Smiekli.
- Mēs ari uz to ceram! iesaucās Šteinhens.
- Piecas dienas no vietas jūs bez jebkāda pārtraukuma būsiet spēlē. Paša izdomātais tēls jums jāatveido tik konsekventi, cik vien iespējams. Iejūtieties tajā, attīstiet to! Tas, protams, nozīmē arī, ka jāievēro subordinācija. Tam, kurš spēlē zemnieku, jāpaklausa bruņinieka pavēlēm. Savukārt bruņinieka lomā spēlētajam jāuzņemas atbildība. Pauls pamāja ar galvu Ralfam, kuram zem bruņu kapuces
sviedri jau lija straumēm. Mums nav detalizētas instrukcijas, kas vispirms jāapgūst, lai varētu piedalīties, turpināja Pauls. Tas nozīmē, ka jums ir atļauts viss, ko spējat iztēloties. Spēle vienmēr izdodas tik labi, cik labi ir spēlētāji. Vislabāk ir, ja jūs aizmirstat, ka tā ir tikai spēle. Saeculum larpā nav arī visu to amizanto mazo žestu, tāpēc labāk aizmirstiet par tiem. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Dažās grupās tas ir signāls, ka šī personāža īstenībā te nemaz nav, un tas tikai ātri izskrien cauri spēles notikumiem. Pie mums tā nav. Nekādu taimauta žestu. Arī šis, Pauls aizlika sejai priekšā izplestus pirkstus, jūs nedarīs neredzamu. Ja runājam par maģiju, viņš izpildīja dažas eleganti samākslotas roku kustības, ja protat burt, dariet to. Bet neapvainojieties, ja pretinieks uz vietas nesastingst, lai gan jūs izmantojāt pret viņu citkārt nevainojami funkcionējošu akmenī pārvēršanas burvestību. Pie mums maģija pakļaujas tikai vienam likumam: vai nu tā funkcionē, vai ne. Vai piekrīti, Doro?
- Jā, viņa nočukstēja, neizlaizdama Paulu no acīm.
-Jūs varēsiet meklēt palīdzību, ja gūsiet savainojumu, viņš tupināja. Šoreiz kopā ar mums ir gandrīz īsts ārsts. Viņš tikko manāmi paklanījās Bastiana virzienā. Taču tas nenozīmē, ka spēle tiks pārtraukta. Un neaizmirstiet, ka mēs atrodamies tālu no traumpunktiem, aptiekām un antibiotiku injekcijām. īsi sakot esiet uzmanīgi! Skatieties, kur liekat kāju, centieties nestaigāt apkārt vieni, it īpaši naktī. 14. gadsimtā kaula lūzums varēja būt nāves spriedums, un arī šeit tam noteikti būtu smagākas sekas nekā normālos apstākļos.
Ar acs kaktiņu Bastians redzēja, ka Līzbeta pasniedzas pēc sava medaljona un cieši saspiež to saujā.
- Viens no svarīgākajiem momentiem ir apiešanās ar atklātu uguni, turpināja Pauls. Pieņemsim, ka jums ir izdevies to iegūt bez sērkociņiem. Viņš pasmaidīja, bet tūlīt atkal kļuva nopietns.
- Uguni drīkst iekurt tikai klajumos, nekādā gadījumā to nav atļauts darīt mežā. Nekādu lāpu, nekādu degošu bultu, nekā tamlīdzīga! Uguni nedrīkst atstāt nepieskatītu, pie tās vienmēr jāpaliek vismaz diviem cilvēkiem, lai kādu virzienu ņemtu spēles gaita. Naktī
nometnes ugunskurs jāizdzēš. Sargs var iesnausties, to es esmu pieredzējis ne vienu reizi vien. Lūdzu, ievērojiet šos noteikumus, mēs negribam lieki riskēt.
Visi nopietnām sejām piekrītoši māja ar galvu.
- Labi. Neaizmirstiet, ka mēs te atrodamies nelegāli, tāpēc jācenšas pēc iespējas mazāk piesaistīt sev uzmanību. Ja kaut kas atgadīsies, pie tā vainīgi būsim mēs.
Bastians skaļi ieelpoja. Par to visu viņš nebija aizdomājies. Viņš bija gaidījis, ka larps būs dzīvošana jocīgā telšu nometnē, kur visi staigā tērpušies viduslaiku kostīmos, un to papildinās desiņu grilēšana, zobenu vicināšana un romantiskas pastaigas ar Sandru pie sāniem. Iespējami meža ugunsgrēki un nopietni savainojumi nebija ieplānoti. Paula lūgumu Sandrai paturēt viņu acīs Bastians tagad ieraudzīja pavisam citā gaismā. Man nav ne jausmas, kas mūs sagaida. Es par to nemaz neesmu domājis. Ne visai tālredzīgi no manis laikam neiznāks labs ārsts.
Pašreiz viņš daudz labāk apzinājās draudošās briesmas. Ja kaut kas atgadīsies, palīdzību nevarēs saņemt ātri. Šādā izolācijā nelaimes gadījumi iegūst pavisam citu dimensiju.
