- Kurš mums var garantēt, ka tu tā nedarīsi? Tāpēc es brīnos, ka viņi tevi paņēma līdzi. Sandrai vajadzēja būt ļoti uzstājīgai.
Iestājās pauze. Irisa bija diezgan pārliecināta, ka Bastians domā tāpat kā viņa, mirkli vēlāk viņš to apstiprināja.
- Kāpēc tad viņa pēkšņi ir kļuvusi tik noraidoša pret mani? Pēkšņi Irisa strauji pagriezās un pastiepa galvu tuvāk alas izejai.
- Cst! Tur kāds bija. Kāds, kurš tuvojās.
- Kas tas ir?
- Klusu! Viņa izdvesa šo vārdu gandrīz bez skaņas un sasprindzināti ieklausījās tumsā. Jā! Nekādu šaubu tagad ari Bastianam būtu vajadzējis sadzirdēt. Soļi, it kā taustoties, bet strauji. Varbūt Sandra atgriežas? Nē, viņa kustējās daudz lēnāk. Taču tieši par Sandru, šķiet, bija iedomājies Bastians. Irisa juta, kā viņš paliecas uz priekšu, acīmredzot grasoties viņu pasaukt. Viņa pastiepa roku, cenšoties viņu sataustīt, un satvēra kaut ko, kas atgādināja plecu.
- Nē, viņa izdvesa.
Kāpēc Irisa bija tik satraukta? Viss liecināja, ka kāds no grupas te ir devies nakts pastaigā. Vai arī…
Nē. Tas skan citādi. Tā iet tāds, kurš redz, kur liek kāju.
Varbūt tas bija viņš. Bija viņai sekojis. Bija te.
Muļķības. Viņa bija pietiekami uzmanījusies. Tomēr Irisa juta savu pulsu dauzāmies tā, it kā viņš stāvētu viņas priekšā. Meitene aizturēja elpu. Kaut kas noklikšķēja. Kaut kas nodžinkstēja. Izklausījās, ka tas ir pavisam tuvu. Tad soļi lēnām attālinājās.
- Tas būs bijis kāds zvērs, nočukstēja Bastians.
- Zvērs izklausās citādi. Tas noteikti bija cilvēks.
- Kā tu to tik labi zini?
- Pārāk neveikls, lai būtu zvērs.
Abi vēl kādu bridi ieklausījās naktī, bet, lai kas viņus bija apmeklējis, tas vairs neatgriezās.
Viņa gulēja nemierīgi. Ne tāpēc, ka alā būtu bijis neērti Irisa bija iemācījusies gulēt jebkurā pozā -, bet tāpēc, ka Bastians ik pa brīdim
trūkās no miega. Šķita, ka viņu spēja iztrūcināt katra spēcīgāka vēja brāzma, katra zara iekrakšķēšanās. Vēlāk naktī tiešām atkal savilkās negaiss, un, lai gan tas nebija ne tuvu tik spēcīgs kā iepriekšējais, Bastians pabāza galvu no alas un vērīgi ielūkojās tumsā. Varbūt viņš cerēja, ka Sandra atgriezīsies un meklēs patvērumu.
Pirmā rīta gaisma lika iemirdzēties ūdens lāsēm uz klintīm un lapām. Pa mazliet pavērto plakstiņu spraugu Irisa redzēja, kā Bastians viebdamies uzstīvē mugurā savu vēl joprojām mitro kreklu.
- Vēl nav pat pieci no rīta, viņa samiegojusies nomurmināja.
- Tu vari vēl vismaz stundu pagulēt.
Bastians papurināja galvu un uzvilka bikses. Nē. Es visu laiku uztraucos par Sandru. Un arī par Kārpu. Man ir slikta priekšnojauta, turklāt… Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus, pasmaidīja un izlīda no alas.
Irisa nožāvājās. Turklāt man šausmīgi vajag pačurāt, un es nevaru to nokārtot te iekšā tas taču skaidrs. Sasodīts, tagad arī viņa vairs nevarēs aizmigt. Pirmie blāvie saules stari bija pamodinājuši putnus, un tie tagad sāka trokšņot. Viņa ar abām rokām paberzēja seju.
- Ir nu gan jauks ritiņš, viņa saīgusi noteica, tad tikpat piktā omā piecēlās un devās meklēt kādu krūmu.
Ārpus alas vēl joprojām viss bija slapjš. Meža augsne bija gluži vai piesūkusies ar ūdeni, šur un tur no zemes spraucās sēnes. Viņa dzirdēja, kā attālinās un tad apraujas Bastiana soļi.
Irisa nokārtoja, kas bija kārtojams, devās atpakaļ uz alu, savāca nepieciešamākās mantas un uzkāra plecā arfas somu. Atrast Bastianu nebija grūti zem viņa kājām visu laiku skaļi krakšķēja un brīkšķēja zari.
- Vai tu maz zini, uz kurieni gribi doties? panākusi Bastianu, jautāja Irisa.
