- Ko mēs tagad iesāksim? Bastians ar savu jautājumu nevērsās pie kāda konkrēti visticamāk, tas bija adresēts Sandrai, lai gan meitene jau vairākas stundas nebija ar viņu pārmijusi ne vārda.
- Pagaidīsim, vai negaiss tiešām uznāks. Varbūt tas paies garām. Ralfs nedroši uzlūkoja te vienu, te otru. Bija redzams, ka viņš labprāt gribētu uz laiku atkāpties no savām aunu bara vadoņa pozīcijām.
-Jums jānoņem bruņucepure, mierīgā balsī teica Šteinhens.
Citādi jūs mums esat kā zibensnovedējs.
Ralfs izbrīnā iepleta acis, sāka drudžaini taustīties gar savas bruņucepures zoda siksnu, bet nespēja to atsprādzēt un dusmīgi uzbrēca klātesošajiem: Palīdziet taču man, jūs, slīmesti! Arī noņemt bruņas. Ātrāk!
Vienīgi Alma uzreiz paklausīja viņa rīkojumam. Lai gan Ralfs raustījās un spārdījās kā krastā izmesta zivs un nepārtraukti raidīja baiļpilnus skatienus melnajās debesis, viņa zibenīgi atsprādzēja visas sprādzes un atraisīja mezglus. Visi, kuriem bija klāt metāla priekšmeti, tos nolika. Bastians nosprieda, ka nazis pie viņa jostas nerada nekādas briesmas, un sāka apsvērt, cik bīstams varētu būt Kārpas kakla riņķis… Jā, bet kur ir palicis Kārpa? Bastians palūkojās visapkārt. Viņš nebija atgriezies reizē ar Sandru un Līzbetu. Kopā ar Almu un Arno ari ne.
- Vai kāds no jums ir redzējis Kārpu? Bastians iesaucās pret vēju, kas aizvien pieņēmās spēkā. Nekādas atbildes, tikai nākamais pērkona grāviens, tuvs un draudīgs. Viņš izspraucās līdz Ralfam, kurš tobrīd centās izlobīties no savām bruņām.
- Mēs neesam pilnā sastāvā. Trūkst Kārpas!
Sāka krist pirmās lietus lāses. Tās bija smagas un plīkšķēja, atsitoties pret viņu galvām, apbruņojumu, mantām un pārtikas krājumiem.
- Nogādājiet to visu drošībā! iesaucās Ralfs un skrēja glābt savu personisko mantību. Mežā mēs tik ļoti neizmirksim.
Daži metās pildīt uzdevumu, taču grupā bija labi manāma šaubīšanās par tā pareizību.
Zibens uzplaiksnīja šķērsām pāri debesīm, un tad arī grāviens nebija ilgi jāgaida. Cilvēku pļavā kļuva aizvien mazāk.
- Pietupieties un turiet kājas cieši kopā! Georgs nosauca pakaļ projām skrienošajiem. Nestāviet zem augstiem kokiem, nepalieciet mežmalā! Meklējiet alas un ieplakas, kur patverties!
Bastians skrēja aiz Sandras, kas bija uzņēmusi virzienu uz kādu robu blīvajā egļu sienā; tālāk sākās stāvs kāpums kalnup. Spožs zibens uzliesmojums uz dažām sekundēm pielēja apkārtni ar baltu gaismu. Pērkona grāviens sekoja nekavējoties. Šķīliens, apdullinošs blīkšķis.
Bastians ar pūlēm apspieda iekšēju impulsu ieskriet dziļi mežā un mesties guļus zemē tas būtu nepareizi, nepareizi… Tikai saglabāt mieru! Notupties, ar rokām aptvert apakšstilbus. Turēt kājas cieši kopā, kā bija ieteicis Georgs. Viņš bija ne vairāk kā desmit metru attālumā no mežmalas; vai tas varēja būt pietiekami? Tālāk sākās biezoknis, tam Bastians nespēja un negribēja lauzties cauri. Cik augsta bija egle viņam līdzās? Viņš uz īsu brīdi saspieda kopā acu plakstiņus. Tikai saglabāt mieru! Negaiss virzīsies tālāk. Kaut kas tāds nevelkas ilgāk par piecām minūtēm, drīz pērkona grāvieni kļūs klusāki un debesis gaišākas. To var pārciest, noteikti.
Netālu no viņa līdzīgā pozā tupēja Sandra. Meitene smagi elpoja, un Bastians varēja sajust viņas bailes, it kā tās būtu viņa paša. Lietus vairs nelija atsevišķām lāsēm, tas gāzās pār zemi kā no milzīga trauka. Pat varenais mežs vairs nespēja sniegt patvērumu; ūdens izspraucās cauri zariem un tecēja lejā, plūda pa stumbriem un veidoja urdziņas tumšajā zemē.
Bet te tomēr bija labāk nekā klajumā. Vismaz viņi visi bija maksimāli iespējamā drošībā… tomēr nē. Ne visi.
