Turpmākai sarunas gaitai Bastians vairs nesekoja, jo stūķēja džinsus un T kreklu savā mugursomā, kas bija pieslieta pie pretējās telts sienas. Taču arī aiz tās klusās, apslāpētās balsīs norisinājās saruna, un Bastians aizturēja elpu, kad viņam kļuva skaidrs, par ko tā ir.
-… tīri labi turas iesākumam, teica Sandra. Ja ņem vērā, ka parasti viņš tikai tup istabā un nepaceļ neko smagāku par grāmatām.
-Viņš ir godkārīgs, vai ne? Pauls, tas simtprocentīgi bija Pauls. Tieši tāpēc tev viņš ir jāpatur acīs. Es negribētu, ka viņš sevi savaino tikai tāpēc, ka grib atstāt uz tevi iespaidu.
- Muļķības. Viņš nav tas tips.
- Es domāju nopietni. Tas te viņam ir kaut kas pilnīgi jauns kurš zina, kas šim var ienākt prātā.
- Man šķiet, ka mums par to nav jāuztraucas. Viņš ir diezgan ikdienišķs, ne no tiem, kam patīk riskēt.
Ikdienišķs! Šis vārds bija kā sitiens pakrūtē. Vai tāpēc, ka Sandras balsī bija saklausāma negatīva intonācija? Vai varbūt viņš to tikai iedomājās?
-Ja tu tā saki. Man tā nemaz nešķiet. Bastians saklausīja šaubas Paula balsī. Tomēr garastāvoklis bija sabojāts. Būs jāpajautā Sandrai, kāpēc viņa ielaižas ar tādu, kuru uzskata par ikdienišķu.
- Visādā ziņā es gribētu, lai viņš necieš. Bez nevienas skrambiņas, ja tas ir iespējams, nemaz nerunājot par kaut ko sliktāku.
Sandras atbilde bija kaut kas vidējs starp smiekliem un šņākšanu. Kā tu to iedomājies? Mēs atrodamies meža biezoknī, un Bastians negribēs, ka viņu iesaiņo vatē. No šejienes vēl neviens bez zilumiem nav atgriezies mājās.
- Tu zini, ko es domāju.
- Protams. Bet viņam nevajag aukli, un arī es tā nebūšu. Piedod!
īsa pauze.
- Es vēl gribēju pateikt, ka jūs abi labi saderat kopā. Skaists pāris. Tu varētu kļūt par ārsta kundzi.
Klusums, kas sekoja Paula piezīmei, smagi kā slapjas smiltis uzgūla Bastiana pleciem, līdz Sandra beidzot atbildēja.
- Ārkārtīgi smieklīgi, Paul.
irmais spontānais impulss, ko izjuta Bastians, bija uz karstām pēdām braukt mājās. Kāpēc Sandra aizmuguriski tik noraidoši izteicās par viņu? Viņš izbrauca ar pirkstiem caur matiem un iznāca no telts saules gaismā. Ārkārtīgi smieklīgi, Paul. Šie vārdi sāpīgi atbalsojās viņā pa vienam, katrs atsevišķi. Kāpēc Sandra tik ļoti bija centusies atvest viņu uz šejieni? Vai šī meitene nebija pret viņu godīga vai arī tikai Paula priekšā izlikās tik neieinteresēta? Vienalga tas bija savādi.
Kāds sparīgi uzgrūdās Bastianam un atrāva viņu no domām. Ap balto telti valdīja rosība, spēles dalībnieki skraidīja apkārt visdažādākajās pārviduslaikošanās stadijās; šur un tur vēl varēja redzēt kādu džinsos un T kreklā tērptu, taču vairums atbraucēju jau bija pārģērbušies tunikās, vamžos un šossēs. īpaši grezni uzposies bija Ralfs. Viņš iznāca no telts, tērpies ar ģerboni rotātā sjurko un galvā uzmaucis bruņu kapuci, kas sniedzās līdz pleciem. Un virs kapuces vai tā bija diadēma vai kronis? Vai nav vienalga, šie krāmi viņu šobrīd neinteresēja. Varbūt labāk vajadzēja kopā ar tēvu braukt uz Berlīni? -tomēr Bastians uzreiz atmeta šo domu. Skraidīt kā sunītim pa kongresu zāli aiz profesora Maksimiliana Stefenberga bija sliktākais, ko vien varēja iedomāties.
Dažas minūtes, lai nomierinātos, un tad viņš atkal priecāsies, ka ir te. Paņēmis visu savu mantību, Bastians pagāja tālāk no burzmas, atlaidās zemē, aizvēra acis un centās atslābināties. Tas diez ko neizdevās, tāpēc viņš izvilka no mugursomas fizioterapijas lekciju pierakstus. Nepalīdzēja arī tas, acīmredzot viņš nespēja izlīst no savas ādas. No ikdienišķās ādas.
Tiklīdz Bastians atkal pievērsās lekciju pierakstiem, no telts iznāca vairākas meitenes. Kostīmos. Sandra bija uzvilkusi rūsas sarkanus svārkus ar platu, ņieburam līdzīgu jostu un gaišu blūzi, kas bija noslīdējusi pār vienu plecu. Viņa izskatījās kārdinoša, tomēr
zaļā un melnā tērpusies Līzbeta viņai līdzās bija kā īsta meža dieviete, kuras priekšā gribējās krist ceļos.
