Neizpratnē visi lūkojās cits uz citu.
- Kā gan? jautāja Georgs. Tumsā bez apgaismojuma? Viņš pārmaiņus lūkojās caurumā un uz zemes kaudzi tam līdzās. Tomēr es kaut ko dzirdēju it kā mīdīšanos un kārpīšanos. Nodomāju, ka zvēri. Bet ilgi es neklausījos, biju pārguris un gulēju kā nosists.
Viņa pēdējie vārdi lika Doro pagriezties. Tas, protams, nebija neviens no mums, viņa nošņāca, tad notupās un atkal sāka vilkt smiltīs kaut kādas zīmes. Viņas mati bija nokārušies gandrīz līdz zemei. Ļauna zīme, Doro bez apstājas murmināja, ļauna zīme. Ar īsu zaru viņa citu pēc cita izmirkušajā zemē vilka simbolus.
Irisa nespēja atraut skatienu no Doro rokām. 1ās drebēja kā vecai sievietei.
aļējais kaps modināja Bastianā pretrunīgas jūtas. Pats par sevi saprotams, te nebija apglabāti nekādi līķi, un vēl jo neiespējamāk, ka tie paši varētu izrakties no kapa. Tomēr bedres skats izraisīja viņam spiedienu pakrūtē.
Ļauna zīme - Doro vārdi atbalsojās Bastianam galvā.
- Pajautāsim organizatoriem, ko tas nozīmē, viņš teica Irisai.
- Bet tagad mums jādodas meklēt Kārpu. Visādā ziņā es vairs nespēju te slaistīties, neko nedarot. Vai ir vēl citi brīvprātīgie? Vienatnē es esmu diezgan tuvredzīga meklēšanas vienība. Lai atrastu Kārpu, man pār viņu jāpaklūp.
Irisa pacēla pirkstu. Ja tev ar mani nepietiek, nāksies nedaudz pagaidīt. Paskaties uz šiem varoņiem! Viņi vēl nav lāgā atvēruši acis.
Bastians to redzēja. Laikam salīdzinājumā ar lielāko daļu citu spēlētāju viņš vēl bija labi izgulējies, kā nekā vismaz ne slapjumā. Maza nepaveikšanās, un šovakar mums desmit saaukstēšanās gadījumi nodrošināti. Doro mūsu meklēšanas akcijā laikam nav izmantojama, vai ne?
- Nav gan. Turklāt viņa ir iesākusi maģisku rituālu, teica Irisa.
- Kas zina, cik daudzus papildu lāstus tu izraisīsi, ja šādā brīdi viņu iztrau…
-Tas ir pazudis! Šis izsauciens nebija salīdzināms ar Doro sacelto traci, taču bija neviltota izmisuma pilns.
- Ak nē, nē, lūdzu, nē! vaimanāja LIzbeta. Viņa bija nometusies ceļos un ar īsām, paniskām kustībām, taustījās pa zāli.
- Kas noticis?
LIzbeta pacēla galvu. Viņas lūpas bija baltas, un pār vaigiem stiepās asaru pēdas. Pagalam, viņa izmocīja aizžņaugtā balsī.
- Pazudis!
- Tas nevar būt! iesaucās Georgs. Viņš pieskrēja pie Līzbetas un arī sāka meklēt. Viņas mantās, zem tām un līdzās.
- Kas ir pazudis? Irisa jautāja, taču Bastians jau bija pamanījis, ka Līzbetai vairs nav medaljona, kuru viņa vienmēr nēsāja ap kaklu.
Misiņa krāsā ar drakoniem, kas savijusies kopā. Vai šī rotaslieta bija l ik vērtīga, ka tās pazušana Līzbetu tik ļoti satrauca?
- Varbūt tu to pazaudēji vakar mežā? Negaisa laikā?
Viņa izmisīgi purināja galvu. Tas man vēl bija, kad gāju gulēt, lis to zinu. Un tagad tas ir pazudis. Es to nevaru saprast, tas ir vienkārši neiespējami… Līzbeta turpināja visu pārmeklēt: zemi, savas segas, mantu maisa saturu.
Georgs gāja vēl tālāk un sāka vandīties arī Larsa maisā, un tas īpašniekam nemaz nešķita asprātīgi. Novāc nagus no manām mantām!
-Ja tu esi Līzbetai kaut ko nospēris…
- Kāpēc lai es to darītu? Viņš pagrūda Georgu malā. Nepieskaries manām lietām!
Troksnis beidzot pamodināja arī Sandru. Viņa samiegojusies pieslējās sēdus, nožāvājās un veltīja Bastianam izmocītu smaidu. Laikam izlīgšanas žests. Bastians notupās viņai līdzās zālē.
- Kas vakar notika? viņš jautāja tik delikāti, cik spēja. Kāpēc tu tā vienkārši aizgāji? Tas bija vairāk nekā riskanti, es raizējos par tevi.
- Ak tā? Tev nevajadzēja to darīt. Es vienkārši vairs nespēju izturēt tajā šaurībā. Tagad es palīdzēšu Līzbetai, labi?
