- Kopš vakardienas, viņš nomurmināja. Tas ir slikti. Klausiel ies, ir jāmeklē mērķtiecīgi. Mums jāsadalās. Viņš uzlūkoja Larsu.
- Vai viņš devās ceļā viens?
- Tā šķiet.
-Sasodīts! Es taču īpaši pieteicu, ka neviens nedrīkst vazāties .ipkārt vienatnē.
- Tā bija, atzina Larss. Viņš atbalstījās uz sava šķēpa un atkal iegrima klusēšanā.
Pauls neziņā uzlūkoja te vienu, te otru, bet tad pielēca kājās.
Mēs ar Monu pārmeklēsim mežu viņpus ezera, bet jūs izmetiet likumu pa labi un ejiet gar strautu. Būtu prātīgāk, ja jūs visi nesaliptu vienā čupā, bet turētos nelielā atstatumā cits no cita. Tas palielinās iespēju, ka kāds no jums kaut ko atradis. Šovakar viens no mums noies gar jums, lai apmainītos ar jaunumiem.
Kamēr Pauls runāja, Ralfa seja kļuva aizvien drūmāka.
- Mans draugs, viņš teica nosodījuma pilnā balsī. Vai tad nebija teikts, ka visā laikā, kamēr mēs te uzturēsimies, nebūs neviena pārtraukuma? Ka mums jāiztur viduslaiku dzīvesveids? Tie luja jūsu paša vārdi, bet tagad…
Pauls sagrāba viņu aiz pleca tik cieši, ka Ralfs iekaucās. Vai tu vel neesi sapratis, ka viens no mūsu grupas ir pazudis? Vai tu spēj Iztēloties, kas būs, ja mēs viņu neatradīsim? Viņš palaida Ralfu vaļā un sakārtoja savu vamzi. Es tagad informēšu Monu un Karinu. Ārkārtas gadījumiem mums ir viens satelīttelefons, mēs varam lūgt li.ilidzību. Jūs ejiet uz nometni. Un turieties kopā. Lūdzu!
iņi devās atpakaļ, cenšoties neizlaist no acīm strautu. Kreisajā pusē Bastians dzirdēja Larsa sēkšanu, kad viņš ar savu šķēpu atlieca sānis koku zarus, lai vieglāk varētu izlauzties cauri biezoknim.
Ko Pauls tagad darīs? viņam uzsauca Bastians. Vai eksistē kāds ārkārtas situācijām paredzēts rīcības plāns?
- Paulam vienmēr ir kāds plāns, nedaudz apdomājies, teica Larss. Vienmēr.
- Cik tālu Kārpa būtu varējis aiziet, pirms uznāca negaiss? Bastianam parasti nebija paraduma skaļi domāt, taču tagad tas viņam palīdzēja noskaidrot situāciju. Pat ja Kārpa ir apmaldījies, viņam vajadzēja dzirdēt mūsu saucienus. Ja vien viņš nav nogriezies citā virzienā. Bet, nē, viņi taču bija atraduši Kārpas kakla riņķi. Pazaudētu vai nomestu kā pēdējo izmisīgo signālu, pirms viņš ticis ievilkts biezoknī…
Idiotisms. Kārpa ir liela auguma un labi trenēts. Viņu vajadzēja nogāzt zemē, lai ar varu dabūtu projām no šejienes. Kas gan diemžēl nav nekas neiespējams.
Vai arī nav taču vienmēr jādomā tik pesimistiski viņš varbūt jau sen ir atgriezies nometnē un metīsies pretī, kad viņi atgriezīsies.
Šāds variants nemaz nebija tik neiespējams. Bastians pielika soli, līdz ceļu aizšķērsoja vairāk nekā četrus metrus augsta klints. Lars? viņš iesaucās. Klausies! Es kāpšu gar labo klints malu, tu gar kreiso. Sarunāts?
- Manis pēc. Bet pēc tam vairs nekādus lielus līkumus, jā? Mani sāk mocīt izsalkums, jāliek kaut kas uz zoba. Viņš atbalstījās uz sava šķēpa. Ja atradīšu Kārpu, es uzsvilpšu. Larss izspieda gaisu starp saviem priekšzobiem, un tas skanēja kā vilciena svilpe, tam uzsākot gaitu. Kaut kā tamlīdzīgi.
- Labi. Bastians mēģināja atdarināt svilpienu, bet tas izvērtās par grandiozu izgāšanos. Vajadzības gadījumā viņš labāk uzsauks.
Lūk, ari klints. Bastians novirzījās pa labi un uzrāpās pa pirmo nogāzi. Citi bija aptuveni tādā pašā augstumā. Viņš varēja tos sadzirdēt, bet ne redzēt. Tomēr Irisu viņš pamanīja tieši tajā brīdī, kad tā leca pāri milzīgam krituša koka stumbram. Meitene pamāja viņam un nožēlā pacēla plecus. Bastians saprata, ko tas nozīmē: Kārpas tur nebija.
Viņš ir nometnē, Bastians mierināja sevi. Viņš pavisam noteikti ir nometnē.
