Slaukot asinis, Bastians bija nonācis līdz vietai, kas izskatījās vissliktāk. Man vajag kutaseptu*, viņš murmināja. Viņai nepieciešama rentgenizmeklēšana, acīmredzot būs arī jāšuj un… Viņš aprāvās un ar asinīs jau piemirkušo lakatiņu turpināja slaucīt šķērsām pāri brūcei, līdz Monas piere bija tīra un atklājās, ka tā ir pavisam neskarta.
Mona smaidīdama atvēra acis. Jūs mani izdziedējāt, Tomas Cīpslugriezēj, jūs esat izcils meistars.
Bastiana sejā vispirms iezīmējās dusmu iedīgļi, tad atvieglojums un visbeidzot jautrība. Sasodīts! viņš iesaucās, nespējot novaldīt smieklus. Es, idiots, ļāvu sevi iznest cauri. Kas tas ir? Mākslīgās asinis?
* Cutasept® ādas dezinfekcijas līdzeklis.
Mona neatbildēja. Viņa piecēlās kājās, nogludināja svārkus un pievērsās Ralfam. Vai jūs esat šīs grupas vadonis.
-Jā, tas esmu es.
- Man jums ir slikta ziņa. Jūsu apmetne ir izlaupīta un nodedzināta. Tie, kuri neaizbēga, tika nogalināti. Es pati tikai ar lielām pūlēm izglābos. Mona sagrīļojās un pieturējās pie koka stumbra.
- Es nevaru jums pateikt, kas tie bija. Vīri atnāca naktī, un viņu sejas bija aizklātas.
- Mēs to noskaidrosim, un tad viņu pēdējā stundiņa būs situsi! draudīgā balsī iesaucās Ralfs. Vai jūs nāksiet mums līdzi?
Saki, lūdzu, “jā”, nodomāja Irisa. Tas mums aiztaupītu norāžu meklēšanu.
Tomēr Mona papurināja galvu. Man jādodas tālāk, taču es jums novēlu laimīgu ceļu. Pirms aiziešanas viņa pagriezās pret Bastianu un paspieda viņam roku. Jums es pateicos īpaši. Un parūpēšos par to, lai slava pārjums izplatītos visā zemē, Tomen Cīpslugriezēj.
- Es… ēē… visādā ziņā paldies.
Komiski. Kad bija jāaprūpē asiņojošā brūce, Bastiana rīcība bija pārliecinoša, bet pietika tikai ar dažiem vārdiem, spēlējot savu lomu, un viņš kļuva sarkans kā vēzis, nespējot noslēpt apjukumu. Ko īsti viņš domāja par savu jauno pievārdu? Irisa gribēja viņam to pajautāt, bet tieši tobrīd Bastians sarunājās ar Sandru, kura izskatījās nervoza un dusmīga. Kaza, nodomāja Irisa.
Atpūtas pauze bija beigusies. Ralfs deva komandu doties tālāk, un Irisa, smagi nopūtusies, atkal uzcēla plecos mantu maisu un arfas somu.
- Turieties kopā un nezaudējiet modrību! iesaucās Georgs.
- Uzbrucēji vēl var būt tepat tuvumā!
- Kalpam neklājas pavēlēt, dusmīgi iebilda Ralfs. Pēkšņa ideja lika gaišāk iemirdzēties viņa sejai. Bet es gan tev kaut ko pavēlēšu: dodies uz arjergardu un uzmani, lai kāds mums neseko. Es pa to laiku pieskatīšu tavu pavadoni.
Irisa pie sevis nosmīnēja. Vispirms Nātans, tagad Ralfs nabaga Līzbeta. Šķita, ka Georgam Ralfa nolūki nepatika, jo viņš vēl vilcinājās.
Kā labam spēlētājam viņam vajadzēja piekrist, lai nesabojātu ilūziju, bet nevarēja neredzēt, cik ļoti Georgam nepatīk pildīt šo pavēli. Viņš negribīgi paklanījās un devās uz gājiena beigām.
- Reizēm es tiešām nesaprotu, kā visi zina, ka Līzbeta šeit ir vienīgā meitene, kurai nepieciešams aizstāvis, Irisa izdzirdēja Sandru sakām savam paraugskolēnam. Viņa ir mana draudzene, tu to zini, bet tas pastāvīgais teātris, ko visi viņas priekšā spēlē, vienkārši tracina.
Kamēr viņi pārvarēja nākamo kāpumu, Irisa pārdomāja, kā pati justos šādā situācijā, un nonāca pie secinājuma, ka nevēlētos ne tik daudz uzmanības, ne aizstāvi. Noteikti ne tādu kā Ralfs. Un vēl mazāk kādu citu, bet par to viņa tagad negribēja domāt.
- Tu pat iedomāties nespēj, cik šausmīgi Līzbetai ir apnicis, ka visi uz viņu blenž un uzbāžas ar tukšu muldēšanu, turpināja Sandra.
Irisa nolēma, ka ir pienācis laiks viņu sodīt par šiem ārpusspēles iestarpinājumiem. Viņa pielika soli un izlīdzinājās ar Sandru.
