Выбрать главу

-   Neviens viņu nav redzējis.

Irisa domīgi pamāja ar galvu. Tā šķiet. Doro arī ne. Starp citu, ļ.iuku scēnu tu nupat sarīkoji.

-   Sasodīts, jā. Parasti tas nav manā stilā. Bet es nesaprotu, kā Karpa viņiem var būt tik vienaldzīgs.

Sarunājoties abi vēroja Ralfu, kurš atgriezās no improvizētās tualetes. Tas pat nepagodināja viņus ar skatienu, bet taisnā ceļā devās pie Almas un Arno. Roderiks sveica viņu ar astes luncināšanu, nometās uz muguras un ļāva pakasīt sev vēderu.

-   Viņš vēl joprojām pārdzīvo, ka Pauls bija uzdrošinājies pieminet satelīttelefonu. Es nespēju to saprast, teica Bastians.

-   Ralfs burtiski pielūdz Paulu. Irisa cīnījās ar tievu zariņu, kas ar savu raupjo virsmu bija cieši ieķēries viņas matos. Elliš­ķīgi nopūlas, lai atstātu uz viņu iespaidu. Vai tu zini, ka patiesībā Kaifs ir nožēlojama personība, kam nav neviena drauga? Dzīvo pie savas vecmāmiņas. Beidzot meitene bija uzvarējusi cīņā ar koka gabaliņu un slaidā vēzienā aizsvieda to projām. Viņš vēl nespēj samierināties ar to, ka šoreiz viss nenotiek tā, kā bija iecerēts. Irisa ielūkojās Bastianam acīs. Es Ralfu saprotu. Gan viņš atkal nomie-

i māsies, tikai nedaudz jāpagaida.

-   Ir jau labi. Piedod! Bet man kļūst nelabi, kad iedomājos, kas var notikt.

-Jā. Irisa paberzēja plakstiņus, skatoties, kā Ralfs intensīvi k.isa Roderikam vēderu. Suns labpatikā smilkstēja un kā traks raus-

ii ja vienu pakaļkāju. Es vēl joprojām nespēju noticēt: mēs neesam .it raduši nekādas pēdas, ko Kārpa varētu būt atstājis, izņemot kakla liņķi. Kaut arī Larss piedalījās meklēšanā. Viņš parasti atrod visu. 1’i‘du lasīšana ir Larsa vaļasprieks. Meitene nedaudz padomāja.

lāču pēc iepriekšējās nakts lietus… Man šķiet, ka pēc tā vairs nepa­lika nekādas pēdas. Irisa pavērās apkārt, palūkojās uz Ralfu, tad

uz mežmalu. Kur tad īsti ir palicis Larss? Viņš taču gāja tev līdzās, vai ne?

-Jā. Mēs pie beigām izšķīrāmies. Bet pa šo laiku viņam jau sen vajadzēja būt iznākušam no meža. Arī Bastians pavērās apkārt, kaut arī cilvēkus tālumā varēja saskatīt tikai kā neskaidrus tēlus.

Pretējā pusē bija vienīgi Alma, mazrunīgais Arno un Ralfs. Koku ēnā atradās Sandra un Līzbeta. Georgs rāpoja pa zāli viens pats. Pie kapiem tupēja Doro un Nātans, bet Šteinhens atkal darbojās pie ugunskura. Larsa nebija.

-   Varbūt viņš tiešām ir kaut ko atradis, un es tikai nedzirdēju viņa svilpienu! Bastians pielēca kājās un aizsteidzās meža vir­zienā. Cieši aiz viņa sekoja Irisa.

Viņi skriešus pieveica attālumu atpakaļ līdz mežam, ignorējot Šteinhena “pagaidiet taču” saucienus, un atkal ienira meža vēsumā. Bastianam nenācās grūti atrast vietu, kur viņš pēdējoreiz bija redzē­jis Larsu.

-   Lars! Ei, Lars! Lars!

Bastianam ausīs izsmejoši spindzēja mušas.

-   Lars! Uū! Lars!

Nekā.

Irisas sejā Bastians varēja saskatīt tādu pašu apjukumu, kādu izjuta pats.

