- Sasodīts, kā vienmēr, tu man atkal uzdzini zosādu uz muguras, beidzot ierunājās Šteinhens. Paldies. Tagad es tiešām sāku baidīties par savu dzīvību.
- Vai mēs braucam tieši uz šo nolādēto apvidu? jautāja Bastians. Tas tiešām ir biedējoši, it īpaši, ja esi māņticīgs.
- Jā, un Doro tic lāstiem, piebilda Sandra. Par laimi, viņa tic arī lāstu noņemšanai un noteikti nepārtraukti skaitīs aizsargājošus burvju vārdus. Tātad viss būs kārtībā.
Kupejā iestājās miers. Bija dzirdama tikai vagona riteņu rībēšana. Bastians juta, kā viņu pārņem gurdums. Viņš pievērsa skatienu logam. Garām skrēja koki, mājas. Viņš nožāvājās. Irisas seja bija daļēji pavērsta pret viņu. Vai viņa gulēja? Viņš nebija pārliecināts. Meitene elpoja mierīgi un kā talismanu, cieši sev piespiestu, turēja klēpī arfas somu. Bastians atkal pievērsās logam. Koki. Mājas. Koki.
Viņš laikam bija gulējis kādu brīdi, jo uztrūkās no griezīga svilpiena. Ārā jau bija gandrīz satumsis.
- Vēl nepilna stunda līdz Minhenei, teica Sandra un pabāza viņam zem deguna pusizdzertu kolas pudeli. Vai nevēlies vēl izjust pēdējās tagadējā laikmeta baudas?
Bastians dzēra, lai gan kola bija novadējusies. Tagad ari kuņģī bija sajūtamas nepārprotamas izsalkuma pazīmes. Nekādu problēmu, jo Sandra bija paņēmusi līdzi sviestmaizes ar sieru un musli tāfelītes īpaši viņam.
- Es gribu, lai šis brauciens tev sagādā prieku, viņa apgalvoja. -Jūtos nedaudz atbildīga, jo esmu tevi atvilkusi sev līdzi, Sandra piebilda un cēla gaismā vēl paciņu ar želejas lācīšiem. Tagad ēd, no rītdienas tie būs aizliegti.
Bastians darīja, kā teikts, un pēc tam devās izlocīt kājas. Pie kupejas viņš sastapa Larsu, kurš bija atvēris vilciena logu un turēja galvu gaisa plūsmā. Viņam atkal līdzi bija šķēps, kā dēļ liela daļa pasažieru, kuri gribēja paspraukties garām, izbrīnā nogrozīja galvu.
Pamanījis Bastianu, Larss pagriezās. Nu ko? Vai tev jau sāk iepatikties?
- Savā ziņā, jā. Lai gan man tas viss vēl ir ļoti tāls un nepazīstams.
Larss pamāja ar galvu. Sākumā jūties ļoti savādi šajos senlaicīgajos kankaros un ar zobenu pie jostas, bet ar to ātri sarod. Viņš nopūtās. Protams, ja nesēdi vienā kupejā ar Doro. Priecājies, ka tev tas tiek aiztaupīts.
- Kā tā?
- Viņa vēl joprojām grib mūs pierunāt griezties atpakaļ. Pašlaik viņa sēž tur iekšā, Larss ar roku norādīja uz kupejas durvīm pa labi aiz sevis, un dzied mirušo dziesmas. Ķeltu.
- Ak Dievs!
- Kam tu to saki! Larss pievilka sev tuvāk šķēpu, lai palaistu garām kādu pavecāku kungu. Viņa gribēja, lai mēs visi dziedātu līdzi. Mums esot jāpulcē ap sevi izpalīdzīgi gari, lai tie mūs aizsargātu pret lāstu.
Aiz viņiem atvērās bīdāmās durvis. Vienmulīgas dziedāšanas pavadīti, pa tām iznāca Alma, Arno un terjera jauktenis. Vienīgi suns neizskatījās noguris.
- Tas vairs nav izturams, galvu purinādams, norūca Arno.
- Mēs dodamies uz restorānvagonu.
Bastians nolūkojās nopakaļ trijotnei. No aizmugures viņi izskatījās apbrīnojami līdzīgi maza auguma, apaļīgi un blondi. Savā ziņā komiski.
- Tu studē medicīnu, vai ne? viņa pārdomas pārtrauca Larss.
- Jā. Un tu?
- Ģermānistiku. Man šausmīgi patīk lasīt un rakstīt.
- Saprotu. Vai viduslaiku romānus?
Larss piešķieba galvu. Nē, bet tas būtu izaicinājums. Par to es vēl neesmu domājis. Patiesībā es nepiederu pie viduslaiku ekspertu aprindām. Es iesaistījos aptuveni pirms diviem gadiem. Pateicoties Paulam. Viņš domāja, ka man tas varētu nākt par labu. Kā pārmaiņa pēc lielās lasīšanas. Svaigs gaiss. Meitenes ņieburos.
- Ļoti gādīgi no Paula puses, smīnēdams noteica Bastians.