Nākamais zibens iespēra kaut kur pavisam tuvu ar tādu blīkšķi, it kā pasaule būtu sašķīdusi gabalos. Pļava iemirdzējās žilbinošā gaismā, un tur uz visaugstākās no trim kuprainajām klintīm, izpletusi rokas un atmetusi atpakaļ galvu, stāvēja Doro. Meitenes garie, slapjie mati lipa pie tikpat izmirkušās kleitas, bet šķita, ka viņa to visu nemaz nejūt. Viņa lēnām un svinīgi griezās riņķī, it kā tā būtu daļa no kādas ceremonijas.
- Jūs esat atnākuši pie mums, jūs, dabas, ūdens, uguns un gaisa spēki! viņa sauca. Viņas balss sajaucās ar lietus sprēgājošo čaloņu, pārspējot to. Ņemiet mūs savās rokās! Dodiet man daļu no sava spēka! Aizsargājiet no lāsta, kas mums uzlikts!
Atkal žilbinoši spilgts zibens uzliesmojums, kam uzreiz sekoja spalgs, ilgi nerimstošs pērkona grāviens. Doro bija palikusi neskarta šoreiz.
- Doro! iesaucās Bastians. Viņš pat neaptvēra, ka ir pielēcis kājās un pametis meža piedāvāto patvērumu. Kāp lejā! Vai tu esi jukusi?
Kāds viņu satvēra no aizmugures, tā bija Sandra. Paliec te! Tu taču visā nopietnībā negrasies riskēt ar savu galvu viena traka skuķa dēļ. Lūdzu!
- Bet… tas ir vājprāts. Mums viņai jāpalīdz. Bastians palūkojās apkārt, ar acīm meklēdams Georgu vai Ralfu, vai Šteinhenu kādam bija jāiejaucas! Viņš nevienu neredzēja, tikai dzirdēja neskaidrus brīdinājuma saucienus skanam no meža, taču, lai kas arī bija saucēji, Doro nevienu no tiem neņēma vērā.
-Uguns! Ūdens! Zeme! Gaiss! viņa skandēja no savas klints augstumiem.
Ja viņu ķers zibens, es tūlīt steigšos palīgā. Pārbaudīšu viņas pulsu. Reanimēšu, ja būs nepieciešams. Man būs jārīkojas ātri, jo izdzīvošanas iespējas šādos gadījumos ir piecdesmit procenti. Bet man nav nekā, ar ko sterili pārsiet apdegumus.
Bastians atkal notupās un, atsaucot atmiņā zibens spēriena raksturīgās sekas, juta, ka viņu pārņem izmisums: sirds ritma traucējumi, smadzeņu tūska, nieru mazspēja, vesela palete smagu
bojājumu. Līdz tam viņš vēl nebija profesionāli izaudzis, un tuvākā slimnīca bija tik nesasniedzamā attālumā, ka tikpat labi varētu atrasties arī uz Mēness.
Doro tagad dejoja uz klints, augsti pacēlusi gaisā rokas. Vēl viens zibens spēriens, vēl viens pērkona grāviens, taču viņa pat nesatrūkās.
Kad laika intervāls starp zibeni un pērkona grāvienu beidzot sāka palielināties un spēcīgais lietus pierima, Bastians gandrīz vairs nejuta kājas. Tikai ar lielām pūlēm piecēlies, viņš kliboja uz klajumu, kur Doro tagad visā garumā uz muguras gulēja uz klints, it kā gaidītu, ka tiks upurēta.
- Vai tu esi galīga muļķe? viņš uzkliedza jau no vairāku soļu attāluma. Vai tev nav visi mājās? Vai vari apjēgt, cik maz trūka, lai tu tagad būtu beigta un pagalam?
Doro pat nepakustējās, taču, pienācis tuvāk, Bastians ieraudzīja, ka viņa smaida. Tas viņu beidzot saniknoja līdz baltkvēlei. Kas tev īsti kaiš? viņš kliedza. Vai tu gribi sevi nogalināt?
Vēl joprojām smaidīdama, Doro pieslējās sēdus. Ļaunie spēki var mani ievainot, bet daba to nedarītu, viņa teica. Vai tu redzēji, kā es ar to dejoju?
- O jā! To es redzēju un nekad neaizmirsīšu. Vai tev patīk spēlēties ar savu dzīvību?
Doro uzlika plaukstu uz Bastiana rokas, uzlūkoja viņu un ieskatījās dziļi acīs. Meitenes skatiens izstaroja patiesu siltumu.
- Es tikai centos mūs visus aizsargāt, viņa beidzot ierunājās.
- Tieši jūs, Tomen. Jūsu plaukstas līnijās es redzēju, ka jums draud briesmas. Jums vajadzētu būt man pateicīgam.
Labi, viņa tiešām ir jukusi klasiski klīniskā izpratnē. Delūzija vai kaut kas tamlīdzīgs; par psihiatriju Bastianam pagaidām vēl bija tikai vispārīgs priekšstats. Viņš nokratīja Doro roku un, neteicis ne vārda, devās projām.