- … nebrīnies, viņa vienmēr ir tāda: ne ar vienu nerēķinās, kāds teica klusinātā balsī. Protams, Sandra, vilkdama Bastianu garām durvīm, lai ieņemtu blakuskupeju. Irisa aizvēra acis. Aizmigt viņa droši vien nespēs, vismaz izturēsies tā, it kā gulētu.
Pulkstenis rādija 4.23. Bastiana galva bija kā ar šķidru cementu pielieta. Viņš netrāpīja ar kāju uz pakāpiena un drīzāk izkrita nekā izkāpa no vagona. Vai viņš bija savācis visu bagāžu? Laikam jā. Ja nē, tāpat bija par vēlu, jo vilciens jau bija izkustējies no vietas.
Ārā vēl bija tumšs. Satrauktie un apmiegojušies Bastiana ceļabiedri pulcējās pie kāpnēm, kas veda uz tuneli. Pats sevi viņš ierindoja otrajā kategorijā, jo pretēji gaidītajam jau neilgi pēc izbraukšanas no Minhenes bija iemidzis un gulējis, līdz Pauls nupat bija viņu diezgan brutāli uzrāvis no miega.
- Dodamies uz pirmo sliežu ceļu! Pauls iesaucās, un viņa balss nedabiski skaļi atbalsojās tukšajā, naksnīgajā stacijā. Bet steigties nevajag, laika mums vēl ir vairāk nekā divdesmit minūtes.
Katrs solis skaļi noklaudzēja uz kāpnēm. Viņi pagāja garām kādam stacijas strādniekam, kurš, galvu piešķiebis, viņus aizdomīgi nopētīja Larsa šķēps tiešām piesaistīja uzmanību. Neviens cits tuvākajā apkārtnē nebija redzams. Vilciens jau gaidīja pie perona un bija praktiski tukšs. Celt bagāžu uz plauktiem nebija nekādas jēgas, jo viņu brauciens ilgs ne vairāk par divdesmit minūtēm.
Pie horizonta pamazām parādījās gaiša svītra, un, kad viņi nākamajā stacijā izkāpa, sāka aust saule. Maigi sārtās debesis virs dzeltenās stacijas ēkas jau tagad radīja Bastianam iespaidu, ka viņš ieiet citā pasaulē. Vilcienā viņi brauca kopā ar pastāvīgajiem pasažieriem, no kuriem neviens nepagodināja ar skatienu apkārtnes ainavu, kas modās jaunai dienai. Bet skats bija brīnumains. Jo tālāk viņi brauca, jo rustikālāka un pirmatnīgāka kļuva vide. Zaļi lauki mijās ar ganībām, lielas taisnstūrveida pilis ar iekšpagalmu nomainīja balsinātas zemnieku mājas.
Bastianam pretī, pieglaudušies viens otram, sēdēja Georgs un Līzbeta. Līzbetas acis bija aizvērtas, viņa elpoja vienmērīgi. Bastiana uzmanību neviļus piesaistīja viņas seja. Meitenes mute bija pavērta sapņainā smaidā, un viņš pieķēra sevi ar skatienu skenējam viņas lūpu un deguna līnijas un uzacu lokus, cenšoties saprast, kas rada šo pilnības iespaidu. Tikai sajutis, ka ari viņš pats tiek novērots, turklāt konstatējis, ka vērotājs ir Georgs, Bastians ātri aizgrieza galvu.
Vēl mazs brīdis, un viņi jau bija Vīzelburgā. Bastians izcēla savu smago mugursomu uz perona un palūkojās apkārt. Bija jau gaišs. Stacijas pulkstenis rādīja desmit minūtes pirms sešiem taču viņus jau gaidīja.
- Te ir Martins un Dominiks! Nāciet! Pauls pamāja abiem zeļļiem, kuri, kā paskaidroja Sandra, bija no tuvējās apkārtnes.
Pie stacijas ēkas viņus gaidīja divi džipi. Jūs šodien esat jau otrā grupa. Pirmā ieradās nakts vidū.
Viņi sakāpa abos transportlīdzekļos, kur brīnumainā kārtā vieta atradās visiem, un devās ceļā. Visu brauciena laiku Dominiks kaut ko aizrautīgi stāstīja, taču Bastians iekšēji atslēdzās jau pēc pirmajiem teikumiem. Viņš sēdēja pie loga vai, precīzāk sakot, pieplacis pie tā, un vēroja garām slīdošo ainavu. Vispirms viņi šķērsoja Donavu, pēc tam vairākus kilometrus brauca gar upi un tad pagriezās pa labi. Turpmākais ceļš veda augšup kalnos. Viņi izbrauca cauri vairākiem ciemiem, kuri lepojās ar gleznainiem baznīcu torņiem. Džipus ar izbrīnītiem skatieniem pavadīja ceļmalas ganībās palaistās govis. Pēc tam viņi pabrauca garām vēl tikai trim viensētām. Pļavas izzuda
skatienam, un abās ceļa pusēs pacēlās tumšs skujkoku mežs, kas nomāca rīta gaismu.