- Tev tas šķiet savādi? Bet Pauls tāds ir rūpējas par cilvēkiem, kuri viņam ir svarīgi. Larss domīgi lūkojās sāņus.
- Vai jūs jau ilgi esat pazīstami?
-Jā, Larss atbildēja. Daudzus gadus.
Kad viņi nonāca Minhenē, ārā līņāja. Pauls ierosināja stundu gaidīšanas laika pavadīt pie kafijas un beigeļiem kafejnīcā Coffee Fellows. Bastians, kuru vēl mocīja viegls nelabums pēc želejas lācīšu baudīšanas, nolēma labāk pastaigāties kopā ar Almu un viņas suni.
- Kā īsti viņu sauc?
- Roderiks.
Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un paluncināja asti.
-Jauks radījums.
- Tiešām, vai ne?
Viņi apmeta loku ap ēku bloku, turklāt Roderiks pacentās ik pēc diviem metriem atstāt aiz sevis aromātiskas pēdas.
- Vai tev šķiet pareizi, ka larps atkal notiek tajā pašā vietā, kur pagājušogad? jautāja Bastians, pirms viņi bija nonākuši līdz kafejnīcai, kurā sēdēja pārējie grupas dalībnieki.
-Jā! Brīnumskaista ainava, patiešām pirmatnīga. Varu saprast, kāpēc organizētāju komanda grib vēlreiz doties uz turieni.
- Hm. Es tikai tāpēc, ka citi… respektīvi, Doro uzskata, ka šis nostūris esot dīvains vai pat baiss. Vai tu domā citādi?
Alma saīsināja pavadu, un Roderiks uz to reaģēja ar neapmierinātu smilkstēšanu. Nav nekādu dīvainu apvidu, viņa teica. Ir tikai dīvaini cilvēki.
tundu ilgā gaidīšana vilkās pārāk lēni, un kafejnīcā bija pārlieku gaišs; stiklotās sienas ļāva no ārpuses brīvi ieskatīties tās iekšienē. Irisa iespiedās savā stūrī un uzmanīgi nopētīja katru, kas ienāca lokālā. Gaidīšana starp reisiem bija ceļojuma nepatīkamākā daļa. Viņa gribēja atrasties kustībā. Tas, kurš nekustas, ir viegli notverams.
Kāds tips pie blakusgaldiņa paskatījās uz viņu pusi, un Irisa instinktīvi piekļāvās Šteinhenam, taču izrādījās, ka svešā uzmanību bija piesaistījis tikai šķēps, ko Larss bija pieslējis pie sienas un kas nupat draudēja apgāzties. Vai tev ir auksti? jautāja Šteinhens. Viņa papurināja galvu un, pati sev par pārsteigumu, konstatēja, ka acīs sariešas asaras. Lieliski, Iris, sāc vēl tagad pinkšķēt. Tikai tāpēc, ka kāds painteresējās, kā tev klājas.
- Nē, viss kārtībā, viņa atbildēja un atvirzījās nedaudz tālāk no Šteinhena. Man tikai gribas ātrāk tikt projām no šejienes.
- Bet tu jau neesi sev neko paņēmusi. Varbūt vēlies kafiju? Kādu beigeli? Tie ir garšīgi. Uz mana rēķina, jā?
- Nē. Viņa satvēra Šteinhena roku un paspieda to. Paldies! Bet es šobrīd nespēju neko ieēst.
Kāds atkal ienāca pa durvīm. Irisa parāvās atpakaļ, taču tie bija tikai paraugskolēns, Alma un Roderiks, kurš aizrautīgi ošņājās un tad apsēdās līdzās Arno.
- Pēc divdesmit minūtēm mēs dodamies tālāk, pavēstīja Pauls. Pacentieties nākamajās četrās stundās nedaudz pagulēt, rīt laika nosnausties vairs nebūs. Mēs esam izdomājuši jums trakas lietas. Viņš uzlūkoja visus pēc kārtas. Jums nebūs pamata sūdzēties par dažādības trūkumu. Ja kāds vēl grib kaut ko pasūtīt, lūdzu, pasteidzieties, pēc desmit minūtēm mums jādodas projām no šejienes.
Šteinhens atnesa sev vēl divus beigeļus un vienu kapučīno, no kura Irisa, paklausot viņa lūgumam, nostrēba putas. Pāri tasītes
malai viņa vēroja, kā Sandra baro Bastianu ar mafina gabaliņiem, it kā viņš būtu klēpja sunītis.
Perons, no kura vajadzēja atiet viņu vilcienam, bija tikpat kā tukšs. Irisa visu laiku neizlaida no acīm pulksteni. Piecas minūtes pirms pusdivpadsmitiem. Viņa sajuta kņudoņu mugurā, pagriezās, bet tur neviena nebija. Un, pat ja būtu, tu viņu neredzētu. Viņa ciešāk piespieda sev klāt somu ar arfu un izmisīgi vēlējās, kaut vilciens jau būtu pienācis. Kad tas beidzot piebrauca, viņa bija pirmā, kas iekāpa vagonā, un pirmā, kas ieņēma vietu rezervētajā kupejā. Aizvilka aizkarus. Uzelpoja.