Georga pavadībā viņš aizgāja līdz mežmalai un beidzot atrada to, ko meklēja. Tikai dažus soļus no pļavas koku ēnā bija kāda vieta, ko no vienas puses aizsedza klintsbluķis, bet no otras krūmi. Ja tur kāds notuptos, neviens viņu neredzētu.
- Mums jārok te, paziņoja Bastians.
- Vai esat par to pārliecināts?
- Kāpēc gan ne?
- Vai jūtat vēju no kurienes tas pūš? No rietumiem. Šajā apkārtnē tas ir valdošais vēja virziens. Citādi izsakoties, tas pūš no šejienes uz mūsu nometni, un tas nozīmē, ka mēs visi varēsim izbaudīt neaprakstāmu smaržas piedzīvojumu.
Bastians neņēma vērā Georga sarkasmu. Labi. Tādā gadījumā dosimies uz pļavas otru malu un raksim tur.
Georgs nedomāja tik viegli piekāpties. Vai jūs vēl neesat pamanijis, kas runā pretī šādai izvēlei?
- Kas gan vēl?
- Vai jūs neko nedzirdat?
Pie velna, ko gan? Koku šalkoņu? Grupas biedru balsis? Sasodītās mušas? Nē, sakaitināts atcirta Bastians. Es neko nedzirdu, lai kas tas arī būtu.
Līdzjūtīgi smaidīdams, Georgs paņēma viņu pie rokas un ieveda dažus soļus mežā. Tagad Bastians saprata, uz ko attiecas šī mīklainā norāde. Guldzēšana un čalošana. Strauts.
- Ieteicams nekakāt tur, no kurienes jādzer, paskaidroja Georgs un sāka atbrīvot strauta gultni no zaru saišķa, tādējādi ūdens sāka plūst ievērojami ātrāk.
Arī Bastians pietupās un palīdzēja viņam, nepalaižot garām iespēju aplieties ar ūdeni, padzerties un piepildīt ūdens maisu.
Ūdens bija svaigs un garšoja lieliski. Labā oma uzreiz atgriezās. Kad viņš bija pēdējoreiz tā dzēris? Uz visām četrām un ar galvu burbuļojošā strautā? Vai viņš jebkad savā dzīvē vispār bija tā darījis? Bastians skaļi iesmējās un sapurināja matus tā, ka ūdens lāses šķīda uz visām pusēm. Georgs viņu domīgi vēroja.
- Sakiet, Tomen, kādas slimības jūs vislabāk pārzināt? Cik nopietnas un plašas ir jūsu zināšanas?
Lai gan jautājums attiecās uz viņa viduslaiku identitāti, Bastians aiz tā sajuta īstu interesi. Tomēr viņš nezināja, ko atbildēt. Ēē… esmu apguvis dažādas iemaņas. Bet es vēl neesmu ārsts.
- Saprotu. Georgs novērsās.
Viņi šķērsoja pļavu, kur pa šo laiku bija izveidota ugunskura vieta. Dažas meitenes bija sanesušas sausu malku, citas savākušas un izvietojušas aplī dūres lieluma akmeņus. Vai kāds bija blēdījies un paņēmis līdzi sērkociņus?
Nometnes pavēja pusē sākumā arī neatradās atejas bedrei piemērota vieta, jo tur sākās nogāze, kas stāvi veda lejup. Pa šo krauju mēs ar plikām pakaļām cits pēc cita noriposim lejā, nopūtās Georgs.
Beigu beigās viņi tomēr atrada lēzenu vietu līdzās kādai klintij, ko daļēji aizsedza dziļi lejup nokarājušies priežu zari. Netālu pacēlās milzīgs skudru pūznis.
- Neko labāku mēs uz ātru roku neatradīsim. Tā. Aptuveni metrs reiz metrs, un ne dziļāk par pusotru, citādi izraksimies līdz gruntsūdenim un inficēsim to.
Tas nebija nekas nepaveicams. Bastians iedūra lāpstu zemē un sāka rakt. Sākumā darbs veicās raiti, bet zem mīkstās zemes virskārtas atklājās akmeņaina grunts. Klinšu atlūzas maizes kukuļa lielumā vispirms bija jāatrok un tad jāizceļ no bedres.
Bastians sāka aizelsties. Viņš jau bija novilcis kreklu tas bija apbrīnojami netīrs, ņemot vērā, ka vēl nebija valkāts pat četras stundas, un juta, kā pār muguru un krūtīm lejup līst sviedri. Viņš jau ilgojās pēc dušas, kas nebūs pieejama vēl vismaz piecas dienas, turklāt tagad vēl atgriezās arī odi. Nevis pa vienam, bet lielos baros. Bastians centās tos nosist, taču veltīgi. īsā laikā sviedri ieplūda viņam arī acīs un nežēlīgi dedzināja.
- Viss, pauze. Nekas nelīdz, tev… jums nāksies mani nomainīt.
