava tēva šoreiz, lai izlīgtu ar viņu. Viņš gribēja piedot tēvam tā cietsirdību un cerēja uz nelielu mantojumu, ar ko varētu nodrošināt savu eksistenci. Bet, kā vienmēr, vārtu sargi viņu padzina.
Tad firsts nomira. Tristrams zināja, ka tagad vairs nekad netiks ielaists pilī, tāpēc paaicināja dažus draugus, lai tie viņu pavada, jo cerēja, ka atraidīt lielāku grupu lūdzēju sargiem būs grūtāk nekā vienu cilvēku. Neviens no viņiem nebija bruņots, tie bija nabadzīgi ļaudis ubagi, klaidoņi un zemnieki, kuri lielākoties nezināja, kur ņemt, ko likt uz zoba nākamajā maltītē, nemaz nerunājot par naudu un zobenu.
Sargi atkal sakrustoja šķēpus vārtu priekšā, nolamāja Tristramu, spēra viņam ar saviem smagajiem zābakiem un draudēja visus šos salašņas izbarot firsta suņiem. Taču šoreiz Tristrams neļāva sevi tik viegli aizdzīt, bet palika stāvam un kliedza pret mūriem, cik skaļi varēdams, cerot, ka to izdzirdēs viņa brālis.
“Es no tevis neko nevēlos, Ludolf!” viņš sauca. “Ne tavu titulu, ne tavu naudu, ne arī tavus zemes īpašumus, es to apzvēru! Gribu tikai noskaitīt lūgšanu pie sava tēva kapa un izlīgt ar viņu.”
Pauls dusmīgi palūkojās uz Bastianu, it kā viņš būtu viens no tiem stūrgalvīgajiem vārtu sargiem. Kupejā bija karsti, un viņa pieri klāja plāna, spīdīga sviedru kārtiņa.
- Pēc pusstundas vārti gaidītāju priekšā atvērās, Tristrams un viņa pavadītāji tika ielaisti pilī. Viņus sagaidīja pats Ludolfs. Viņš pavēlēja tiem celt priekšā gaļu, maizi un vīnu.
“Mūsu tēvs mira mierīgā nāvē,” viņš teica. “Es negribu tev liegt noskaitīt lūgšanu pie viņa kapa.”
Pusbrāļi kopīgi paēda, un, kad iestājās nakts, Ludolfs piedāvājās aizvest Tristramu un viņa pavadoņus uz ģimenes kapenēm.
Paula acis iemirdzējās, kad viņš turpināja stāstījumu. Visi nokāpa pils pagrabā. Viņus pavadīja trīs kalpotāji ar lāpām rokās. Tiklīdz Tristrams un viņa draugi bija spēruši pirmos soļus kapenēs, viņi saprata, ka ir nonākuši lamatās. Lāpu gaismā iemirdzējās zobenu un bruņu metāls. Ludolfa vīri pēc sava valdnieka pavēles jau gaidīja kapenēs.
“Tā kā tev ir tik stipra vēlēšanās nokļūt pie sava tēva, tu tikai priecāsies, kad es tevi nosūtīšu pie viņa,” ņirgājās Ludolfs.
Viņa kareivji metās virsū Tristrama pavadītājiem, kuri, par spīti bezcerīgajai situācijai, ar kailām rokām stājās pretī uzbrucējiem. Kapenēs iedegās briesmīga cīņa. Kareivji trieca savus zobenus neaizsargātajos ķermeņos, pēc alebardu cirtieniem no tiem ripoja galvas. Kapeņu sienas krāsojās sarkanas, grīda kļuva slidena no asinīm, mirstošo cilvēku kliedzieni aizskanēja līdz pat ciemam un laupīja iedzīvotājiem naktsmieru. Dažu minūšu laikā Tristrama vīri jau bija miruši, vienīgi viņš pats vēl bija dzīvs.
Izmisumā Tristrams paķēra mirušā firsta zobenu, kas gulēja uz tā kapakmens. “Mēs esam brāļi!” viņš iesaucās. “Ja gribi par katru cenu redzēt savu brāli mirušu, cīnies ar mani! Ļausim liktenim izlemt esmu es pelnījis nāvi vai ne!”
Ludolfs tikai iesmējās un pamāja saviem kareivjiem, lai tie pabeidz asiņaino slaktiņu. Tristrams, koncentrējis visus spēkus, aizsargājās un paguva nogalināt divus pretiniekus, pirms pats tika ievainots un zobens izslīdēja no viņa rokām.