Sandra pamāja ar roku un ar starojošu smaidu sejā tuvojās Bastianam. Drīz ies vaļā! Meitene noslīga līdzās uz meža zemes un gaidpilni uzlūkoja viņu. Bastians neviļus atvirzījās tālāk.
- Vai viss kārtībā? viņa jautāja.
- Laikam gan. Tagad bija īstais brīdis pieminēt nejauši noklausīto sarunu. Bastians dziļi ievilka elpu un, nebildis ne vārda, atkal izelpoja. Viņš nezināja, kā iesākt.
- Vai tu esi sanervozējies? Sandra iebakstīja Bastianam sānos.
- Nevajag! Tev tas patiks, un es apsolu, ka tu daudz iemācīsies un gūsi nenovērtējamu pieredzi. Meitene pasmaidīja un ar rādītājpirkstu piesita viņam pie deguna. Tev taču tas ir svarīgi, vai ne?
Viņas līksme, vismaz maza daļa no tās, pielipa arī Bastianam, un viņa mutes kaktiņi it kā paši no sevis pavilkās mazliet uz augšu. Sandrai taisnība, viņš bija tikai garlaicīgs censonis. Nav nekāds brīnums, ka viņa īsti nezināja, ko ar viņu iesākt. Bastians iestūķēja pierakstus atpakaļ mugursomā. Stundas beigas. Vai drīz tas sāksies?
- Domāju, ka jā. Viņa pieķērās Bastianam pie elkoņa. Pirms tam mums vēlreiz kārtīgi jāpieēdas.
Pienāca jau pusdienlaiks, kad pieteiktie spēles dalībnieki beidzot bija uzvilkuši kostīmus. Cilvēku nebija daudz, tomēr skats pavērās iespaidīgs, kad visi sastājās un sasēdās ap balto telti gluži citādi nekā viduslaiku gadatirgū, ne tuvu tik raibi un krāsaini. Savos vienkāršajos, pelēkajos kā zeme tērpos vairums no viņiem tiešām izskatījās kā reāli pārcēlušies laikā. Vienīgi Ralfs savā greznajā sjurko isti neiederējās kopainā. Viņa apaļīgā seja zem bruņu kapuces bija nosvīdusi un sarkana. Ārpus koku ēnas saule tagad svilināja bez žēlastības. Mušu spindzēšana bija kļuvusi par valdošo troksni vienmērīgo smalko sīkšanu reizēm pārtrauca zema dūkoņa, kad insektu barā iejuka kāda kamene vai vabole.
- Dārgie draugi! Pauls bija uzrāpies uz noapaļota granīta klintsbluķa un, pacēlis rokas, lūdza apklust. Līdzās viņam stāvēja Karīna un kāda meitene ar gariem, blondiem matiem, kas Bastianam
šķita pazīstama, viņa bija tā, par kuru viduslaiku gadatirgū Pauls bija cīnījies Dieva tiesā. Pauls pagāja soli uz priekšu.
- Esiet sveicināti mūsu šīgada vasaras larpā! Līdzās man stāv Karīna un Mona, kuras kopā ar mani te visu organizēja. Visas tās šausmas, caur kurām jums turpmākajās dienās nāksies iziet, tātad ir mūsu vaina.
Bastians pievienojās pārējo smiekliem un aplausiem. Pauls pateicoties paklanījās.
- Jūs jau redzējāt, ka mēs esam spēlei izvēlējušies to pašu vietu, ko pagājušajā reizē. Daži no jums nebūs par to sajūsmā, bet mums tiešām bija iemesls tā rīkoties. Līdz šim mēs nekur citur neesam bijuši tik netraucēti. Vēl nekur citur daba nav bijusi tik neskarta un pirmatnīga. Mēs pamatīgi meklējām, bet neko labāku neatradām. Varbūt nākamgad izdosies.
Vairums klausītāju piekritoši pamāja. Mēs arī domājam, ka te ir super! iesaucās Kārpa.
- Gandrīz visi no jums jau ir piedalījušies kādā Saeculum larpā, tātad jūs zināt, kā tas notiek. Bet Bastians ir jauniņais, tāpēc viņam es vēlreiz īsumā izstāstīšu svarīgāko. Un ari tiem, kuri neizlaiž nevienas lomu spēles un tāpēc mēdz sajaukt dažādu rīkotāju pieņemtos noteikumus. Viņš noklepojās. Mēs gribam pārcelties atpakaļ 14. gadsimtā. Ciktāl tas ir iespējams. Tas nozīmē, ka mēs atsakāmies no visa, kas atklāts un izgudrots vēlāk. Šis ir vienīgais noteikums, kurš jāievēro larpā, visādi citādi jūs varat patstāvīgi attīstīt spēles gaitu. Ik pa laikam jūs saņemsiet uzdevumus, par kuru izpildīšanu pienākas balva. Parasti tā paredzēta jūsu kuņģim.