Cits pēc cita klajumā atgriezās grupas dalībnieki. Ralfs izskatījās izmocīts un pārguris, tāpēc klātesošo skaitīšanu kopīgiem spēkiem pārņēma Georgs un Arno. Visi bija uz vietas, sveiki un veseli. Izņemot Kārpu, kurš vēl joprojām nebija parādījies.
- Mums jādodas viņu meklēt, teica Bastians. Var taču būt, ka viņš ir pakritis un nespēj pakustēties vai tamlīdzīgi. Ja tā, mēs nedrīkstam viņu atstāt tur guļam. Viņš centās nedomāt par to, ko negaisa laikā būtu nācies pārdzīvot vienatnē pamestam ievainotam un nevarīgam cilvēkam, izmisīgi cenšoties kaut kur aizrāpot.
-Jā, mēs viņu meklēsim.
- Cerams, viņam nekas slikts nav atgadījies.
- Es arī iešu līdzi.
Visi runāja cits caur citu, līdz Georgs viņus pārtrauca.
- Pēc pusstundas būs tumšs, viņš iebilda. Un, ja es saku tumšs, tas nozīmē tumšs. Tagad nav īstais brīdis doties projām. Mēs viņu tik un tā neatradīsim, vienīgi paši lauzīsim kaklu.
- Tā diemžēl ir taisnība, apstiprināja Irisa. Šobrīd tas nemaz nav mūsu spēkos. Sasodīts! Taču es ceru, ka viņš vienkārši bija pārāk tālu aizklīdis, lai pagūtu atgriezties pirms negaisa, un ir sameklējis sev kādu patvērumu. To pateikusi, meitene pagriezās un iegāja mežā.
Vai Bastianam tikai tā šķita, vai arī viņa patiešām vienīgā bija palikusi sausa? Kā Irisai tas bija izdevies?
- Bet kādam taču noteikti ir kabatas lukturītis, viņš mēģināja vēlreiz, pārkāpjot spēles noteikumus. Organizatoriem. Vienalga kam!
- Mēs nezinām, kur viņi ir iekārtojuši savu nometni. Tikpat labi mēs varam doties meklēt arī Kārpu, paskaidroja Georgs. Mums diemžēl jānogaida līdz rītam. Arī man ir grūti ar to samierināties.
Viņi lēnām izklīda. Katrs devās meklēt sev guļvietu, vienīgi Bastians vēl joprojām stāvēja turpat un stīvu skatienu vērās nu jau pavisam drūmajā mežā. Kādā brīdī Sandra paņēma viņu pie rokas.
- Kārpa tiks galā, viņa teica. Izņēmuma kārtā Irisai ir taisnība. Viņš noteikti ir atradis patvērumu. Viņa runāja cukursaldā tonī, noglāstīja Bastiana matus un uzlika galvu uz viņa pleca.
Paskat! Pēkšņi atkal tik piekļāvīga? Bastians gribēja no viņas atrauties, taču savaldījās. Sandras nepārtrauktās garastāvokļa maiņas pamazām sāka viņu kaitināt.
- Mums ari vajadzētu sameklēt sev vietu, un pēc iespējas ātrāk, viņa turpināja. Kas zina, vai šonakt mēs nepiedzīvosim vēl vienu negaisu.
Jo sliktāk. It īpaši Kārpām. Laipni, bet noteikti Bastians atraisījās no Sandras apskāviena, lai ķertos pie tā, ko viņam jau sen vajadzēja izdarīt pārbaudīt, cik lielu postu lietus nodarījis viņa mantām.
Inventāra un pārtikas krājumu pārbaude neaizņēma daudz laika un beidzās neiepriecinoši: viss bija izmircis. Visi apģērba gabali, segas, ar sausajām lapām pildītais maiss, kura saturu negaiss bija pārvērtis brūnā ķēpā. Viņa pārtikas krājumi arī peldēja lietusūdenī, un no tā visvairāk bija cietis maizes klaips.
Vislabprātāk Bastians būtu visus šos krāmus izsviedis atejas bedrē. Neko no tā visa šodien tāpat nevarēs izžāvēt. Kā gan to izdarīt? Ugunskuru, uz kura Šteinhens pirms negaisa bija gatavojis maltīti, lietus bija izdzēsis, un saule pašlaik jau rietēja. Tās pēdējos dziestošos starus ik pa brīdim aizsedza ātri skrienošas sapluinītu mākoņu skrandas.
Bastians izklāja zemē lielo vilnas segu un salika uz tās visu savu mantību. Segas stūrus viņš sasēja tā, ka izveidojās kaut kas kulei līdzīgs, un tad devās uz mežu.
Sandra steidzās viņam nopakaļ. Pagaidi mani! Divatā mums visādā ziņā būs siltāk. Viņa pieāķējās Bastianam pie elkoņa, taču šoreiz viņš atkratījās no meitenes pieskāriena.
- Kas ir ar tevi? Tagad viņas balsī bija saklausāms aizvainojums arī tas vēl!
