Выбрать главу

Doro satvēra viņu aiz sjurko. Nē, jūs taču zināt par šo lāstu, jūs zināt, kas mūs sagaida. Mūsu kauli tiks salauzti un āda atdalīta no miesas, zeme mūs apris, un mirušie celsies augšā no saviem kapiem. Dodiet pavēli griezties atpakaļ! Nekavējoties! Mūsu pašu glābiņam.

-   Viņa runā muļķības, Irisai aiz muguras kāds noteica. Mums nevajadzēja ņemt viņu līdzi.

-   Tas tiešām ir smieklīgi. Ralfs atbrīvojās no Doro tvēriena un vienkārši devās tālāk.

Cits pēc cita visi gāja viņai garām, kamēr Doro ar izplestām rokām izmisīgi centās viņus apturēt. Kaut ari Doro bija neglābjama savādniece, Irisai bija viņas žēl.

-   Nāc! viņa aicināja maigā balsī. Varu derēt, ka tas viss ir spēles sastāvdaļa. Atceries, pēdējoreiz tu arī redzēji ļaunu zīmi, bet nekas nenotika. Un, lai tu nomierinātos, mēs pajautāsim par šī vēstī­juma nozīmi organizatoriem, tiklīdz kādu no viņiem sastapsim, labi?

Doro klusēdama papurināja galvu, tomēr izkustējās no vietas un smagiem soļiem devās nopakaļ pārējiem. Es gribētu, lai tev izrādītos taisnība. Es ļoti ceru uz to.

oro ir totāli sagājusi sviestā.

-    Viņa man reiz izzīlēja no rokas, lai es piesargoties no sievietēm ar krāsotiem matiem kas tad vairs paliek pāri? Smiekli. Sarunas par Doro tika risinātas čukstus, bet vairums no tām sasniedza Bastiana ausis. Droši vien arī Doro to visu dzird, viņš nodomāja ar vieglu nožēlu sirdī.

-   Pagājušogad viņa man izlika rūnas un paredzēja smagu ne­laimi. Nekas nenotika.

-   Viņai vienkārši patīk sēt ap sevi bailes un šausmas.

-   Jā. Viņa ir dīvaina.

Bastians neviļus pagriezās un ieraudzīja Doro kopā ar Irisu soļo­jam kādu gabalu aiz viņa. Irisa bija iesaistījusi meiteni sarunā, un šķita, ka viņai pat ir izdevies savu ceļabiedri nedaudz uzmundrināt. Ļoti labi. Bastians nedaudz pielika soli un panāca Sandru.

-   Ei! Kāpēc tu skaties tik drūmi?

-   Vai es tā daru?

Citādi es diez vai būtu tā jautājis. Bastians norija šo piezīmi.

Sandra nepagodināja viņu ar skatienu, meitene neatrāva acis no zemes, lai gan apkārtne šeit bija līdzena.

-   Vai tu uz mani dusmojies?

-   Nē. Viņa saknieba lūpas.

Nu labi, ja tev prāts nenesas uz runāšanu, es neuzbāzīšos. Tāpat es šobrīd nevēlos neko vairāk kā vien beidzot nomest no pleciem šo drausmīgi smago linaudekla maisu. Priekšā koki, šķiet, vairs nebija saauguši tik blīvi, varēja redzēt arī zāli, tur vajadzēja būt meža kla­jumam.

-   Mēs esam klāt! Georgs iesaucās un ar rokas mājieniem aici­nāja atpalikušos pie sevis.

Bastians iznāca no meža. Viņi nebija kļūdījušies, par to nebija šaubu. Cits pēc cita arī pārējie dalībnieki sasniedza meža klajumu, apstājās un lūkojās uz to, kas atbilstoši spēles scenārijam reiz bijis viņu ciems. Neviens nebilda ne vārda.

Viņu priekšā, priežu un dižskābaržu ieskauta, skatienam pavē­rās saules pielieta pļava. Tās vidū virs augstās zāles kā vaļu mugu­ras pacēlās trīs lieli, apaļi akmeņi. Klintsbluķi atradās ari mežmalā, viens no tiem, tik augsts kā māja, ar asu, slīpu virsotni slējās virs meža klajuma tā, it kā akmens, ziņkārības dzīts, būtu noliecies uz priekšu.

Tik vērīgi, cik bez brillēm bija iespējams, Bastians palūkojās ap­kārt, un pirmo reizi kopš ieiešanas mežā viņu savā varā pārņēma spēles ilūzija.

Pļavā atstātās pēdas liecināja par it kā te notikušu nežēlīgu cīņu. Daudzās vietās nomīdītajā zālē krustu šķērsu gulēja melnas, pārog­ļojušās koka sijas, kurām acīmredzot vajadzēja attēlot to, kas palicis pāri no bijušajām mājām un būdām. Starp tām bija izkaisīti dažādi sīkumi māla lauskas un saplēsti apģērbi, bet pa vidu ari kāds cirvis, daži neskarti podi, maisi ar nenosakāmu saturu un liels, melns katls.

