Bastians laipni pamāja pretī un bija priecīgs, ka atkal varēja pazust pūlī. Vismaz vienu Doro padomu viņš ņēma vērā un, apgājis zemo mūri, devās turnīra laukuma virzienā. Viņš izlauza sev ceļu cauri bālādainu vīru baram. Tie bija līdz viduklim kaili, tērpušies
- Nepārdzīvo, to var ātri apgūt, ja apstākļi prasa. Vai Sandra tev nepastāstīja, ka atbilstošā kostīmā šajā gadatirgū ieeja ir par brīvu?
Kostīms, vēl viens vārdiņš no tās pašas sērijas. Jā, bet man taču nav… kostīma. Un, ja nopietni, tas taču maksā vairāk nekā ieejas biļete.
- Gudrs čalis, goda vārds! noteica Šteinhens.
Viņš pārmaiņus uzlūkoja Bastianu un Sandru. Cik ilgi jūs pazīstat viens otru? Acu samirkšķināšanās liecināja, ka viņš labprāt uzzinātu detaļas.
Bastians apmulsis izbrauca ar pirkstiem caur matiem. Ne īpaši ilgi. Dažas nedēļas.
- Sešas. Tas ir… mēs esam satikušies reizes četras, jautrā balsī paskaidroja Sandra. Mēs iepazināmies universitātē. Tā laikam ir vienīgā vieta, kur sastopams Bastians. Parasti viņš ir ieracies savās grāmatās un mācās. Viņam reti atrodas laiks kaut kur iziet.
- Turpretī tev tā nekad netrūkst, cik man zināms, Šteinhens viņu ķircināja. Atzīsties, mediķos tu iemaldījies tikai tāpēc, lai nocopētu kādu nākamo galveno ārstu.
Sandra jokodamās iebelza viņam pa ribām. Kaut ko tādu es nekad nedarītu. Viņa uzsmaidīja Bastianam. Paskaties taču uz viņu: vai students nav pelnījis ko labāku nekā kļūt par istabā tupētāju? Man šķita, ka viņš pārāk reti dabū ieelpot svaigu gaisu, tāpēc nolēmu: kaut kas jāmaina.
Bastians cerēja, ka viņš ir nosarcis tikai iekšēji. Tas, ko Sandra teica, izklausījās pēc atzīšanās, ka viņi ir pāris un viņam pret to nebija iebildumu. Nē, protams, ne, gluži pretēji. Bet… vēl jau tas tā nemaz nebija.
- Svaigu gaisu? smaidīdams pārjautāja Šteinhens. Tu domā, tādu īstu zirga devu svaiga gaisa?
Manāmi uzjautrināta, Sandra uzlūkoja Bastianu. Ļoti daudz. Cik vien viņš spēj sevī iedabūt.
Abi iesmējās. Bastians acīmredzot kaut ko bija palaidis garām. Droši vien kādu viņam nesaprotamu viduslaiku asprātību.
- Tādā gadījumā atliek tikai cerēt, ka viņš panes svaigu gaisu, smīnēdams sacīja Šteinhens.
Apkārt stāvošie sāka aplaudēt, cīņa bija beigusies. Zilais bruņinieks Georgs? žvadzēdams tuvojās Sandrai un Šteinhenam.
- Kur viņa ir? viņš aizelsies jautāja. Georga skatiens klīda pāri skatītāju pūlim. Vai viņas nav pie jums?
- Nē, diemžēl nav, atbildēja Sandra. Vispār tas ir Bastians, es tev par viņu stāstīju. Viņa pastūma Bastianu uz Georga pusi.
- Ļoti patīkami, viņš teica, pat īsti neuzlūkojot Bastianu.
- Atvainojiet, lūdzu, bet vai jūs tiešām nezināt, kur palikusi Līzbeta?
- Nē, atbildēja Šteinhens un arī sāka lūkoties apkārt.
- Vai izrādes laikā viņas te nebija?
- Es tiešām nezinu. Visādā ziņā ne kopā ar mums.
Georga sejā iezīmējās nepatika. Kur jūs viņu pēdējoreiz redzējāt?
- Pirms divām stundām viņa vēl bija pie stopa šaušanas stenda un rādīja bērniem, kā pareizi ievietot bultu, pastāstīja Šteinhens.
- Pēc tam es viņu vairs neesmu sastapis.
- Viņa gribēja redzēt cīņu. Es to nesaprotu. Acis piemiedzis, Georgs vēlreiz pārlūkoja apkārtni un, nebildis vairs ne vārda, tikai klusi pie sevis lādēdamies, devās projām.
- Kā to saprast? Bastians jautāja, pārmaiņus uzlūkodams Sandru un Šteinhenu. Kāpēc viņš ir tik nenormāli sanervozējies?
Sandra paraustīja plecus. Tāds ir Georgs. Attiecībā uz Līzbetu viņam piemīt totāla kontrolēšanas mānija.
