- Šeit klātesošā jaunava Matilde tiek apsūdzēta dārga gredzena nozagšanā no savas saimnieces istabām. Nav neviena liecinieka, kas varētu apstiprināt viņas teikto, tāpēc Matilde meklē cīnītāju, kurš piedalīsies divkaujā, lai pierādītu viņas nevainību. Apaļīgais tips norādīja uz kādu aptuveni astoņpadsmitgadīgu gaišmatainu meiteni ar garām bizēm, kura stāvēja kādu gabaliņu aiz viņa. Kurš grib cīnīties par Matildi? viņš vērsās pie publikas.
- Tā, tā, tik tālu tas aizgājis, nomurmināja Šteinhens. Apcietina meitenes.
* LARP Live action role-playing game (angļu vai.) brīvdabas lomu spēle.
No pūļa iznāca garš, labi noaudzis vīrietis un nostājās turnīra laukuma vidū. Viņa stāvu sedza tumšs apmetnis, kura kapuce aizēnoja seju. īsu brīdi vīrietis vienkārši tur stāvēja, it kā domās iegrimis, tad vienā rāvienā nometa apmetni. Šķita, ka visi skatītāji reizē aiztur elpu.
Matildes glābējam bija nedaudz pāri divdesmit. Viegli smaidīdams, viņš pārlaida skatienu apkārtējiem un ar zobena smaili nevērīgi sāka vilkt gaisā mazus apļus. Lai gan, tāpat kā pirmīt sastaptie skoti, viņš bija atklājis saules stariem savu kailo ķermeņa augšdaļu, grūti būtu iedomāties lielāku atšķirību. Šķita pilnīgi neiespējami, ka saule varētu kaut ko nodarīt šim ķermenim. Ar kreiso roku viņš atglauda no sejas garu, gaišu matu šķipsnu, tajā pašā laikā ar zobenu izdarīdams gandrīz vai izaicinošas kustības pretinieka virzienā.
- Un kas ir šis? jautāja Bastians. Zigfrīds pūķu kāvējs?
Sandra uzjautrināta iespurdzās. Ne gluži. Nē, tas ir Pauls, smu-
kulītis, kurš sadomājis pavicināt zobenu.
- Ļoti zemiski no tavas puses, konstatēja Šteinhens. Vienmēr šie aizspriedumi pret mums, lieliskajiem puišiem.
Sandra atkal mīļi iegrūda viņam dunku ribās, ne uz mirkli neizlaizdama no acīm Paulu. Viņš ir ieziedies ar eļļu, lai muskuļi labāk izceltos. Tie nav nekādi aizspriedumi vistīrākā iedomība un ārišķīgums.
- Es nostājos Matildes pusē, jo cieši ticu viņas nevainībai, skaļā balsī pavēstīja Pauls. Es cīnīšos ar jebkuru, kurš nostāsies man pretī.
Neviens cits no klātesošajiem ieročnesējiem neizkustējās no vietas.
-Ja neviens nav gatavs cīņai, es jūs uzskatīšu par sakautiem un uzvarētiem tā, kā ir un vienmēr ir bijis pieņemts.
Neizrādot nekādas nepacietības pazīmes, viņš gaidīja, līdz priekšā iznāca Kārpa un Nātans. Mēs stājamies tev pretī abi kopā! iesaucās Kārpa. Ja tu mūs pieveiksi, tas liecinās par meitenes nevainību.
- Lai notiek! Pauls lāgā pat nepaguva izrunāt to līdz galam, kad abi pretinieki metās uz priekšu, uzbrukdami ar asiem, spēcīgiem cirtieniem, no kuriem viņš vai nu veikli izvairījās, vai arī atvairīja tos ar vairogu. Nebija nekādu šaubu, kurai pusei pieder skatītāju simpātijas.
Visi trīs bija perfekti iestudējuši cīņas elementus. Katrs cirtiens bija precīzs, katrs solis savā vietā, un, kad Pauls atmuguriski paklupa, viņš izpildīja tik meistarīgu pārvēlienu projām no bīstamās zonas, ka publika sajūsmā uzgavilēja. Neilgi pēc tam Kārpa un Nātans padevās. Kad finālā uzvarētājs bija daudzkārtīgi paklanījies publikai, cīņa bija galā.
Viņi pagaidīja, līdz izklīst lielākā daļa skatītāju. Tas nenotika nemaz tik ātri, jo vesels bars jaunu meiteņu drūzmējās ap Paulu un gribēja nofotografēties kopā ar viņu, katra atsevišķi, protams.
Pēc tam, augšāmcēlies no kritušajiem varoņiem, trijotnei piebiedrojās Kārpa. Iedod man padzerties, brāli! viņš norūca.
Šteinhens noraisīja no jostas vēderainu blašķi. Tikai ūdens, mans draugs. Esi tik labs un piepildi to, kad būsi izsūcis sausu!