Bet visiespaidīgākās bija četras garas un šauras zemes kaudzes, kuras kāds bija uzbēris mežmalā. Katras kaudzes galā bija iesprausts no kopā sasietiem zariem izveidots krusts. Kapi.

Lai gan Bastians zināja, ka tie ir izveidoti tikai šausmu atmo­sfēras radīšanai un neviens mirušais šajā zemē nav aprakts, viņam tomēr šermuļi sāka skriet pār kauliem. Vismaz tik ilgi, līdz pļavā, bruņukreklam šķindot, smagiem soļiem ienāca Ralfs un pārlaida skatienu apkārtnei.

-   Slepkavnieciskie salašņas! viņš norūca un pagriezās pret pārējiem. Viņa apaļīgā seja drebēja. Es zvēru pie sava vārda labās slavas un pie sava tēva ģerboņa, ka negūšu mieru, līdz vainīgie nebūs atrasti un sodīti. Viņš sparīgi izrāva zobenu, kas satraucoši iešķindējās ar metālisku skaņu. Mirušie es jūs atriebšu!

Bastians tikai ar pūlēm apspieda smaidu. Ralfa improvizētais atriebības zvērests nesaudzīgi iznīcināja scenārija radīto efektu. Bet varbūt Bastianam tā šķita tikai tāpēc, ka viņš bija iesācējs lomu spē­lēs. Jo visi citi tāpat kā iepriekš izskatījās aizkustināti.

-   Viņi tiks pakārti! Ralfa balss tagad bija sasniegusi meitenīgi augstus toņus. Tie šūposies pie šo koku zariem, līdz viņu sejas kļūs tikpat melnas kā viņu dvēseles! Manāmi satriekts, viņš pār­vilka ar roku pār nosvīdušo pieri. Un tagad nāciet, labie ļaudis! Savāksim to, ko mēs vēl varam izmantot. Pēc tam apbruņosimies, lai būtu gatavi atvairīt jaunu uzbrukumu mēs nevaram justies droši, kamēr slepkavas vēl ir dzīvi.

Labie ļaudis darīja to, uz ko viņi bija aicināti, ieskaitot pat Doro, kas ar zaru rokā devās uz kapiem, lai ievilktu mīkstajā zemē zīmes, un Bastianu, kurš nezināja, kā varētu būt noderīgs. Viņš redzēja, kā Irisa atvēra vienu no maisiem, pagrāba pilnu sauju labības graudu un pabāza tos Kārpām zem deguna. Tas pamāja ar galvu un aiz­nesa maisu pie lielākā no trim apaļajiem akmeņiem. Larss un Georgs krāva kaudzē visu, kas bija izkaisīts starp koka sijām, kāds cits bija atradis zālē virvi.

Kopīgā darbošanās šķita aizraujoša. Bastians nolika zemē mantu maisu un pievienojās Sandrai šoreiz tā viņam atkal uzsmaidīja. Tomēr. Viņa bija atradusi nelielu kastīti ar rupjgraudu sāli un tagad to pasniedza Bastianam.

-Jūsu asais skatiens ir ievērības cienīgs, viņš teica, tikko manāmi paklanoties. Vai varu jums kaut kā palīdzēt? Jūs zināt, ka redze man nav izcila, tomēr es centīšos, cik spēšu.

-   Ļoti labi. Es ceru, ka laupītāji nav sasituši visas kannas, citādi nebūs, ar ko atnest ūdeni. Iesim pameklēt!

Nevienu kannu viņi neatrada, toties jau pēc dažiem soļiem Basti­ans paklupa pār koka kārti, kas izrādījās lāpstas kāts. Viņš lepni aiznesa savu atradumu uz savākšanas vietu pie lielā akmens.

-   Ļoti labi, Tomen, vērtīgs darbarīks, Ralfs viņu paslavēja un ar mājienu paaicināja šurp Georgu. Jūs abi kopā varētu izrakt atejas bedri. Ne pārāk tuvu kapiem, mēs negribam traucēt mieru mirušajiem.

Atejas bedri. Izrakt. Bastians dzirdēja sevi nopūšamies.

-          Viņš ar to brīnišķīgi tiks galā, viņa vietā atbildēja Sandra.

-   Tomens ir stiprāks nekā izskatās un nebīstas no smaga darba. Vai ne?

Bastians mēmi pamāja ar galvu un klusībā nosprieda, ka Sandras balsī nav ne miņas no ļauna prieka.

Georgs piekrita, ne aci nepamirkšķinot. Mums jāatrod pie­mērota vieta. Viņš sāka lūkoties apkārt, taču tad mitējās un uzsita Bastianam uz pleca. Izvēlieties jūs šo vietu, Tomen! Jūs teicāt, ka jums esot zināma pieredze saskarē ar dabu, tad nu parādiet man, kur jūs nākamajās dienās vēlētos kārtot dabiskās darīšanas.

Arī tas vēl. Lai gan tas nemaz nevarētu būt tik grūti. Viņam tikai jāsameklē vieta, kas neatrodas pārāk tālu un tajā pašā laikā ir diez­gan labi paslēpta skatienam.