Gan jau atradis arī bez viņa palīdzības. Paēdis un laimīgs Bastians palika guļam zālē, pārmaiņus vērojot muzicējošo Irisu un melnā lērpušos Doro, kas apstaigāja nometnes perimetru, murminot buramos vārdus. Lai taču tā dara. Te bija brīvība. Rīt viņš arī piedalīsies kada spēles uzdevuma risināšanā vai meklēšanā, ja vien to vēlēsies. J.i ne, vienkārši paliks tepat, gulēs un blenzis debesis, līdz acis sāks asarot. Vai arī izraks vēl vienu atejas bedri kāda tur atšķirība, viņam nebija vajadzīgi nekādi plāni. Viss, ko viņam vajadzēja, bija sie koki, zaros sēdošo putnu kliedzieni un vējš, kas izdzenāja odus.
Jau drīz no meža atgriezās pirmais no viņa kompanjoniem. Šteinliens pilnā rīklē pavēstīja, ka sev par negodu neesot atradis nevienu no ļaunprātīgajiem dedzinātājiem, tāpēc tagad sekošot savam krodzinieka aicinājumam un pagatavošot kaut ko ēdamu. Viņš sakrāva žagarus iekārtotajā ugunskura vietā un izvilka no savas jostas somas akmeni, nelielu auduma skrandu un izliektu dzelzs gabalu. Tad viņš savīstīja audumu, novietoja to netālu no akmens un uzsita pa to ar dzelzs gabalu. Tā kā Bastianam nebija briļļu, sīkāk viņš neko nespēja saskatīt, taču jau pēc īsa brīža Šteinhens uzpūta liesmas no kvēlojošajiem žagariem, piemeta ugunskuram lielākus koka gabalus, paņēma katliņu un devās uz strautu pēc ūdens.
Kamēr Bastians vēl domāja, vai palīdzēt Šteinhenam ēdiena gatavošanā, nometnes mieru iztraucēja klaigas un lūstošu zaru l roksnis. Ralfa spiedzīgā balss gandrīz aizrāvās.
Kur ir ārsts? Mums ir ievainotais!
Šoreiz Bastians cēlās kājās lēni, iekšēji sagatavojies mākslīgu .īsiņu plūdiem.
Georgs, Larss un Ralfs pienesa viņam klāt Nātanu, kurš, liekot lietā visas savas aktiera dotības, centās saviebt sāpīgu grimasi.
- Viņš noķēra vienu no tiem neliešiem, uz kuru sirdsapziņas ir mūsu ciems, pavēstīja Ralfs. Viņš to pieveica, bet tika ievainots rokā. Zobena cirtiens līdz pat kaulam.
- O jā! apstiprināja Bastians, inspicējot pilnīgi neskarto Nātana roku. Es iztīrīšu brūci un uzlikšu apsēju. Drīz viņš atkal atgūs spēkus.
Bastians ar ūdeni nomazgāja augšdelmu un pārsēja to ar vienu no līdzpaņemtajām linaudekla strēmelēm, par to Nātans viņam pateicās un aizvilkās pie ugunskura, kur zālē jau bija atlaidušās Sandra un Līzbeta. Par godu Nātana uzvarai organizatori bija dāvājuši grupai nelielu muciņu alus, ap kuru neviltotā priekā tagad darbojās Šteinhens.
Bastians piekāra atpakaļ pie jostas ūdens maisu un apmierināts pie sevis dungoja. Dzīve varēja būt tik vienkārša.
Katlā jau vārījās konsistences ziņā kaut kur pa vidu starp zupu un biezputru ierindojama masa, kad atgriezās otra piedzīvojumu meklētāju grupa, ko veidoja Alma, Arno un Roderiks, kurš taisnā ceļā metās pie Šteinhena katla, netālu no tā nobremzēja un ošņādamies pastiepa gaisā degunu.
Viņi netika sastapuši mežā nevienu svešinieku, kā pavēstīja Alma, bet bija uzgājuši to, ko tagad reizē lepni un apjukuši prezentēja pārējiem: vēl vienu aprakstītu koka mizas gabalu, lidzīgu tam, ko viņi bija atraduši ceļā uz nometnes vietu. Piekūns te bija labāk saskatāms, tas bija sabozis savas sarkanīgās spalvas. Zem tā atradās četras rindas senlaicīgā rakstā, izbalējušas un grūti salasāmas:
Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.
Tu to sargā, tomēr tas kļūst mans, tiklīdz nakts pienāk tumša un gara.
Mizas gabals, murmināšanas pavadīts, gāja no rokas rokā.
- Ak tad saturs ir no svara? Larss pavīpsnāja, bet Šteinhens pamāja ar galvu. Jā, ja runa ir par alus mucu.
- Bet nē, ja tā ir par cūkēdienu jūsu katlā, Kuno, riebumā noskurinājies, norūca Ralfs. Smird, it kā tas reiz jau būtu apēsts.
