izdzer šo te. Viņa pasniedza Bastianam pustukšu ūdens pudeli un pagriezās, lai dotos projām.
- Ei, pagaidi! Tuvumā neviena nebija. Laba izdevība atbrīvoties no tā, kas viņam kopš vakardienas gulēja uz sirds.
-Jā?
- Pirms aizbraukšanas es saņēmu savādu zvanu. Vai tu arī?
Viņa pacēla uzacis. Nē. Ko tieši tu domā ar savādu?
- Kāds mani centās atrunāt no braukšanas uz šejieni. Precīzāk sakot, viņš gribēja mani brīdināt. Teica, ka te kaut kas neesot kārtībā.
Sandras seja kļuva domīga. Bet tās taču ir pilnīgas blēņas. Ko tas varētu nozīmēt?
- Es ari to jautāju, bet nesaņēmu sakarīgu atbildi.
- Varbūt tas bija kāds no taviem draugiem, kurš gribēja tevi izjokot?
Par šādu iespēju Bastians vēl nebija iedomājies. Taču nē. Tas negāja kopā. Viņš papurināja galvu. Numurs neuzrādījās, un esmu gandrīz pārliecināts, ka es šo cilvēku nepazīstu.
Bastians ieskatījās Sandrai acīs. Vai tev nenāk prātā kāds, kurš negrib, lai es te būtu? Viņš brīdi vilcinājās, bet tad pajautāja: Vai iemesls, kāpēc mani būtu jābrīdina?
Sandra atkal papurināja galvu, šoreiz domīgi. Grupā ir pāris čaļu, kuri man piecērt, viņa lēni noteica. Gluži dabiski, viņi varētu nebūt sajūsmā par to, ka esmu ieradusies kopā ar tevi.
Pārlieku pieticību Sandrai pārmest nevar, nodomāja Bastians jautrības uzplūdā. Lai gan meitene ir tiešām glīta. Iespējams. Tas būtu izskaidrojums, ar ko es varētu labi sadzīvot. Bastians pievilka Sandru sev klāt un glāstīja viņas saulē sasilušos matus. Viņa īsi pasmaidīja un atraisījās no apskāviena.
- Nāc, mums jādodas tālāk, citādi atpaliksim no citiem, un es negribu te apmaldīties.
Ceļš atkal veda nedaudz kalnup, un abi klusēja, lai taupītu spēkus, jo viņus gaidīja jauns izaicinājums ceļu aizšķērsoja gandrīz divus metrus augsts zemes valnis. Lai gan ar zemi bija sajaukušies
akmeņi un sašķēlušies koku celmi, bija grūti atrast, uz kā balstīties, lai pārrāptos pāri valnim. Doro patlaban centās to izdarīt un piepūlē tusnīja; Pauls un Ralfs stāvēja augšā un centās viņai palīdzēt.
- Kas tas ir?
- Sens zemes nobrukums, paskaidroja Alma. Tieši tas, kas mums vajadzīgs. Šķiet, jau gadiem ilgi neviens nepūlas to novākt, nevienu neinteresē, kas atrodas otrā pusē. Viņa pārvilka ar pirkstu pār kādu violetu ziedu, kurš slīpi auga no vaļņa sienas. Mūsu valstības robeža, viņa domīgi piebilda.
Cits pēc cita viņi pārrāpās pāri, veiksmīgi, izņemot Šteinhenu, jo zem viņa svara nobruka zeme un akmeņi. Divas reizes viņš paslīdēja, bet tad, Bastianam atbalstot no apakšas un Paulam velkot no augšas, tomēr tika pāri.
- Kuno vom Fass būs jums mūžīgi pateicīgs, dārgie draugi, noelsa Šteinhens un pazuda aiz vaļņa
Piecu minūšu laikā visi bija tikuši pāri, ari Bastians. Nogruvuma otra puse nebija tik stāva; pa to pat nebija jārāpjas, varēja piesardzīgi iet. Lejā jau bija ērti iekārtojusies pārējā grupas daļa. Georgs un Līzbeta apskāvušies sēdēja uz apsūnojuša klintsbluķa, Irisa bija apmetusies uz celma. Aizvērusi acis un pavērsusi seju pret sauli, viņa smaidīja. Pie meitenes kājām, enerģiski vicinādams asti, zemi ošņāja Roderiks.
- Drīz mēs būsim klāt, teica Pauls. Tad varēsiet nedaudz atpūsties.
Tātad jādodas tālāk. Jau pēc dažiem soļiem Bastians juta, ka šaipus zemes nogruvumam mežs ir citāds. Mežonīgāks. Almai bija taisnība, te neviens jau ilgi nebija spēris kāju, neviens nebija aizvācis nokaltušos kokus un nolauztos zarus, daba bija atstāta pati savā ziņā. Klintis un kritušo koku stumbri bija apauguši ar ķērpjiem un sūnu, milzīgo egļu ēnā veģetēja nīkulīgi kociņi.