Viņš izrāpās no bedres un pāri pļavai aizskrēja līdz strautam,
kur ar saujām lēja sev virsū ledusauksto ūdeni, iegremdēja tajā līdz pašam dibenam galvu un dzēra, dzēra, dzēra.
Kad viņš atkal pacēla acis, kaut kas bija mainījies. Omulīgā rosība nometnē bija beigusies, tagad tur valdīja satraukums. Daži žestikulēja, norādot kapu virzienā, citi izvilka ieročus.
Bastians vēl pēdējo reizi apšļakstījās ar ūdeni un devās meklēt Sandru. Viņa kopā ar Līzbetu un Doro stāvēja pie topošās ugunskura vietas.
- Mēs kādu redzējām, man šķiet, ienaidnieku! viņa jau pa gabalu uzsauca Bastianam. Viņas seja dega satraukumā.
- Vai kādu no tiem, kuri bija uzbrukuši mūsu ciemam?
- Iespējams. Tas virs stāvēja tur augšā uz tās slīpi nošķeltās klints, vai redzi? Viņš smējās un vicināja karogu ar vilka galvu, bet pēc tam pazuda. Sandra uzmeta Bastianam sazvērniecisku skat lenu. Beidzot iet vaļā. Mums jādzenas viņam pakaļ.
Ralfs aizvien vēl ar krāšņo bruņucepuri galvā, tikai vēl sarkanākiem vaigiem ar mājienu deva zīmi. Vajāšanu uzsāks tikai tie, kuri jau ir tikuši galā ar saviem uzdevumiem. Vai atejas bedre ir izrakta?
Ej taču un paskaties, nodomāja Bastians un mēmi papurināja galvu.
- Labi, tādā gadījumā jūs paliksiet te. Visi pārējie sadalieties! Viena grupa pārmeklēs klintis, kur tika redzēts ienaidnieks. Otra izvērsīsies ķēdē un izķemmēs tuvējo mežu. Neaizejiet pārāk t alu, apkārtne te ir viltīga, viegli var apmaldīties. Pēc tam Ralfs alias Alariks fon Thanings, lepni izriezis krūtis, iegāja improvizētā
nožogojumā, pie kura izveides vēl joprojām strādāja vairāki cilvēki, un apsēdās ēnā.
- Slinkais cūka, nomurmināja Šteinhens. Viņš līdzjūtīgi uzlūkoja Bastianu. Varbūt es varētu jums palīdzēt atejas bedres rakšanā? Man droši vien vajadzētu tikai nokrist zemē, lai izveidotos pamatīgs caurums.
- Pateicos jums, cēlais Kuno, Bastians teica, atkal vilkdams pāri galvai savu netīro kreklu. Neapgrūtiniet sevi, mēs tūlīt jau būsim tikuši galā.
- Es jums palīdzēšu, piedāvājās Kārpa. Tas man sagādās prieku. Tiešām. Viņš vienkārši piebiedrojās Bastianam, apsēdās uz manāmi apmēros augošās bedres malas un gaidīja.
Kārpa izskatījās vislabāk maskētais no visiem spēles dalībniekiem. Viņa kostīms bija meža krāsās zaļā, brūnā un rūsas sarkanā. Tas gandrīz pilnībā saplūda ar apkārtni. Vienīgais, kas krita acīs, bija metāla riņķis ap viņa kaklu.
- Kas tas ir? jautāja Bastians.
Kārpas pirksti gluži kā paši no sevis pieskārās savādajai rotaslietai. Es esmu malumednieks. Viņš pamirkšķināja Bastianam. Tā viņu laikam dēvēja šajā spēlē. Jā, un reiz viņi mani pieķēra un iekala dzelžos. Par sodu viņi gribēja man nogriezt labās rokas īkšķi. Es izbēgu, bet kakla riņķis palika.
Ar katru minūti karstums kļuva nospiedošāks. Viņi kādu brīdi snauduļoja, gaidot, kad Georgs piekusīs un nodos lāpstu viņiem.
Bastians nedaudz pacēla uz augšu zemu nokārušos egles zaru. Tādējādi no šejienes pavērās labs skats uz nometni. Samiedzis acis, Bastians vēroja, kā sarkanbrūnais plankums, kam, pēc viņa domām, vajadzēja būt Sandrai, kopā ar kādu zaļi melnu plankumu Līzbeta? pārvietojas slīpi nošķeltās klints virzienā.
Aiz viņiem, karstumā mugurai kūpot, no pusgatavās atejas bedres izrāpās Georgs un ar apakšdelmu noslaucīja seju, atstājot uz tās sarkanbrūnas zemes pēdas. Vai ir kaut kas jauns? Viņš pacēla egles zaru vēl augstāk, lai varētu palūkoties pār Bastiana plecu, un sastinga. Uz kurieni dodas Līzbeta?
Bastians iesāņus uzlūkoja Georgu, tomēr neizlaboja viņa teikto. Tā bija pirmā reize, kad kāds Saeculum spēlētājs bija pārkāpis noteikumus un izmantojis cita spēles dalībnieka īsto vārdu.