- Man nākas konstatēt, ar aizvainojuma izteiksmi sejā atteica Šteinhens, ka viņa augsti godātā labdzimtība Alariks fon Thanings ir uzskatījis par labāku noniecināt manis gatavoto maltīti. To jums vēl nāksies nožēlot!
Vispārējā kņadā viņi gandrīz nepamanīja, ka ir ieradies negaidīts viesis. Mona, gaišmatainā meitene no organizatoriem, pārģērbusies par vienkāršu zemnieci.
- Mans vārds ir Hanna, viņa pavēstīja. Es dzīvoju tepat tuvumā un gribu jūs brīdināt. Viņa sakārtoja svārkus un paošņāja Šteinhena katla saturu. Jūs laikam esat slavenais Kuno vom Fass, vai tiesa?
Šteinhens paklanījās. Tā tas ir, mana dārgā. Vai drīkstu jūs ielūgt uz mūsu mielastu?
Mona tik steidzīgi papurināja galvu, ka visi atkal izplūda smieklos.
- Ļoti laipni no jūsu puses, bet es to nevaru pieņemt jūsu krājumi droši vien ir stipri ierobežoti. Taču paklausieties, ko jums teikšu. Viņa pieklusināja balsi. Nelieši, kuri nolīdzināja līdz ar zemi jūsu ciemu, ir noslēguši savienību ar pašu nelabo. Viņa palūkojās apkārt ar bailēs ieplestām acīm. Mēs noklausījāmies, par ko divi no viņiem sarunājās. Viņi apgalvoja, ka esot paslēpuši šajā mežā četrus velnakmeņus, pa vienam katrā debespusē no jūsu ciema, ļums tie jāatrod, vai arī vairs nevarēsiet būt droši par savu dzīvību. Meklējiet sarkanus akmeņus, caurspīdīgus kā stikls. Ja atradīsiet, iemetiet tos ezerā! Tur tie nevienam nevarēs kaitēt.
Tālumā atskanēja klusa ducināšana, it kā ļaunajiem spēkiem nepatiktu Monas brīdinājums. Patiesībā tur laikam tuvojās negaiss, kas, pēc Bastiana domām, nebija daudz labāk.
Doro, kura līdz šim mežmalā bija sēdējusi ēnā zem koka, piecēlās kājās un pavērsa seju pret debesīm. Tagad sāksies, viņa klusi sacīja.
-… lietus, Šteinhens pabeidza viņas teikto. Par to nebūtu jābrīnās.
Ar acs kaktiņu Bastians pamanīja, ka Irisa ir savākusi savas mantas un nes tās meža virzienā.
- Tātad mums jāmeklē velnakmeņi vai tie būtu ārējā čaula? jautāja Alma.
Monas sejā iezīmējās apmulsums. Kas tā par ārējo čaulu?
- Tā, kas minēta izteicienā. “Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.”
Alma pasniedza Monai koka mizas gabalu. Viņa to aplūkoja no visām pusēm. Es neko nesaprotu.
- Vai tas nozīmē, ka šis vēstījums nenāk no jums?
Mona enerģiski papurināja galvu. Nē. “Tu to sargā… tomēr tas kļūst mans.” Uh! Skan kā mīkla, bet… es to nekad neesmu redzējusi.
Satraukta murmināšana.
- Kā neesat redzējusi?
- Mēs domājām, ka tas nāk no jums…
-Ja tie nebijāt jūs, kurš tad šīs lietiņas paslēpis?
Balsu jūklī ielauzās ducināšana, šoreiz tuvāka.
- Vai ari es drīkstu uzmest aci? Līzbeta pastiepa roku un paņēma mizas gabalu. Izlasījusi viņa klusējot to pasniedza tālāk Georgam. Vai kāds no jums ir sapratis, ko tas varētu nozīmēt? viņa jautāja.
Visi noliedzoši papurināja galvu.
- Es gribētu zināt, kas tā par zīmi. Šis sarkanais putns, prātoja Nātans.
- Piekūns. Doro balss saplūda ar nākamajiem pērkona grāvieniem. Skaņa bija zema un draudīga kā saniknota plēsoņas rūkšana.
Mona palūkojās debesīs, piecēlās kājās un uz skausta savija mezglā gaišās matu šķipsnas. Man tagad jādodas projām. Par šo mīklu es vēlāk padomāšu un apspriedīšos ar saviem biedriem. Lai jums veicas!
Viņa devās atejas bedres virzienā, un tas lika Bastianam aizdomāties, vai pa šo laiku to jau ir sākuši izmantot. Visādā ziņā viņš
personiski negrasījās to darīt, un bija grūti iedomāties, ka šī attieksme varētu mainīties. Pie izdevības vajadzētu beidzot padomāt par tualetes papīra aizvietošanas iespējām.
- Mums jāpasteidzas ar maltīti. Šteinhens bažīgi pavērās debesīs, un nebija nekādu šaubu, ko viņš ar to domāja. Baltie gubu mākoņi, kuri vēl pirms īsa brīža lēni savilkās virs meža, bija pārvērtušies melnā frontē, kas biedējošā ātrumā tuvojās nometnei.