Saskrāpēts un pārguris viņš kopā ar Irisu iznāca klajumā, apstāļ.is un samiegtām acīm centās saskatīt Kārpas stalto stāvu. Vai tu viņu redzi?
- Nē. Bet tas vēl neko nenozīmē. Iešu pajautāt Doro. Irisa ātriem soļiem devās kapu virzienā. Bastians pār plecu pameta skaiienu atpakaļ uz mežmalu, kur nupat vajadzēja parādīties Larsam, i.iču tas acīmredzot nesteidzās, tāpēc Bastians devās pie Sandras. Meitene sēdēja uz viena no laukakmeņiem, kas atgādināja vaļa kuprus, un mierinoši bija apskāvusi Līzbetu.
- Vai jūs esat redzējušas Kārpu? Vai viņš te bija?
- Nē. Šķita, ka Sandra domās ir aizklīdusi kaut kur tālu projām, viņas roka vienmērīgā ritmā glāstīja Līzbetas matus. Es visu laiku neesmu izkustējusies no vietas, tāpēc būtu viņu pamanījusi.
Bastians, turpat kur stāvējis, vienkārši atkrita zālē. Tas taču nebija iespējams. Tik tālu Kārpa nevarēja aiziet. Pat ja viņš būtu nokritis no augstās klints, viņi to būtu atraduši tās pakājē. Arī Larss, .ķiet, nebija neko pamanījis, citādi viņš jau būtu uzsvilpis. Tātad…
Vai Kārpa būtu noslīcis? Ezerā? Iedomājoties, ka šī brīnumskaistā vieta varētu būt nāvi nesoša, Bastianam aizžņaudzās kakls. Vai arī lapēc, ka viņš pirmo reizi bija atļāvies domās izteikt vārdu, kas kā ēna gūlās pār šo dienu jau kopš pamošanās. Miris.
Blēņas, tīrās blēņas. Kārpa nekādā gadījumā nevarēja būt miris viņš bija jauns un stiprs un ne pirmo reizi staigāja pa mežu. Bastians ar abām rokām izbrauca caur piesvīdušajiem matiem. Viņam nekavējoties vajadzēja padzerties un atgūt spēju skaidri domāt. Varbūt
tad viņš vismaz sapratīs, kāpēc Sandra vēl joprojām cieši tur rokās Līzbetu un viņu maigi šūpo.
- Vai jūs tā pārdzīvojat Kārpas dēļ?
Ar Sandras pārmetošo skatienu pietika, lai viņš saprastu, ka ir nošāvis greizi.
- Līzbeta, protams, uztraucas par Kārpas pazušanu, bet tas ir… medaljona dēļ. Tas vēl joprojām nav atradies. Georgs pa šīm stundām jau visas acis izskatījis un tagad ir nikns kā pūķis. Viņa īsi iesmējās. Varbūt Kārpa to pievāca un tad aizlaidās.
- Ko? Vai jūs visi esat nenormāli? Te ir pazudis cilvēks, bet jūs uztraucaties par kaut kādu bleķa gabalu? Bastians kliedza, lai gan zināja, ka to tūlīt nāksies nožēlot, jo Līzbeta skaļi iešņukstējās un Sandras seja sadrūma.
- Tev taču nav ne jausmas! viņa iesaucās.
- Tādā gadījumā esiet tik laipnas un paskaidrojiet man. Pat ja tur iekšā ir dimanti, manta nevar būt vērtīgāka par drauga veselību! Vai jūs vēl neesat sapratušas, ka varētu būt noticis kaut kas patiešām drausmīgs? Ak, kas gan ir varētu! Tikai tagad Bastians pamanīja, ka atkal bija pacēlis balsi, bet vēl nespēja rimties. Varbūt Kārpa ir pat miris, tas nav nemaz tik neiespējami, citādi mēs būtu dzirdējuši viņa palīgā saucienus. Bet jums taisnība tas nav nekas salīdzinājumā ar Līzbetas zudībā gājušo bižutēriju.
Līzbeta izrāvās no Sandras apskāviena, pielēca kājās un metās projām. Šķita, ka, skrienot uz mežu, viņa ne visai droši turas uz kājām. Pa ceļam viņa uzgrūdās Doro, kas gandrīz iekrita atraktajā kapā, tad uzstreipuļoja virsū Arno un nozuda starp kokiem.
- Apsveicu, tev izdevās! Nicinājuma pilns skatiens, un Sandra jau aizskrēja pakaļ draudzenei.
Dziļi ieelpojis un izelpojis, viņš aizvēra acis. Bastianu vēl joprojām caurstrāvoja patīkamā sajūta, ka bija izdevies mazināt nepanesamo smagumu sevī, kas tomēr mijās ar augošo sapratni, ka viņš bija uzvedies kā idiots. Tam visam pa vidu šaudījās vārds, par kuru negribējās pat domāt, bet kurš lidinājās caur viņa apziņu kā drūms rēgs.
Miris, miris, miris…
Viņš piegāja pie Irisas, kas sēdēja pie izdzisušā ugunskura un vilka sev no matiem visādu drazu, kas bija tajos ieķērusies skrējiena laikā. Šteinhens elsdams gulēja uz muguras zemē. Kā zemestrīces svārstīts kalnu masīvs.