Bastians neatbildēja, bet pielika soli, cik to atļāva nelīdzenais reljefs. Ja viņš vismaz pats zinātu, no kurienes pēkšņi bija radušās šīs dusmas. Viņš bija izmircis, jā. Varbūt arī izsalcis, bet tam visam pāri klājās pilnīgas bezpalīdzības izjūta. Viņš bija spiests noskatīties, kā izmirkst mantas un kā kāds padara sevi par mērķi nāvējošam negaisam. Nebija pat kabatas lukturīša, lai varētu iet meklēt pazudušu draugu.
Bastians nepamanīja kādu sakni, paklupa un nolamājās. Sandra pasniedza viņam roku, lai palīdzētu piecelties, bet viņš izlikās, ka
nav to pamanījis. Kādu daļu savu dusmu viņš vērsa pret Sandru, jo tieši viņas dēļ bija nonācis šajā draņķīgajā situācijā. Viņš dziļi nopūtās. Tas bija negodīgi. Viņš bija divdesmit gadus vecs, tātad pieaudzis. Viņš pats pieņēma lēmumus.
- Piedod, Bastians ierunājās, cenšoties, lai tas skanētu laipni.
- Es esmu noguris, un šī te padarīšana ir grūtāka, nekā biju domājis.
Dziestošajā vakara gaismā bija grūti redzēt, kur var droši spert soli. Zemsedze bija tik bieza, ka nevarēja saskatīt, kas atrodas zem augiem un kam uzmīs kāja. Akmenim? Dubļiem? Čūskai?
Ne vairāk kā piecpadsmit minūtes līdz pilnīgai tumsai. Pēc tam vienkārši būs jāpaliek tur, kur viņi tajā brīdī atradīsies. Bastians apstājās un centās noorientēties. Kādu gabalu tālāk starp koku stumbriem iezīmējās kaut kas gaišs. Liela klints, nē, vairākas klintis cita virs citas. To aizvēja pusē viņiem palaimējās atrast sausu zemes pleķīti.
Šī klinšu formācija bija laimīga sagadīšanās. Divi milzīgi akmeņi veidoja nelielu alu, kurā bija sakrājušās skujas un lapas sausas. Taču kāds bija izrādījies ātrāks. No alas iekšienes pabāzās Irisas galva. Ieraudzījusi, kas ir atnācēji, viņa saviebās.
- Sasodīts! nomurmināja Sandra. Griežamies riņķī!
- Nekādā gadījumā. Bastians zināmā mērā pat priecājās, ka te sastapis Irisu. Te taču atradīsies vieta vēl diviem?
Nebildusi ne vārda, Irisa parāvās malā.
- Paldies, no sirds pateicās Bastians. Kas attiecas uz mani, līdz rītausmai es no šejienes nesperšu ne soli. Sandra, tu nāksi?
Viņa stāvēja uznākošajā tumsā, sakrampējusi rokas ap savu mantu maisu. Es labāk pameklēšu kādu citu vietu.
- Nerunā niekus! Bastians juta dusmas atkal uzbangojam sevī.
Kur tu atradīsi kaut ko labāku par šo alu? Neklīrējies, lūdzu!
Sandra vilcinādamās paspēra soli tuvāk. Vai tad tu negribēji pabūt ar mani divatā? viņa jautāja.
Es gribu apžūt, paēst un atsprindzināties. Jā. Protams. Bet pašlaik tas nav iespējams.
Dažus mirkļus šķita, ka Sandra cīnās ar sevi, tad viņa tomēr iespraucās alā.
- Lieliska izvēle, nomurmināja Irisa.
Viņi vēroja, kā tumsa lien caur mežu un izdzēš visu, līdz palika vairs tikai melnums. Bastians sēdēja pie klints sienas, kas dūra viņam mugurā savus nelīdzenumus, un stingu skatienu vērās nekurienē.
- Vai tu vari aizvākt no šejienes šo mantiņu? viņš dzirdēja Sandras īgno balsi un pēc mirkļa Irisas atbildi: Aizmirsti par to! Tā izskatās labāk par tevi, skan labāk un daudz sliktāk panes slapjumu. Uzmini, kurai būs jāaiziet, ja mēs sāksim konfliktēt.
Bastianam bija nepieciešamas vairākas sekundes, lai saprastu, ka Irisa runā par savu arfu. Viņš pasmīnēja un jau nākamajā mirklī nokaunējās par to.
Kādu laiku alā valdīja miers, tikai vējš šalca kokos, kuru satumstošās aprises iezīmējās ieejas priekšā. Līdz nakts tās pavisam izdzēsa.
Bastians mēģināja iekārtoties ērtā sēdus pozīcijā. Tas izteiciens uz mizas gabala, viņš ierunājās. Vai kāds to saprata? “Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.”
- Moralizējoša tukšvārdība, apgalvoja Irisa. No sērijas: svarīgas ir tikai iekšējās vērtības.