- Vispirms atpakaļ uz nometni. Tā nevarētu būt pārāk tālu. Viņš pārlaida mežam meklējošu skatienu. Pēc tam es gribētu kopā ar dažiem cilvēkiem pārmeklēt apkārtni.
- Skaidrs. Viņa satvēra Bastianu aiz pleciem un pagrieza viņu pa labi. Nometne ir šajā virzienā.
Pa ceļam viņi pagāja garām Ralfam, Almai un Arno, kuri no savām segām starp kokiem un klintīm bija uzmeistarojuši kaut ko līdzīgu nožēlojamai teltij. Visi trīs gulēja tik cieši, ka viņus nepamodināja pat zem Bastiana kājām lūstošie zari.
Irisa samirkšķināja acis. Viņi ienāca klajumā no rietumu puses, un uzlecošā saule spīdēja viņiem tieši sejā. Arī te vēl neviens nebija pamodies. Mežmalā gulēja Šteinhens, krācošs kalns zem divām vilnas segām, trešā kā improvizēts lietussargs bija nostiepta starp kokiem. Līdzās ugunskura vietai bija saritinājušies Georgs un Līzbeta tieši aiz viņiem gulēja Sandra.
Irisa ar elkoni iegrūda Bastianam dunku ribās. Redzi nu, viņa ('ukstēja. Sandrai nekas slikts nav noticis. Tomēr cik stulbi no viņas puses!
- Bet kāpēc? Bastiana sejā iezīmējās neizpratne. Vai es viņai .ķietu tik pretīgs, ka viņa labāk guļ slapjā zālē nekā manā tuvumā? Man tas nepielec.
- Iespējams, ka vaina vairāk meklējama manī, nevis tevī. Pat nav nekādu šaubu. Viņa mani necieš. Nejautā man, kāpēc, tā vienkārši ir.
Tomēr no Kārpas nebija nekādu pēdu. Bastians un Irisa noliecas pār visiem guļošajiem pēc kārtas, apstaigāja klajumu, taču viņš nebija atrodams.
Ak vai, nabaga zēns! Ja nu viņš ir kaut kur nokritis…
- Viņam būs kaut kas atgadījies, teica Bastians, it kā būtu dzirdējis Irisas domas. Es to nemaz negribu iztēloties visu nakti viens pats, varbūt pat cīnoties ar sāpēm, šādā negaisā un absolūtā tumsā…
Irisa neko neiebilda. Tieši Kārpa! Vienmēr cieš visjaukākie cilvēki.
Mēs dosimies viņu meklēt. Cik drīz vien iespējams. Taču divatā mēs neko nevarēsim iesākt, pagaidīsim, līdz vēl daži pamodīsies.
Ilgi gaidīt nenācās. Pirmā no jaunu skujkoku pudura izlīda Doro. Meitenes tumšie mati krita pār pleciem slapji un savēlušies, viņa vairāk nekā jebkad līdzinājās raganai. Arī Šteinhena kalns sāka kusteties.
- Viņam mēs pajautāsim, kur ieteicams sākt meklēšanu. Viņš Kārpu pazīst vislabāk, varbūt pametīs kādu ideju, ieminējās Irisa.
- Un tu redzēji, kurā virzienā viņš devās, vai ne? Arī tas ir pieturas punkts.
Bastians pamāja ar galvu. Viņš negribēja sekot citiem, bet gan doties tieši pretējā…
Kāds iekliedzās aizsmakušā, dobjā balsī, kurā jautās reizē šausmas, pārsteigums un triumfs. Irisa un Bastians pagriezās.
Doro. Viņa stāvēja mežmalā. Mirušie piecelsies no saviem kapiem, viņa iesaucās aizžņaugtā balsī un ar izstieptu roku norādīja uz zemi zem kājām. Vai tagad jūs beidzot man ticat? Vai jūs to neredzat?
Viņi tiešām nebija neko pamanījuši, jo bija pārāk koncentrējušies uz Sandras un Kārpas meklēšanu.
Viens no kapiem bija atrakts. Zemes kaudze, kas to tika segusi, bija nomesta malā, un zemē pavērās krietnu pusmetru dziļš caurums.
Irisa sarāva uz augšu plecus, lai aizdzītu nepatīkamo kņudoņu skaustā. Te nebija nekādu mirušo, un, pat ja būtu, viņiem nebija nekāda iemesla baidīties no tiem. Bailes parasti iedveš tikai dzīvie. Taču kaps bija vaļā. Tas nevarēja notikt pats no sevis, naktī kāds te bija rakņājies. Kurš, pie velna, to varēja izdarīt?
No Doro kliedziena bija uztrūkušies vairums pārgurušo spēles dalībnieku. Samiegojušies tie tagad trausās augšā no savām slapjajām guļvietām un ar stīvām kājām steberēja uz vietu, uz kuru vēl joprojām norādīja Doro.
- Tristrama lāsts, viņa čukstēja. Tas ir piepildījies.
Šteinhens nopētīja tukšo kapu, pakasīja galvu un pārlaida skatienu klātesošajiem. Vai kāds no jums naktī to pastrādājis? Ko?