- Atvainojiet, Doradeja, bet par ko jūs runājat? Kas ir šī brīnišķīgā Līzbeta? Jūsu stāstījums man atsauca atmiņā manu veco tanti Ģertrūdi, kurai arī visi blenž nopakaļ tā furunkuļa dēļ, kas izaudzis viņai uz sejas tik liels kā zirgābols.
- Nemaisieties citu darīšanās, nošņāca Sandra. Bastians uzmeta viņai īsu skatienu un tad pievērsās Irisai.
- Atvainojiet par manas draudzenes slikto omu, viņa pirms brīža šausmīgi sabijās. Sakiet man, mīļā Cecīlij, kādā krāsā ir tas jūsu tantes furunkuls? Vai sarkans kā jāņogu ķīselis? Vai arī drīzāk zilgans?
- Es teiktu, ka tas ir zaļš, varbūt pelējuma dēļ, kas sāk pārņemt tanti Ģertrūdi. Bet neuztraucieties atšķirībā no šīs Līzbetas mana tante ļoti priecājas par interesi, kāda viņai tiek izrādīta, un pat apsver iespēju dot savam furunkulam vārdu un iekļaut to testamentā.
Viņi iesmējās.
- Galvenais, ka jūs labi saprotaties, nošņāca Sandra, pielika soli un atrāvās no viņiem, bet jau pēc īsa brīža spēji apstājās. Mūsu cienījamam vadonim vajadzētu mazāk domāt par savas pavadones
uzmanīšanu un piegriezt lielāku vērību ceļam un mums uzdoto uzdevumu pildīšanai. Jūs esat paskrējuši garām norādēm, kuras mēs meklējam. Viņa norādīja uz koka stumbru kādu gabalu pa kreisi no ceļa, uz kura mizas nepārprotami bija saskatāma balta uzlīme.
Apzinoties savu vainu, Ralfs teciņiem skrēja atpakaļ. Es jums pateicos. Viņš augstprātīgi nozīmēja Sandru izlūka lomā, un kopš tā brīža viņiem sāka veikties krietni labāk. Desmit minūšu laikā tika atrasta nākamā norāde un drīz pēc tam vēl viena.
- Ei, skatieties! Kas tas ir? Sandra norādīja uz augšu.
Ar bārkstainu ādas auklu tur kaut kas bija piesiets pie koka stumbra.
- Vai kāds var tur uzrāpties? Larss? Vai Bastians?
Beigu beigās tas bija Nātans, kurš uzrāpās kokā un nogādāja lejā šo priekšmetu.
Visi viņu ielenca. Tas, ko Nātans turēja rokās, bija stingrs, gandrīz plakans koka mizas gabals, uz kura gaišās iekšpuses bija kaut kas uzrakstīts. Uzraksts šķita sens, jo burti bija tā izdzisuši, ka tos gandrīz nebija iespējams atpazīt. Virs uzraksta bija attēls, kas atgādināja zīmogu iesarkans putns ar izplestiem spārniem.
- Vai tu vari to izburtot?
- Nē, ja jūs man aizsedzat gaismu.
- Labi, labi.
- Dod to man! Ralfs nokomandēja tik pavēlošā tonī, ka Nātana seja saviebās aizvainotā grimasē.
- Tūlīt, kungs. Taču man šķiet, ka esmu atminējis šo mīklu. Viņš noklepojās.
-Jūs esat pie mērķa, bet uzmanieties.
Jo gudrie saka: lāsts ir pamodies.
-Lāsts cik satraucoši, nočukstēja Alma. Arno, kā parasti, neteica neko, tikai piekrītoši pamāja ar galvu.
Tikai Doro acīmredzami bija cits viedoklis. Viņa izrāva vēstījumu Nātanam no rokām. Tas ir sens, viņa murmināja. Un aiz tā
slēpjas ļauns nolūks. Šķita, ka viņa tūlīt izplūdis asarās. Griezīsimies atpakaļ, ja? Ir taču skaidrs, par kādu lāstu ir runa, vai ne? Viņa pārlaida lūdzošu skatienu apkārtējiem. Ja tas mūs skars, neviens nevarēs mums palīdzēt, bet tagad varbūt vēl nav par vēlu.
Ja viņa spēlēja, tā bija īsta meistarklase, bet Irisai uzmācās sajūta, ka Doro to domāja nopietni.
- Es jūs aizsargāšu pret visām briesmām! Kārpa iesaucās un izvilka no maksts zobenu. Nebaidieties, uzticieties man!
Doro dusmīgi papurināja galvu un turpināja grozīt rokās mizas gabalu. Šis vēstījums ir zīme. Brīdinājums nepiesardzīgiem ceļotājiem. Vai redzat šo piekūnu? Vai tas jums neatgādina nolādētā firsta dzimtas vārdu?
Tie, kuri bija liecinieki Doro sarīkotajai scēnai stacijā, nopūtās un sasprindzināja atmiņu.
- Falkenšteini? Falkenbergi? manāmi nervozējot, centās atcerēties Ralfs. Kuru gan tas interesē? Nāciet, mums jādodas tālāk!