- Protams. Kārpa atmeta no pieres piesvīdušos matus. Tagad Bastians vismaz zināja, kā viņš ieguvis savu iesauku, jo tieši virs puiša virsdegunes kā trešā acs greznojās fibroma krietna centimetra diametrā. Ideāli apaļa. Bastians centās uz to visu laiku neblenzt, taču šis veidojums kā magnēts pievilka viņa skatienu. Ar lāzeru vai skalpeli tur noteikti varētu kaut ko labot.
Sasodīts! Studijas padarījušas viņu par īstu profesionālo idiotu, kurš jebkuru sastaptu cilvēku domās tūlīt nosēdina medicīnisko manipulāciju krēslā.
- Izbeidz! Bastians norāja pats sevi un tikai pēc citu izbrīnītajiem skatieniem saprata, ka viņš to ir izrunājis skaļi.
- Ko izbeigt? jautāja Sandra.
- Neko. Man tikai ik pa brīdim jādabū ārā no galvas tā sasodītā medicīna, tas arī viss.
- Vai redzi? Sandra uzsmaidīja Šteinhenam, un viņas balsī bija saklausāma triumfa pieskaņa. Man bija taisnība. Viņš dosies mums līdzi.
- Uz kurieni es došos jums līdzi?
Pirms Sandra paguva atbildēt, Šteinhens satvēra viņu aiz rokas un pavilka malā.
- Atvaino mūs uz brīdi, mans draugs! Viņš sāka kaut ko stāstīt Sandrai, bet diemžēl tik klusi, ka Bastians nespēja saklausīt, par ko ir runa. Līdz viņa ausīm atlidoja tikai saraustīti teikumu fragmenti.
- … jāapspriež ar citiem, viņš dzirdēja Šteinhenu sakām. Es domāju, ka tu joko.
Sandra atbildēja, bet tikpat apslāpētā balsī. Viņas vārdus pilnībā pārmāca kūsājošā tirgus kņada.
Bastians stāvēja un lūkojās uz savu kurpju purngaliem, juzdamies lieks un nevajadzīgs. Viņš apmainījās mulsiem smaidiem ar Kārpu, kurš bija līdz pusei iztukšojis ādas ūdens maisu un tā satura atlikumu tagad izkratīja sev uz galvas.
- … šoreiz īpaši pedantiski, līdz viņam atkal atvējoja daži Šteinhena teiktie vārdi, … nekad nepiekritīs. Pat Bens un Pia saņēma atteikumu. Neviens neko konkrēti nezina. Neapsoli viņam pārāk daudz, citādi…
Turpmāko atkal pārmāca tirgus kņada. No tās puses atskanēja gaviles, jo Pauls, mājot ar roku, atvadījās no saviem faniem. Viņš šķērsoja turnīra laukumu, pa labi un pa kreisi dalot sveicienus.
Tev tuvojas kaut kas liels, pie sevis pasmīnēdams, nodomāja Bastians. Cik ātri gan var piepildīties paredzējumi, ja vien tos pareizi interpretē.
Pauls izlauzās līdz viņiem, uzsita Kārpām uz pleca un ar otru roku atņēma viņam pudeli.
- Tukša! viņš nopūtās, dusmīgi savilka uzacis, nopētīja Kārpas pilošos matus un papurināja galvu. Nelietīga ūdens izšķiešana. Esi tik mīļš un piepildi to, sarunāts? Pauls iespieda Kārpām rokās ādas ūdens maisu. Šajā mirklī viņa acis sastapās ar Bastiana skatienu.
- Sveiki! Mums vajadzētu būt pazīstamiem, vai ne?
Vai vajadzētu? Kamēr Bastians vēl prātoja, vai šī piezīme ir jauka vai savāda, Pauls jau sniedza viņam pretī roku.
- Es esmu Pauls, un, ja tu esi Bastians, Sandra man par tevi ir šo to stāstījusi.
- Vai tiešām? Vai viņa to tiešām darīja?
-Jā. Pauls viņu jūsmīgi uzlūkoja un neizlaida no acīm arī tad, kad Kārpa atnesa piepildītu ādas ūdens maisu un pasniedza to Paulam. Viņa skatiens Bastiana izpratnē bija pārāk intensīvs.
- Es domāju, ka patiesībā tavs vārds ir Sebastjans, vai ne?
- Nē, mani vecāki izvēlējās saīsināto variantu. Viņiem šķita, ka tas labāk saskan ar pārējo.
- Ļauj man uzzināt arī to pārējo.
- Stefenbergs.
- Bastians Stefenbergs, Pauls gandrīz ar baudu atkārtoja viņa vārdu. Taviem vecākiem taisnība. Tas skan labi. H, it kā tev vajadzētu būt dzimtas ģerbonim, ko var uzzīmēt uz vairoga.
Laba ideja. Zelta skalpelis un zaļas naudaszīmes, ar rūgtumu sirdī nodomāja Bastians. Labāk jau ne, viņš atcirta.
- Sandra teica, ka tu studējot medicīnu. Vai esi labs students?
Šādi viņam saistībā ar studijām vēl neviens nebija jautājis. Vai