- Nav nekāds brīnums. Šteinhens iekodās tumšas maizes gabalā un notrausa dažas drupatas no sava mūka tērpa. To tu uzreiz sapratīsi, kad ieraudzīsi Līzbetu. Man šķiet, Georgs visu laiku baidās, ka kāds viņam to varētu nocelt. Viņš iesmējās. Kāda spriedze! Tādiem kā mēs viss ir daudz vienkāršāk, vai ne, Sandra?
Ēna, kas pārslīdēja pār Sandras seju, pazuda tik ātri, ka Bastians nebija pārliecināts, vai vispār ir kaut ko redzējis.
- Visādā ziņā es negribētu mainīties vietām ar Līzbetu, ja to tu domā, viņa paziņoja un atmeta atpakaļ matus.
Turnīra laukumā iznāca nākamais cīnītāju pāris. Garākais no viņiem svinīgi paklanījās publikai, tikmēr mazākais devās pēkšņā uzbrukumā un spēcīgi iespēra pretiniekam pa pēcpusi. Garais ar galvu pa priekšu nogāzās zemē, un skatītāji ieaurojās.
- Larss un Kārpa, paskaidroja Sandra. Pagaidi tikai, te būs ko redzēt!
- Vai tu viņus visus personiski pazīsti? jautāja Bastians. Itin visus šos bruņukreklu nēsātājus?
- Protams. Viņi ir no manas grupas.
- Kādas grupas?
- Manas lomu spēļu grupas. Saeculum.
Viņu sarunu pārtrauca kolektīva publikas ievaidēšanās. Garākais cīnītājs Kārpa, ir nu gan vārds! patlaban bija izlaidis no rokām zobenu. Viņš tūļīgi pieliecās un tādējādi izvairījās no Larsa plašā lokā vēzētā cirtiena, kurā bija ielikts tāds spars, ka pats uzbrucējs, griežoties ap savu asi, aizstreipuļoja pa turnīra laukumu. Publika locījās smieklos. Abi bruņinieki aizvien par mata tiesu izvairījās viens no otra, atsitās pret iežogojumu, sasitās kopā ar ķiverēm un beigu beigās abi atmuguriski nogāzās zemē. Publika vētraini aplaudēja.
- Vai Saeculum nozīmē “gadsimts”? Bastians centās atjaunot sarunu.
- Jā. Mūsējais ir četrpadsmitais. Tas nosaka pieļaujamās robežas mūsu spēlē.
- Pieļaujamās robežas ko tu ar to domā?
Sandra nopētīja Bastianu no galvas līdz kājām, kritiski novērtējot katru viņa apģērba gabalu. Mēs esam lomu spēļu dalībnieki. Meklējam vientuļus nostūrus un tur jā, tieši tur, spēlējam. Piemēram, tavi apavi šajā pasākumā būtu kategoriski aizliegti. Adhezīvā aizdare 14. gadsimtā vēl nebija izgudrota, un profilētu zoļu no sintētiska materiāla arī vēl nebija. Un tad vēl… ļauj apskatīt džinsi! Ar tiem tu nekādi netiktu cauri nāktos uz vietas novilkt. Meitene piešķieba galvu, sakrustoja rokas uz krūtīm un samirkšķināja acis, it kā gaidītu, ka viņš tiešām novilks bikses un kurpes.
Daļēji uzjautrināts, daļēji samulsis, Bastians iesmējās, un Sandra sāka smieties kopā ar viņu.
-Dažas dienas jau var atteikties no jaunlaiku sasniegumiem, un parasti viens larps* nemēdz būt ilgāks. Sandra satvēra Bastiana roku, īsu mirkli paturēja to savējā un tad noņēma viņa rokas pulksteni.
- Tavs pirmais vingrinājums būs atbrīvošanās no laika spiediena un spriedzes, viņa klusā balsī teica un ar pirkstu galiņiem novilka pār vietu, kur nupat vēl bija atradies pulkstenis. Tagad ir diena. Spīd saule. Vairāk tev nekas nav jāzina. Šajā gaismā Sandras mati atgādināja jūru ar medus krāsas viļņiem. Viņas acis Bastianu nelaida vaļā.
Ja tagad mēģināšu šo meiteni noskūpstīt, vai viņa ļausies?
Šai domai sekoja skatītāju aplausu uzliesmojums, kas Sandras uzmanību atkal pievērsa cīņas izrādei.
- Tagad atlikusi vēl tikai Dieva tiesa. Pēc tam mēs varēsim doties kaut ko iekost.
Bastians nebija pārliecināts, vai pareizi sapratis šo terminu.
- Kāda tiesa?
- Dieva tiesa. Viduslaikos cilvēki reizēm nepiekrita tiesas lēmumiem. Tādos gadījumos viņi labprāt paļāvās uz pārdabiskām zīmēm.
Cīņu arēnas vidū ienāca apaļīgs, nosvīdis tips īpaši greznā, ar zeltītiem izšuvumiem rotātā sjurko. Viņš attina rakstu rulli, pārlaida svarīgu skatienu skatītājiem un sāka lasīt.