- Viņa kopā ar Doradeju dodas uz apvidu pie lielās klints, lai meklētu it kā tur redzētā ienaidnieka pēdas.
- Ak tā. Tas bija viss, ko pateica Georgs, pirms viņš pa galvu pa kaklu metās pakaļ abām meitenēm.
-Tam nu gan nav visi mājās, pusbalsī konstatēja Bastians.
Kārpa, kurš tobrīd kāpa bedrē, lai turpinātu Georga darbu, piekrītoši nosprauslojās. Te nu man tev jāpiekrīt. Agrāk viņš bija gluži citāds, bet, kopš šie ir pāris, kopā ar Georgu vairs neko nevar uzsākt. Stenēdams viņš izcēla vēl vienu akmeni no atejas bedres.
Šis viņu nelaiž ne soli prom no sevis.
- Vai viņa ar to samierinās?
- Es vēl ne reizi neesmu dzirdējis, ka viņa par to būtu kādam sūdzējusies. No bedres izlidoja vēl trīs lāpstas zemes.
- Cik ilgi viņi jau ir kopā?
- Kādu gadu, man šķiet. Visiem par brīnumu, Geruša pirms tam vienmēr bija bijusi… ēē… brīva es gluži negribēju teikt, bet nekas labāks man nenāk prātā.
- Geruša?
-Jā, ak tā Geruša un Gosvins ir Līzbeta un Georgs. Es arī ilgi nespēju iemācīties visus šos vārdus. Kārpa noslaucīja sviedrus no pieres. Visādā ziņā viņa neuzklausīja nevienu no vesela leģiona savu apbrīnotāju, lai gan starp tiem bija daudz izskatīgāki eksemplāri nekā Georgs… Gosvins, es gribēju teikt. Viņš paraustīja plecus. Mīlestība ir mistērija brīnumaina un neizprotama. Kā jūs domājat, vai šī atejas bedre jau ir pietiekami dziļa?
Bastians nogūlās pie bedres malas un aplūkoja veikumu.
Domāju, ka jā.
- Ar šo vienu mēs vienalga neiztiksim. Bet sākumam būs labi. Karpa izrāpās no bedres un noslaucīja rokas gar biksēm.
Izrakto zemi viņi sameta vienā kaudzē ar to vēlāk katrs atejas bedres lietotājs varēs apbērt to, ko tur aiz sevis atstās.
- Ko jūs teiktu, ja tagad mēs beidzot pievienotos pārējiem un dotos meklēt mūsu ciemu izpostījušo noziedznieku pēdas? Nedaudz piedzīvojumu, Tomen? Galu galā tāpēc jau mēs te esam.
Principā Bastianam pret to nekas nebija iebilstams, taču no izsalkuma viņam jau sāka reibt galva. Man vispirms kaut kas jāapēd. Jūs varat mierīgi doties uz priekšu, lai panāktu pārējos, es vēlāk pievienošos.
- Sarunāts.
Viņi soļoja pāri pļavai, kurā vairs nebija tikpat kā neviena cilvēka, taču daudzi spēlētāji jau bija tur izvietojuši savas mantas un ierīkojuši guļvietas. Bastians ar šausmām konstatēja, ka vairs nezina, kur ir atstājis savu maisu. Pēc vairāku minūšu ilgiem kopīgiem meklējumiem Kārpa atrada Bastiana mantas netālu no kapiem.
- Šis maiss tev jāiztukšo un pēc tam jāpieber pilns ar sausām lapām. Uz tāda ir gluži patīkami gulēt.
Tad viņš pievērsās nedaudzajiem nometnē palikušajiem. Sakiet man: uz kuru pusi aizgāja meklētāji? viņš uzsauca.
- Uz turieni, atsaucās sievietes balss. Irisa. Viņa sēdēja pļavā, uzlikusi uz ceļiem arfu, un ar roku norādīja uz lielo klinti ar slīpi nošķelto smaili. Daži kādu gabalu tālāk nogriezās pa kreisi mežā.
- Sirsnīgi pateicos. Tādā gadījumā es dodos pa labi, pavēstīja Kārpa, aizsteidzās kapu virzienā un, līksmi pamājis ar roku, pazuda starp kokiem.
Bastiana rokas smeldza visā garumā no pleciem līdz pat pirkstu galiem. Par muskuļu sāpēm, kas bija gaidāmas rit, viņš negribēja pat domāt.
Viņš palūkojās apkārt. Kuru vietu labāk izvēlēties gulēšanai? Kur savu guļvietu bija iekārtojusi Sandra? Šī doma viņu nospieda kā akmens uz sirds. Bastians nesaprata, ko ir nogrēkojies, bet kaut kas bija nogājis greizi. Kāpēc gan meitene pēkšņi bija kļuvusi tik noraidoša pret viņu? Viņš to nesaprata.
