Kaut kas sīks rāpoja pa viņa zodu. Bastians notrausa kukaini un pacēla galvu. Tad viņš to ieraudzīja. Tikai dažu soļu attālumā iemirdzējās kaut kas metāliski pelēks.
Viņš to pacēla. Bastiana kaklā kaut kas izpletās tik liels, ka viņš to nespēja norīt.
Viņš bija atradis Kārpas kakla riņķi.
- Nāciet šurp! Paskatieties!
Smagi elpojot, pienāca Šteinhens. Tas ir viņa, nav nekādu šaubu. Bet… Šteinhens aprāvās, taču Bastians nojauta, ko viņš bija gribējis jautāt. Kā Kārpa varēja pazaudēt riņķi? Vai viņš to aizmeta, baidoties no negaisa? Vai arī bija pazaudējis cīnoties?
Neviļus Bastians atcerējās soļus, kurus viņš un Irisa bija dzirdēliisi iepriekšējā naktī. Cilvēka soļus. Vai mežā bija vēl kāds? Kāds, kurš nepiederēja pie viņu grupas?
Viņš noklepojās. Visādā ziņā Kārpa te ir bijis. Kādā virzienā atrodas mūsu nometne?
Ralfs norādīja pa kreisi, Larss atpakaļ.
Lieliski!
- Es to zinu. Irisa uzrāpās uz kādas klints. Acis samiegusi, viņa lēnām griezās riņķī. Šajā virzienā atrodas ezers, uzreiz aiz nākamā kāpuma. Tātad mūsu nometne ir… tur. Viņa ar pirkstu norādīja mazliet pa labi aiz sevis. Ja nekas vairs nelīdzēs, sekosim mazākajam no abiem strautiem. Tas ir tas, kurš tek garām tieši aiz mūsu pļavas.
- Vai te ir divi strauti? brīnījās Ralfs.
- Protams. Jums pienāktos labāk pazīt savu zemi, Alarik.
Viņa personiskā tēla vārda pieminēšana uzbūra gaišumu Ralfa sejā. Jums ir pilnīga taisnība, viņš teica. Taču esmu tik ļoti koncentrējies uz cīņu ar ienaidniekiem un tumšajiem spēkiem, ka man nav atlicis laika apstaigāt visus savus zemes gabalus. Saraucis uzacis, viņš palūkojās apkārt. Ierosinu ieturēt pauzi, kaut ko iedzert un apspriesties.
Ezers. Varbūt Kārpa caur biezokni izlauzies līdz tam, lai padzertos. Vai arī lai apmazgātu brūces. Viņi nolēma meklēt arī tur.
Ezers gulēja mežā kā tumšs spogulis augstu koku zaļajā ietvarā. Viņi piegāja pie ūdens, kas bija tik dzidrs, ka dibenā varēja saskatīt katru oli. Bastians pieliecās un iegremdēja ūdenī roku, un tuvumā esošais pīļu pārītis, pret to protestējot, aizpeldēja projām. Zili zaigojoša spāre aizdūca tieši gar Šteinhena galvu un nosēdās uz kāda papardes vēdekļa. Lai gan viņu māca rūpes par Kārpas likteni, Bastians pasmaidīja. Šajā vietā viss bija… pareizs. Labāk viņš to nespēja aprakstīt. Bija tik labi. Šķita vienkārši neiespējami, ka šādā apkārtnē varētu notikt kaut kas slikts, lai gan šāds iespaids, protams, bija maldīgs. Cilvēki cieš nelaimes gadījumos gan skaistās, gan neglītās vietās. Tomēr viņš sajutās pašpārliecinātāks, kad bija pasmēlis riekšavā ledusaukstu ūdeni un padzēries.
Remdējuši slāpes, viņi apsēdās zālainā laukumiņā ezera krastā. Cik tagad varētu rādīt pulkstenis? Astoņi? Pusdeviņi? Bastians atkal un atkal pieķēra sevi uzmetam skatienu plaukstas locītavai, kur vairs nebija pulksteņa. Visādā ziņā tagad jau kļuva siltāk, odi un
mušas ielenca grupu, un Bastiana kuņģis uzstājīgi atgādināja par sevi. Kopš vakarvakara viņš neko nebija ēdis.
- Vai kādam ir līdzi kaut kas rijams? viņš jautāja bez lielām ierībām.
Ralfs neviltotā sašutumā iztaisnoja plecus. Kādā tonī jūs runājat ar mums! viņš iesaucās. Vai esat aizmirsis, kur atrodaties? Jiisu runas veids ir vairāk nekā nepiedienīgs.
Bastians gurdi aizvēra acis. Ralfs piedalās spēlē, jā, vienalga, vai kads ir pazudis, plosās negaiss vai sagāžas debesis. Viņa žēlastība Alariks vai kā viņu tur sauc, piegriež vērību lomu spēles etiķetei. Bet labāk šo cilvēku nekaitināt, jo viņa palīdzība nepieciešama meklēšanā.