Pēkšņi pamežs nobrīkšķēja, kaut kas zibens ātrumā pašāvās garām Bastiana kājām un atkal paslēpās krūmu biezoknī.
Mēs te esam miera traucētāji. Bastians ar nodomu nedaudz atpalika no grupas Sandra tik un tā bija aizsteigusies tālu priekšā un
sarunājās ar Līzbetu. Viņš apstājās un ieklausījās meža skaņās, sajuta ap sevi dzīvu rosību. īsu brīdi viņš jutās bezgala laimīgs, it kā būtu atgriezies dzimtenē, par kuru līdz šim neko nebija zinājis.
- Ei! Bastian, nāc! Mēs esam klāt!
Viņš nopūtās un sekoja Sandras saucienam. Sirdī vēl turpināja izskanēt nupat kā sajustā pacilātā noskaņojuma atbalss. Viņš te varēs pavadīt piecas dienas.
urtai līdzīgas lielas, apaļas telts priekšā no akmeņiem un zariem bija sameistarots zems galds. Pie tā sēdēja Kārpa, kas, Bastianam pienākot, pacēla uz viņa veselību māla krūzi, un Nātans, kura tumšo matu ieskauto šauro seju viņš ari atcerējās vēl no viduslaiku gadatirgus. Abi jau bija ietērpušies kostīmos un tagad ēda, dzēra no krūkām ūdeni un dzīvi sarunājās.
Teltī Bastianu un Sandru sagaidīja rudmataina meitene, kura turēja rokās viduslaikiem ārkārtīgi neraksturīgu dokumentu planšeti un vilka ķeksīšus sarakstā.
- Sveiki, mani sauc Karīna, mēs vēl neesam pazīstami, viņa ar starojošām acīm uzlūkoja Bastianu. Es esmu no organizatoru komandas. Kā atbraucāt, vai labi? Viņa nemaz negaidīja atbildi, bet uzreiz norādīja uz telts tālāko daļu. Tur jūs varat pārģērbties un nolikt visu, kas neatbilst senajiem laikiem. Jūs jau zināt: mobilos telefonus, rokas pulksteņus, cigaretes un tā tālāk. Salieciet mantas savās mugursomās tās paliks te. Un neuztraucieties, nekas nepazudīs, ja vien kāda lapsa neapēdīs.
Gluži kā ar zobenu viņa notēmēja ar zīmuli uz Bastiana krūtīm. -Jūs pat iedomāties nevarat, ko visu mēs esam ieplānojuši. Tas būs fantastiski, jūs redzēsiet. Ja esat izsalkuši, šajā kastē ir maize un dūmdesa. To mēs jums izmaksājam, bet pēc tam vairs nebūsim tik dāsni. Viņa iesmējās un pārmeta matus pār pleciem.
Bastians pat nemēģināja pārtraukt Karīnas vārdu plūdus un tikai piekrītoši māja ar galvu visam, ko viņa teica. Maize un desa izklausījās labi, un ārā pie galda sēdošie cilvēki noteikti bija ļoti interesanta sabiedrība.
Pēc pusstundas un dažām desmaizēm Bastians paķēra savu bagāžu un atgriezās teltī, lai kļūtu par Tomenu Tomenu Cīpslugriezēju. Viņš uzvilka plānāko no trim šņorējamajiem krekliem, nedaudz neierastos bre, kuros vēl nāksies iedzīvoties, un šosses, kam virsū uzāva kurpes ar dubultu ādas zoli. Tās turējās pie kājām tikai tāpēc,
ka ar auklām tika krusteniski piesaitētas pie apakšstilbiem. Nelielajā spogulī, kas bija slīpi piesliets pie telts sienas, viņš nespēja saskatīt neko sliktu.
Ārpusē izklaidējās ap galdu sasēdusies sabiedrība. Kārpa izstāstīja anekdoti par orkiem, Nātans sajūsminājās par to, cik fantastiski atkal izskatās Līzbeta. Tad, tiekot sagaidīti ar skaļām ovācijām, viņiem pievienojās Ralfs un Larss. Tika apspriests vilcienā piedzīvotais un Doro sarīkotā scēna.
- Man šķiet, viņa ir nojūgusies. Ralfa balsī bija saklausāma tīksmīga sensāciju kāre. Vai viņas te nav? Nē? Nu tad tā, jums vajadzēja to redzēt. Doro bija balta kā krīta maiss un visu laiku murmināja par to lāstu no leģendas. Šai sievietei tiešām nav visi mājās.
Meitenes smiekli izklausījās pēc Karīnas.
- Es saprotu, ka jums tas šķiet asprātīgi, bet lieciet Doro mierā. Kārpas balss. Viņai viss ir pilnīgā kārtībā, tikai ne īsti no šīs pasaules.
- Tā ir vistīrākā patiesība! iesaucās Pauls. Pirmīt viņai šķita, ka krustām sakritušie koku stumbri, pār kuriem mums bija jākāpj, esot ļauna zīme. Mežs mūs negribot, viņa apgalvoja. Vājprāts, vai ne?
- Tomēr liec viņu mierā.