Iegrimis domās, Bastians nosita uz delnas uzlaidušos odu. Viņš ir bijis pilnīgs idiots. Viņi viens otru vēl nepazina tik labi, lai dotos kopīgās piedzīvojumu brīvdienās. Mjā. Šī atziņa nāca nedaudz par
vēlu. Bet nu vairs neko nevarēja mainīt, tāpēc Bastians izlika zemē savas mantas tur, kur stāvēja. Pēc tam, atcerējies Kārpas padomu, viņš sabāza linaudekla maisā vairākus klēpjus čaukstošo, birzīgo pērno lapu. Starp tām nenovēršami nonāca arī zināms daudzums priežu skuju, bet, viņaprāt, tam nebija lielas nozīmes.
-Jūs traucējat mieru mirušajiem, Tomen.
Bastians pagriezās. Aiz muguras sakrustotām rokām stāvēja Doro un drūmi viņu uzlūkoja.
- Kā, lūdzu?
- Ja gulēsiet tik tuvu mirušajiem, viņi jums izvilks dzīvību no kauliem. Vai to jūs gribat?
Tagad Doro izskatījās mierīgāka nekā iepriekš, taču vēl joprojām saspringta. Ar drudžainu kustību viņa norādīja uz četriem zemes uzkalniņiem tikai dažu soļu attālumā.
Pēc smagā darba Bastianam nebija nekādas vēlēšanās iesaistīties viņas trako fantāziju apspriešanā. Tie nav īsti kapi, viņš strupi attrauca. Nekādu mirušo. Vai skaidrs?
Doro biezās, melnās uzacis nelaimi vēstoši pacēlās. Es tikai gribēju jūs aizsargāt, viņa paskaidroja. Kaut arī jūs mani uzskatāt par jukušu. Bet es spēju sajust nemiera pilnās būtnes ap mums. Nekaitiniet tās!
- Es nemaz negrasos to darīt.
Doro nopētīja Bastianu ar ciešu skatienu un nostājās līdzās viņam. Dodiet man savu roku!
- Nē, paldies.
-Jūs baidāties, vai ne?
-Jūs kļūdāties. Es esmu izsalcis, atbilstoši patiesībai teica Bastians. Vai ēšana kapu tuvumā arī nes nelaimi?
- Es izvairītos no visa, kas mirušajos var atmodināt skaudību.
Bastians centās saskatīt Doro sejas izteiksmē ironijas atblāzmu,
bet tas viņam neizdevās. Viņš stenēdams savāca kopā savas mantas un pārnesa tās tālāk pļavas vidū. Šajā vietā auga āboliņš un daži dadži. Bastians tos izrāva un ērti iekārtojās ar visiem saviem krājumiem. Pirmo reizi šajā larpā viņš jutās savā īstajā vietā. Tā vajadzēja
būt jau agrāk. Nekā lieka. Tikai es, vējš koku lapotnē, zeme zem manis. Maizes rika, gabals kūpinātas gaļas.
Un liega melodija, kas iejaucās visuresošo mušu spindzoņā. Bastians pagriezās tā bija Irisa, kas sēdēja uz viena no trim vaļu kupriem līdzīgajiem laukakmeņiem un spēlēja arfu. Viņas acis bija aizvērtas un seja mierīga kaķene bija ievilkusi nadziņus. Bastiana pirmais impulss bija ar visu maizi un speķi rokās nosēsties viņai līdzās, lai labāk varētu dzirdēt melodiju, taču viņš tomēr nolēma to nedarīt. Viņa izskatījās pilnā mērā apmierināta, būdama vienatnē ar mūziku. Izplūkāts elfs uz savas klints.
Melodijas senlaicīgais skanējums padarīja ilūziju perfektu, tā pamodināja dzīvei Tomenu Bastiana iekšienē. Tomenu, kas nevēlas neko vairāk kā vien sēdēt te un ēst. Varbūt vēl nelielu ēnu un dažus draugus, ar kuriem pie vakara ugunskura apmainīties ar stāstiem un kopīgi piedalīties nometnes dzīvē. Tomenu, kam netrūka laika. Ķelne vienā mirklī atradās vairs ne vien simtiem kilometru, bet arī simtiem gadu attālumā.
Spontāni smiekli izlauzās viņam no rīkles, saduroties tur ar maizes kumosu un izraisot klepu. Arfas skanējums aprāvās.
- Vai viss kārtībā?
Bastians pamāja Irisai, viņš māja un smējās, līdz acīs sariesās asaras. Vairāk nekā kārtībā, viņš noelsa. Turpiniet spēlēt, lūdzu! Jūs un jūsu mūzika neesat no šīs pasaules, vai jūs to zināt? Tā bija muļķīga piezīme, un viņš gaidīja, ka Irisa savilks izsmejošu grimasi, taču viņa tikai pasmaidīja. Pirmo reizi no sirds uzsmaidīja viņam.
- Es ļoti vēlos, lai jums būtu taisnība.
ajūta, ka nekas nav jānokārto un nav nekādu pienākumu, bija tik brīnišķīga, ka Bastians atsacījās no domas pievienoties pārējiem spēles uzdevuma pildīšanā. Viņš jau arī bija gandrīz aizmirsis, ko tie meklē. Kaut kādu ienaidnieku.