Interesanti, vai te ir čūskas?
- Tagad par jūsu mantām, Pauls turpināja. Viņš, Mona un Karīna nostājās rindā un ar mājieniem aicināja pie sevis pirmos spēlētājus.
- Ko viņš grib? Bastians pavaicāja.
- Viņš vēlreiz pārbaudīs, vai lietas, kuras tu ņemsi līdzi, atbilst spēles noteikumiem. Sandras balss skanēja distancēti. Viņa vēroja, kā Pauls izrakņā Georga linaudekla maisu, apmierināti pamāj ar galvu un pievēršas Līzbetas mantām.
Lielais raupja linaudekla maiss ar Bastiana mantību vēl bija atsliets pret mežmalā augošu koku. Viņš atraisīja mezglu un vēlreiz pārlūkoja tā saturu. Koka bļoda, dzelzs katliņš, vilnas sega, kaltēti augi, maize, kūpināts šķiņķis, dakšiņa un karote. Daži tīri krekli un bikses, ziepju gabaliņš, lina drānas lupatiņas un brūču aprūpes plāksteri, par ko visvairāk baidījās Bastians. Nazi un ūdens maisu viņš
nēsāja pie jostas un turpat tagad piesprādzēja arī zobena maksti, kurā iebāza zobenu.
Sandra pašlaik izgāja mantu kontroli pie Paula, un Bastians novietoja savu maisu Karīnas priekšā. Pirmais, ko viņa no tā izzvejoja, bija četrstūrainais ziepju gabaliņš. Viņa to apošņāja un pašūpoja galvu.
- Ar tām viss kārtībā! steidzīgi iesaucās Bastians. Tās nav no drogu veikala, bet ir gatavotas pēc senas receptes ar olām un ārstniecības augiem. Jau senie romieši lietoja ziepes!
- Te mums viens gudrinieks atradies, noteica Karīna un pasmīnēja. Tev taisnība. To drīkst ņemt līdzi.
Brūču aprūpes plāksteriem, kā Bastians jau bija baidījies, tā nepaveicās. Tie nonāca atpakaļ mugursomā, kur jau gaidīja mobilais telefons, pulkstenis un naudasmaks. Kā nākamā Karīnas stingrajam skatienam par upuri krita dakšiņa.
- Tādas toreiz neizmantoja, jo trīs zarus uzskatīja par sātana darbu. Ja gribēsi kaut ko uzdurt, izmanto nazi.
Viss pārējais saņēma Karīnas piekrišanu. Viņa aizsēja maisu, nopētīja Bastianu no galvas līdz kājām un ātri, bet pamatīgi aptaustīja viņu kā lidostas drošības kontrolē. Pašās beigās viņa pastiepa abas rokas pret Bastiana seju. Viņš instinktīvi parāvās atpakaļ, nesaprazdams, ko tas nozīmē, līdz Karīna ar enerģisku kustību nocēla viņam no deguna brilles.
- Tu taču to nedomā nopietni?
- Diemžēl jā. 14. gadsimtā briļļu nebija. Visādā ziņā ne tādu kā šīs ar vieglmetāla ietvaru. Viņa pasvārstīja rokā Bastiana brilles.
- Vai tev līdzi ir etvija?
- Nē. Bastians apspieda impulsu vienkārši izraut viņai no rokām savu īpašumu. Karīna tur neko nevarēja darīt, viņš pats nebija pietiekami tālu aizdomājies. Uzlikt brilles bija pirmais, ko Bastians no rīta darīja, un pēc tam viņš tās nenoņēma līdz pat gulētiešanai. Viņš tik ļoti bija ar tām saradis, ka nemaz nebija ņēmis vērā šos apsvērumus.
Viņš vairākas reizes dziļi ieelpoja un izelpoja. Dusmoties bija bezjēdzīgi. Vai tu nevari izdarīt izņēmumu?
- Diemžēl ne. Redzi, tas pilnībā sagrautu citu spēlētāju ilūzijas, un tad visi mūsu pūliņi izrādītos veltīgi.
Bastians palūkojās apkārt. Pasaule bija zaudējusi savas asās kontūras. Divas dioptrijas katrai acij nebija nekas liels, tomēr ar to pietika, lai vairs nebūtu saskatāma neviena seja, kas atradās tālāk par pieciem metriem.
- Tu pie tā pieradīsi, priecīgā balsī paziņoja Karīna, ievīstīja brilles lakatiņā un noglabāja tās mugursomā pie citiem aizliegtajiem priekšmetiem.
Par laimi, Šteinhens bija tik pamanāms, ka viņu varēja atrast arī bez brillēm. Viņš apsveica Bastianu plati atplestām rokām. Tomen, mans draugs! Vai jūs esat gatavs mūsu piedzīvojumam? Es jūtos aplaimots, ka līdz ar jūsu klātbūtni mūsu rindās ir mediķis. Tagad es varēšu gulēt mierīgāk nekā jebkad agrāk.