Viņi nospieda Tristramu uz ceļiem pie firsta kapa akmens plāksnes, un tagad Ludolfs satvēra sava tēva zobenu. Viņš pacēla to virs galvas kā miesnieka cirvi un dziļi ieskatījās sava ārlaulības pusbrāļa
acīs. Šajā skatienā Tristrams varēja izlasīt, ka pienākuši viņa dzīves pēdējie mirkļi. Un viņš uzreiz nomierinājās. Bailes, kas nupat vēl bija likušas viņam trīcēt, izgaisa, un tās nomainīja auksts un visu aptverošs naids. Atbildot Ludolfa skatienam, viņš izgrūda drausmīgu lāstu.
Viņš nolādēja savu tēvu un savu brāli, pili un tās iemītniekus, zemi, uz kuras viņi stāvēja, un katru, kurš jebkad spers uz tās savu kāju. “Nāvē es pārņemu sava tēva mantojumu!” viņš kliedza. “Šī tagad ir mana zeme, šī ir bastardu, izstumto, zagļu, ārpus likuma izsludināto un nodoto zeme! Tikai viņi te atradīs mieru. Visi citi, kas ienāks manā valstībā, to mūžīgi nožēlos. Viņi piederēs man, un es tos nekad vairs nelaidīšu vaļā. Viņu kauli tiks salauzti, un āda atdalīta no miesas. Tārpi uzbruks viņu ēdienam, un vārgums viņu locekļiem. Zeme viņus aprīs citu pēc cita, mirušie naktīs celsies augšā no saviem kapiem, un viņu kliedzieni dzīs jūs visus izmisumā. Lai nolādēta šī zeme tik ilgi, līdz tajā uzvarēs taisnīgums! Šodien es kā bastards leju asinis šajā kapā un šķiros no dzīves, un tieši to kādu dienu piedzīvosi arī tu, Ludolf. Un, ja ne tu, tad kāds cits tavā vietā, īsts mantinieks. Likumīgs brālis, mīlēts un cienīts kā tu, Ludolf. Kas notiks ar mani, tas notiks arī ar viņu!”
Bāls aiz dusmām Ludolfs iesaucās: “Tu gribi, lai mani vīri bailēs no tava lāsta mani nogalina? Taču tas neskaitās, jo nāk no netikles dēla mutes!”
Pauls ieturēja pauzi. Braucošā vilciena radītais monotonais troksnis skanēja kā pastāvīga fona melodija, taču Bastians to uztvēra tikai ar vienu savas apziņas stūrīti. Tagad viņš spēja labāk saprast Doro. Ainas, kas uznira viņa acu priekšā, bija biedējoši reālas un dzīvas. Caur kupeju izvējoja salta viduslaiku dvesma.
- Ilgāk vairs nevilcinoties, turpināja Pauls, Ludolfs nocirta savam brālim galvu. Tristrama asinis lija uz viņa tēva kapa un izsūcās līdz pat tā mirstīgajām atliekām. Kopš tā laika firsta gars naktīs klīst pa mežu un nespēj gūt mieru.
Ludolfs lika aizmūrēt kapenes un aizliedza bilst kaut vārdu par tur notikušo, tomēr par lāsta lieciniekiem kļuvušie kareivji izpauda šo noslēpumu. Pēc dažiem mēnešiem pilī izcēlās ugunsgrēks, kurā
gāja bojā gandrīz visi tās iemītnieki. Izdzīvojušie tajā saskatīja lāsta piepildīšanos. Vairums no viņiem aizbēga, daži mēģināja nogalināt Ludolfu, bet tika notverti un sodīti ar nāvi. Pēc tam jaunā firsta dzīve ritēja samērā mierīgi, taču viņa bagātība izsīka un pils nekad vairs netika atjaunota. Tad atnāca mēris. Jau pirmajā nedēļā Ludolfs krita tam par upuri. Nekur citur slimība neplosījās tik briesmīgi kā viņa valdījumā. To neviens vairs nesauca citādi kā tikai par nolādēto zemi. Ceļotāji meta lielu līkumu pārogļotajām drupām. Drīz pāri sakritušajiem akmeņiem izauga zāle un mežs, un šodien neviens vairs precīzi nezina, kur bija atradusies pils. Taču ceļotāji ziņo par tumšu stāvu, kas naktīs klaiņojot turienes mežos. Citi stāsta, ka esot dzirdējuši spalgus un sāpju pilnus kliedzienus, it kā tur tiktu nogalināti Tristrama biedri.
Kupejā visi bija kā pamiruši. Arī Pauls sēdēja klusēdams. Viņa skatiens bija vērsts uz kādu punktu tālumā.