Bastians sajutās vientuļš un satvēra Sandras plaukstu, bet meitene atbildēja tikai ar īsu un paviršu rokasspiedienu. Viņa ar stingu skatienu vērās taisni uz priekšu.
Visbeidzot viņi nogriezās uz zemesceļa, kas starp nogāztiem un grēdās sakrautiem kokiem veda kalnup. Dominiks manevrēja ap neskaitāmām izdangātām bedrēm, tomēr viņi tika pamatīgi izkratīti, kad zem riepām pakļuva resni zari.
Kādu laiku ceļš vēl bija saskatāms, tad tas beidzās, un tālāk džips kratījās pa nelīdzenu meža zemi.
Kad mežs kļuva tik biezs, ka starp koku stumbriem vairs nebija iespējams izbraukt, Dominiks apturēja auto.
- Galastacija. Tālāk līdz sapulcēšanās vietai jums jāiet kājām, resnajiem te būs par šauru. Viņš uzsita ar delnu pa stūri. Tālāk augšā ir svaigs ūdens un telts, kurā varēsiet uzvilkt savus kostīmus. Visu labu!
Viņi izcēla no auto bagāžu. Dominiks veica ļoti bīstamu manevru un aizbrauca.
Mežs sveica atbraucējus ar koku lapotņu majestātisku šalkoņu. Kādu bridi visi stāvēja klusēdami un lūkojās apkārt, ieklausoties putnu balsis. Tie ar čivināšanu un ķērkšanu pavēstīja par nelūgtu viesu ierašanos viņu apgabalā.
- Nu tā, nočukstēja Sandra. Te nu mēs atkal esam. Viņa izpleta rokas. Nebūt ne nolādētā vietā. Vai jūti, kā smaržo zeme? Sveķi? Sasodīti labi tas jā!
Doro noliecās pēc kāda zara un sāka ar to vilkt zemē zīmes. Viņas lūpas mēmi kustējās, it kā izrunājot kaut kādus vārdus. Beidzot viņa papurināja galvu. Tas nav labi, viņa ieminējās. Nav labi. Mūs kaut kas sagaida.
Kamēr pārējie tikai nopūtās, Sandra zaudēja pacietību.
- Pietiek! viņa iesaucās. Izbeidz reiz laupīt mums visiem prieku! Vienkārši dziļi ieelpo un palūkojies apkārt. Kad tu pēdējo reizi esi redzējusi tik skaistu mežu? Vai vari ļaut mums to izbaudīt?
- Es sajūtu ļaunus nolūkus. Es tikai cenšos mūs aizsargāt, kā esmu to apsolījusi.
Šķita, ka Sandra grib kaut ko iebilst, tomēr neko neteica, uzlika roku Bastianam uz muguras un sāka viņu burtiski stumt kalnup.
- Nespēju to ilgāk klausīties. Aiziet, Tomen!
Viņi devās uz priekšu. Gaiss vēl bija vēss, bet varēja just, ka diena būs karsta. Ap Bastiana galvu jau riņķoja pirmās mušas, bet plaušās ieplūda tik svaigs gaiss, kādu viņš ilgi nebija elpojis. Tālu priekšā soļoja Pauls, un Bastians jutās tik lieliski, ka bija gatavs viņu iedzīt.
Viņi kāpa augšup pa mežainu nogāzi, ko vecās priežu skujas padarīja sārtu. Sārtu un slidenu. Bastiana mugursoma smagi spieda plecus, un viņš slepenībā apbrīnoja Georgu, kurš bez jebkādām redzamām piepūles pazīmēm nesa dubultu bagāžu savu un Līzbetas. Turpretī viņam pašam manāmi sāka trūkt elpas. Nogāze bija palikusi aiz muguras, un tagad viņi kāpa augšup pa kokiem neapaugušu stigu. Acis žilbināja spožie rīta saules stari.
- Cik mums vēl atlicis? viņš uzsauca Paulam, kurš bija nedaudz palēninājis savu ellišķīgo tempu.
- Aptuveni pusstunda. Bet neuztraucies, kāpums drīz paliks aiz muguras, un tālāk būs tīrā pastaiga.
Alma bija atlaidusi Roderiku no pavadas, un tas, priecīgi elsodams, skraidīja turp un atpakaļ starp Paulu un Bastianu, ar muti ķerstīja gaisā tauriņus un pašaizliedzīgi bāza purnu katrā krūmā.
Ar katru minūti ap Bastiana galvu riņķojošo mušu skaits palielinājās. Insektu daudzbalsīgā spindzēšana kļuva par dominējošo troksni. Viņš centās ieelpot tikai caur degunu un koncentrējās uz saviem soļiem. Starp kokiem parādījās baltas klintis, kuras cita virs citas veidoja tik savādas formācijas, it kā kāds tās būtu tur apzināti sakrāvis. Bastians neviļus iedomājās par ķeltu upurakmeņiem.
Kāpuma virsotnē Sandra apstājās, apsēdās uz krituša koka stumbra un notrausa kukaini, kurš rāpoja pa viņas džinsiem. Kad Bastians apsēdās meitenei līdzās, viņa ātri piecēlās. Ja esi izslāpis,