- Pusakls mediķis, noburkšķēja Bastians.
-Jā, es saprotu jūsu otrās acis. Alma un Mona ieķiķinājās.
- Nekas, drīz jūs priecāsieties, ka vairs neesat spiests visos sīkumos vērot šo nožēlojamo pūli. Vai jūs vispār zināt, ka vārds “brilles” atvasināts no vidusaugšvācu “Berilie”? Tas savukārt attiecas uz “Beryll", minerālu, no kura tika izgrieztas pirmās lēcas. Šteinhens burtiski staroja.
- Jūtos iespaidots, vēl joprojām saīdzis, norūca Bastians. Varbūt toreiz bija arī kaut kādi līdzekļi pret uzmācīgiem mušu spietiem? Viņš dusmīgi centās aizgaiņāt savas mocītājas no deguna priekšas, bet tās nelikās ne zinis par šādu vicināšanos. Acīmredzamā sajūsmā par neierastajiem, sasvīdušajiem meža viesiem bija saradušies bariem insektu, kuri ne vien spindzēja visapkārt, bet arī nepārtraukti centās nosēsties, kāds no tiem pat tieši Bastiana acī. Kā jūs no šīm bestijām tikāt vaļā pagājušogad?
Vispārēja plecu raustīšana.
- Nekā. Tā tas nu reiz ir, mans draugs, atbildēja Šteinhens.
- Došu jums padomu. Pierodiet pie tām! Cīņā pret mušām nav iespējams uzvarēt.
- Uzmanību! iesaucās Pauls, kurš atkal bija nostājies uz klints.
- Tas brīdis ir klāt. Atvadieties no 21. gadsimta! No šī mirkļa sākas
spēle. Sekojiet baltajām norādēm uz koku stumbriem! Ja neapmaldīsieties, tās jūs aizvedīs tieši uz nometni. Finišs būs tikai pēc piecām dienām ap pusdienlaiku, kad mēs atkal sastapsimies šajā vietā. Ar starojošu smaidu sejā viņš paklanījās sapulcējušos lomu spēles dalībnieku priekšā. Miers ar jums, līdzbiedri! Esiet savu uzdevumu cienīgi! Lai debesis jūs sargā, un lai visi labie spēki stāv klāt!
ur tu biji?
Iepirkties. Tu taču zini man vajadzēja
zābakus…
Tu biji pie kāda cita.
Nē, es gribēju nopirkt zābakus.
- Nu tad parādi! Kur tie ir?
- Es nevienus neatradu. Tie visi bija nekam nederīgi.
Neglīti vai pārāk dārgi. Rit es mēģināšu vēlreiz.
- To tu gribētu. Vēlreiz tu neaizlaidīsies. Ej! Tur lejā!
- Ko? Nē! Izbeidz, tu taču esi vājprātīgs.
- Kā tu par mani izteicies?
- Piedod, es tā nedomāju.
- Kāp lejā un padomā par to, ko esi izdarījusi.
- Izbeidz, lūdzu, es…
- Turi muti! Kad apjēgsi, cik ļoti esi mani pievīlusi, varbūt es tevi palaidīšu vaļā.
zpūta viegls vējiņš, nesdams sev līdzi maigu kūdras smaržu.
Arfas somas siksna ar katru soli aizvien dziļāk iespiedās Irisas plecā, tomēr viņa izbaudīja tādu viegluma sajūtu, kādu nebija piedzīvojusi mēnešiem ilgi. Brīva. Viņa dungoja pie sevis un vēroja skrandainos zilos laukumus debesīs, kas pavērās starp koku galotnēm.
Grupa jau bija atradusi divas baltās norādes, bet nu bija pagājusi vairāk nekā pusstunda, taču nākamā nekur nebija saskatāma. Kamēr citu spēles dalībnieku sejas manāmi saīga, Irisu nenieka neinteresēja, vai viņi iet pareizajā virzienā. Viņa izbaudīja katru sekundi, kaut gan iešana uz priekšu bija nogurdinoša. Vai nu koki bija saauguši tik tuvu cits pie cita kā dzīvžogā, vai arī vajadzēja rāpties pāri klintsbluķiem un brist līdz ceļiem pa tik blīvu augu paklāju, ka nevarēja sajust zemi. Beidzot viņi pārtrauca smago kāpienu, jo Ralfs iesaucās: “Stāt!” un pacēla gaisā zobenu.
- Apklustiet un klausieties, kas man jums sakāms! viņš iesaucās. Mēs jau esam veikuši tālu ceļu, un daudzi ir piekusuši.
Visvairāk gan tu pats, ironiski nodomāja Irisa. Ralfa tumši piesarkusī seja un izmisīgie elpas vilcieni pēc katra teikuma bija izteiksmīgāki nekā viņa runātie vārdi.
- Kā rangā augstākam mans uzdevums ir rūpēties par jūsu labklājību un vadīt jūs. Tiem, kuri mani vēl nepazīst: mans vārds ir Alariks fon Thanings un manās dzīslās rit pirmo franku ķēniņu asinis. Esmu cīnījies neskaitāmās kaujās un uzvarējis!