- Tad nu man labpatiktos jautāt, pārspīlētā manierē ierunājās Hastians, vai mans cienījamais vadonis varbūt ir paņēmis līdzi kaut ko ēdamu, jo es esmu izsalcis.
Kā bija cerēts, Ralfa noskaņojums zibenīgi uzlabojās. Man ļoti žēl, arī man rūc vēders, bet diemžēl nevaru jums palīdzēt.
Tas atkal bija Šteinhens, kurš no savas jostas somas izvilka žāvētu desu un dažus gabalus sabriedušas maizes. Visi ķērās pie ēšanas, izņemot Irisu. Viņa koncentrēti, pat acis nepamirkšķinot, lūkojās uz ezeru.
- Zivis, viņa nomurmināja.
- Cik lieliska vēsts! iesaucās Ralfs, un viņa acis iepletās; acīmredzot vadoņa galvā bija iešāvusies vēl kāda doma. Te noteikti labūt arī medījumam! Kas zina, varbūt Kārpa ir tikai devies medībās un pārsteigs mūs ar bagātīgām trofejām. Zaķi vai stirnu! Redzēsiet, ka jūsu bažas ir nepamatotas.
Bastianam vajadzēja krietni piepūlēties, lai saglabātu laipnu attieksmi. Un ar ko, pēc jūsu domām, viņš to visu nomedīs? Nožņaugs stirnu? Viņa loks un bultu maks ar bultām atrodas nometnē viņš ir paņēmis līdzi tikai zobenu. Kas ir no koka.
Ralfs noraidīja iebildumus, paraustīdams plecus. Viņš ir malumednieks, medī ar cilpām, vilku bedrēm, varbūt arī ar zobenu.
Pirms Bastians paguva kaut ko iebilst, Ralfu pārtrauca netāla taboņa, ko pavadīja klusa krakšķēšana. Visi pagriezās uz to pusi. Kads bija mežā pavisam netālu un ar katru soli tuvojās.
Varbūt tas bija Kārpa. Cerams. Tādā gadījumā atlika vēl tikai atrast Līzbetas medaljonu, un atkal viss būs kārtībā. Bastians to vēlējās tik ļoti, ka pirmajā mirklī tiešām noticēja, ka no meža ir iznācis Kārpa. Bet tad viņš atpazina Paulu, kurš ar paceltām rokām māja.
- Esiet sveicināti! tas iesaucās un pavērsa pret viņiem plaukstas. Es nāku ar mieru un bez ieročiem.
- Arī es jūs sveicu! atbildēja Ralfs. Vai vēlaties piesēst pie mums? Mēs te atpūšamies pēc grūta pārgājiena.
Ar dažiem veikliem lēcieniem Pauls jau bija pie viņiem, sparīgi paklanījās un apsēdās. Tāpat kā viduslaiku svētkos viņš bija tērpies tumšās biksēs, gaišā kreklā un ādas vamzī, tikai apavi bija citi. Gaišbrūni ādas zābaki, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem.
- Laba vieta atpūtai, šķiet, jūsu vadonis ir pieredzējis vīrs, viņš teica. Ralfs centās apslēpt prieku par šo piezīmi, bet viņa apaļie vaigi nodevīgi pietvīka.
- Taču pastāstiet man, kāds ir jūsu pārgājiena mērķis? apvaicājās Pauls.
- Mēs meklējam.
- Pagaidiet, ļaujiet man minēt jūs meklējat velnakmeņus, vai tiesa? Viņš pazemināja balsi. Esmu par tiem dzirdējis un gribu jūs brīdināt tos apsargājot dēmoni.
- Nē, mēs meklējam savu draugu, paskaidroja Bastians. Viņš ir pazudis kopš vakarvakara, un mēs esam šausmīgi noraizējušies.
Paula sejas izteiksme pēkšņi mainījās. Kurš?
- Kārpa.
-Jā, bet jūs taču zināt, ka viņš ir malumednieks, sarunā iejaucās Ralfs. Viņš noteikti ir devies pamedīt un…
Pauls viņu apklusināja ar tikko manāmu rokas kustību kustību, kas uzdzina Bastianam nepatīkamas tirpas, lai gan viņš nevarēja pateikt, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka viņš necieta kundzisku izturēšanos.
- Kopš kura laika Kārpa ir projām?
Bažas, kas bija saklausāmas Paula balsī, tūlīt atkal padarīja viņu Bastiana acīs simpātisku. Vakar Kārpa man palīdzēja izrakt atejas
bedri un pēc tam gribēja panākt citus, kuri… Viņš aizgāja aptuveni pusotru vai divas stundas pirms negaisa.
- Ak Dievs, čukstēja Pauls. Un jūs vēl neesat uzgājuši pat viņa pēdas?
- Nē. Neko. Tikai šo, Bastians pasniedza Paulam ar dubļiem un zāles stiebriem aplipušo kakla riņķi.
- Kur jūs to atradāt?
Irisa aprakstīja vietu, un Pauls pamāja ar galvu.