- Patiesībā mums būtu jādodas meklēt Kārpu, vai tev tā nešķiet? Gan jau medaljons atkal uzradīsies.
Viņa papurināja galvu. Tu neko nesaproti, pauda Sandras sejas izteiksme.
Bastians ar pretrunīgām jūtām noraudzījās, kā viņa, neatraudama skatienu no zemes, sāka izstaigāt klajumu.
Ko viņi visi bija tik ļoti iespringuši par šo medaljonu? Tas taču nebija no zelta, šajā brīdī daudz svarīgāk būtu uztraukties par draugu.
Pag! Taču tas zeltaini mirdzēja.
Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara. Tu to sargā, tomēr tas kļūst mans, tiklīdz nakts pienāk tumša un gara. Vai kāds bija pietei(is Līzbetas medaljona zādzību? Vismaz tāds iespaids radās. To, ka rotaslietas iekšienē bija paslēpts kaut kas vērtīgs, Bastianam nebija grūti iedomāties.
- Lizbet? Viņš notupās viņai līdzās zalē. Meitene uzlūkoja viņu ar saraudātām acīm, tomēr vēl joprojām būdama satriecoši skaista.
-Jā?
- Kas bija tavā medaljonā?
- Kāpēc tu tā jautā? Šos vārdus viņa izšāva daudz asāk nekā parasti.
- Tikai vakardienas pantiņa dēļ, teica Bastians. Līzbetas reakcija viņu mulsināja. Tas kaut kā atbilst šai situācijai, vai ne? Un, ja tā, tam varētu būt kāda saistība ar saturu…
- Nav tava darīšana, viņa nošņāca, uzgrieza Bastianam muguru un turpināja čamdīties zālē.
Vismaz Šteinhens bija gatavs nekavējoties pieslēgties Kārpas meklēšanai. Protams, es piedalos, viņš nostenēja, noliecies pār savu milzīgo vēderu, lai ar krusteniski sasietām ādas siksnām nostiprinātu pie apaļajiem ikriem apavus. Dodiet man dažas minūtes, lai es varu pamodināt Ralfu. Un Larsu, viņam ir asa redze.
Piecatā viņi devās ceļā. Larss ar savu neiztrūkstošo šķēpu pār plecu gāja līdzās Bastianam. Viņi uzņēma virzienu, kuru pirms tam bija izraudzījies Kārpa. Ja pazudušais atradās kaut kur tuvumā un bija pie samaņas, viņam vajadzēja dzirdēt, kā Šteinhens ar lielu troksni laužas caur mežu kā buldozers. Turklāt visi pieci pieaugošā nemierā nepārtraukti centās viņu sasaukt. Apvidus te bija grūti caurejams, starp daudziem kokiem bija savijušies dzelkšņaini augi, reljefs bija izteikti nelīdzens ar stāviem kāpumiem un kritumiem. Arī izmirkusī slidenā zeme neatviegloja pārvietošanos.
Pārrāpties pāri klintsbluķim. Apstāties, paūjināt. Ieklausīties mežā, kas dziedāja savu parasto putnu balsu un mušu spindzēšanas melodiju. Bet nevienas cilvēka izdotas skaņas, neviena palīgā sauciena, nekā. Bažas par Kārpu pa šo laiku bija sākušas gulties uz viņiem ar svina smagumu. Ja vakar Bastians par to bija tikai domājis, tagad viņu pārņēma saltas bailes, kas ieguva aizvien noteiktākas aprises. Ar Kārpu kaut kas bija atgadījies. Kaut kas tāds, kas viņam neļāva atbildēt meklētāju saucieniem. Arī Šteinhens
i/skatījās dziļi nomākts, turpretī Ralfu, šķiet, nemaz nemocīja drūmas domas.
- Neuztraucieties par savu drošību! viņš iesaucās. Kamēr jūs vada Alariks fon Thanings, jums nav par ko baidīties. Viņš kareivīgi palūkojās apkārt. Kas zina, varbūt mūsu biedru sagūstījis ienaidnieks.
Viņam tas viss vēl joprojām ir tikai joks. Bastians elsdams rāpās pāri nokritušam kokam. Bet tas nekas, kāda tur starpība, ja vien mēs atrodam Kārpu.
Bastians atkal apstājās un pilnā balsī sauca. Nekādas atbildes. Karpa bija kā zemē iekritis.
Zeme jūs aprīs, Bastians neviļus atcerējās un dusmās iesita ar dūri pa koka stumbru.
It kā koku kolektīvs būtu gribējis par to atriebties, jau pēc dažiem mirkļiem Bastians paklupa pār kādu sakni, nokrita uz vēdera zemē un palika guļam ar aizvērtām acīm. Tik agri no rīta, un jau pārguris. Vai ar Kārpu bija atgadījies kaut kas līdzīgs? Kritiens un pārāk maz spēka, lai pieceltos? Taču negaiss viņu noteikti būtu motivējis tikt uz kājām un atgriezties nometnē. Ja pieļauj, ka viņš zināja, kur atrodas.