Ralfs labi spēlēja savu lomu, žēl tikai, ka viņa apaļīgais ķermenis pat bruņutērpā neizskatījās kareivīgs. Tomēr Irisa pievienojās urā saucieniem. Viņa redzēja, kā paraugskolēns apjucis lūkojas apkārt un tad nedroši uzgavilē kopā ar citiem.
- Līdz šim esam atraduši divas ceļa zīmes, turpināja Ralfs. Taču mēs pārāk lēni virzāmies uz priekšu. Tāpēc es izsūtīšu izlūkus, lai tie atrod ceļu, bet mēs pārējie gaidīsim te. Tiklīdz uzzināsim,
kurā virzienā jādodas, mēs viņiem sekosim. Viņš pavērsa rādītājpirkstu vispirms pret Georgu, tad pret Arno.
-Jūs! Atstājiet savas mantas un ejiet! Ziņojiet mums, tiklīdz būsiet atraduši ceļu!
Acīm redzami bez īpašas sajūsmas abi paklausīja pavēlei. Georgs pārmija skatienus ar Līzbetu, kura tikko manāmi pamāja ar galvu un pieskārās savam medaljonam.
Irisa uzmanīgi pieslēja pie koka arfas somu un, atviegloti nopūšoties, atslīga zemē.
Viņai līdzās, kautrīgi smaidot, apsēdās Nātans. Ellišķīgs karstums! viņš konstatēja un iesūca krietnu malku no ūdens maisa.
- Vai arī jūs vēlaties atspirdzināties?
- Nē, man ir pašai savs ūdens. Bet es pateicos tev… jums. Sākumā vienmēr ir šausmīgi grūti izrunāt vārdu “jūs” un tā locījumus, bet tas ir tikai dažu stundu jautājums.
Nātans draudzīgi pamāja ar galvu. Viņa personiskā tēla vārdu Irisa bija aizmirsusi. Vai nav vienalga! Viņai tagad bija slinkums apvaicāties.
- Vai uzspēlēsiet mums kaut ko uz jūsu arfas? Lai īsinātu gaidīšanu?
Viņa palūkojās debesīs, samirkšķināja acis un papurināja galvu.
- Varbūt vēlāk. Tagad man tas šķiet pārāk bīstami nevar zināt, ka tuvumā nav ienaidnieku.
Nātans sēdus paklanījās. Jūs esat ļoti tālredzīga, Cecīlij.
Šis puika vēl zina viņas vārdu? Viņam ir laba atmiņa, tas bija jāatzīst.
- Kā jūs domājat, vai man vajadzētu mazliet parūpēties par Gerušu? Viņa izskatās tik pamesta.
Gerušu? Pagāja vairākas sekundes, līdz Irisa beidzot saprata. Geruša bija Līzbetas tēla vārds. Nātans acīmredzot gribēja izmantot to, ka Georgs izņēmuma kārtā reiz nav pielipis Līzbetai.
- Kāpēc ne? Un labi pavadiet laiku.
Nātans mirkli padomāja, paraustīja plecus un piecēlās kājās.
Irisa aizvēra acis. Pabūt vienatnē nekur nebija tik patīkami kā šeit. Pa šo laiku mušas bija atstājušās no viņas, acīmredzot tāpēc, ka sasvīdušais Ralfs bija daudz izdevīgāks upuris.
Viņu iztraucēja zaru brīkšķēšana un skaļi kliedzieni. Tie skanēja satraukti, un pirmajā mirklī Irisa izbijās, ka viņi tomēr nav vieni šajā mežā, bet tad cauri biezoknim izlauzās Georgs un Arno. Kopīgiem spēkiem viņi kaut ko nesa. Meiteni. Monu! Asinīm noplūdušu.
Irisai rīkle vienā mirkli izkalta sausa. Mona droši vien bija paklupusi un ar galvu atsitusies pret akmeni. Izskatījās ļauni, un vairums klātesošo izbīlī pakāpās atpakaļ. Viszibenīgāk reaģēja Bastians. Irisai reti bija gadījies redzēt kādu tik strauji pielecam kājās.
- Nesiet viņu uz turieni, ātri! viņš iesaucās un norādīja uz līdzenu ar zāli apaugušu laukumiņu. Vienā lēcienā viņš jau bija pie ievainotās, atrāva vaļā savu mantu maisu, izvilka no tā lina drānas lakatiņu, apslacīja to ar ūdeni no ūdens maisa un sāka uzmanīgi slaucīt asinis no meitenes sejas.
- Slikta zīme, žēlabainā balsī ierunājās Doro. Dosimies atpakaļ! Te es sajūtu spēkus, kuri nav labvēlīgi noskaņoti pret mums.
Gluži neviļus Irisa bija piegājusi tuvāk. Ar acs kaktiņu viņa redzēja Lizbetu meitene bija sakrustojusi rokas pār krūtīm un trīcēja.