Viņi izšķīrās, lai no abām pusēm varētu pārmeklēt klints apkārtni. Bastians negribēja izlaist Irisu no acīm aiz bailēm, ka arī meitene varētu pazust, tiklīdz vairs neatradīsies viņa redzeslaukā. Taču Irisu nebija tik viegli izsist no sliedēm.

-   Es kliegšu kā aizkauta, tiklīdz man kaut kas šķitīs aizdomīgs, labi? Un tu dari tāpat.

Bastians dzirdēja viņas soļus, zaru brakšķēšanu, lapu čabēšanu klints otrā pusē. Arī pats viņš skaļi trokšņoja, kad atkal nācās sprauk­ties cauri biezajam krūmājam un aplauzt zemu nokārušos zarus. Lai varētu labāk redzēt, viņš samiedza acis, līdz tās gandrīz sāka asarot, atlieca citu no cita blīvi saaugušos krūmus un pētīja pamežu, bet bez panākumiem. Irisai nebija veicies labāk.

-   Lars? Viņa atkal sāka ūjināt.

-   Varbūt viņš ir griezies apkārt? Devies atpakaļ pie ezera, spriedelēja Irisa. Pie Paula. Viņi ir nešķirami draugi.

-   Es nezinu. Patiesībā viņš bija izsalcis un gribēja ātrāk atgriezlies nometnē.

Bastians pagāja dažus soļus tālāk un gribēja vēlreiz mēģināt sasaukt Larsu, taču vārds neizteikts palika kaklā. Viņš pieliecās.

-   Vai tu kaut ko atradi? Kādas pēdas?

Nebildis ne vārda, viņš pacēla šķēpu.

Irisa pienāca tuvāk. Jā, tas ir viņa. Tādā gadījumā Larsam jābūt tepat tuvumā, to taču viņš neizlaistu no acīm.

-   Lars! iesaucās Bastians. Atbildi, ja tu mani dzirdi!

Viņi ausījās, centās saklausīt soļus vai balsi. Nekā.

-   Kāpēc viņš tā vienkārši nometis šķēpu?

-   Iespējams, pēkšņi kaut ko ieraudzīja un izbijās. Un aizbēga, Irisa atbildēja. Uzmanīgi vērodama zemi, viņa pagāja kādu gabalu uz priekšu.

Bet te taču nav neviena, no kā būtu jābēg. Domās iegrimis, Bastians pārmeklēja vietu, kur bija atradis šķēpu. Tur zemē bija iesprausta tada kā neliela koka plāksnīte… Viņš to izvilka. Šī nebija gluži tik l.iikazoba sagrauzta kā tās abas, kuras viņi bija atraduši iepriekš, bet, neraugoties uz to, līdzību tomēr nevarēja noliegt. Rūsas sarka­nais piekūns bija izpletis spārnus pār atskaņās sacerētu vēstījumu. Hastians ar grūtībām atpazina izbalējušos burtus.

Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā.

Tev tas ir jāņem vērā, jo viņš ir tuvumā.

Nav svarīgi, ka neredzi viņu, viņš sagādās tev dāvaniņu.

Augstu pacēlis uzacis, Bastians grozīja pirkstos mizas gabalu. Cilvēki pazūd, bet vēstījumi parādās. Diemžēl tie bija absolūti

neizprotami. Būs labāk, ja viņš to nevienam citam nerādīs, jo tas tikai novirzītu pārējos no Kārpas meklēšanas, un viņi jau tāpat iztu­ras pret to pārāk nenopietni.

Sākumā Bastians gribēja šo atradumu vienkārši aizmest projām, bet tad viņš tomēr iebāza to savā jostas somā. Vēlāk viņš to vēlreiz apskatīs. Varbūt parādīs Šteinhenam. Vai Irisai. Bet ne tagad.

Neko neatklājuši, viņi atgriezās nometnes pļavā, kur tos ar vauk­šķēšanu sagaidīja Roderiks.

-   Ne Kārpas, ne Larsa, murmināja Irisa. Viņi taču nevarēja tā vienkārši izgaist.

Aiz viņiem šalca mežs, kas Bastianam pēkšņi atgādināja milzīgu, tumšu zvēru, kurš elpoja, dzīvoja un tagad jau bija aprijis divus no viņiem.

ķēpu Larss bija ieguvis kā balvu kādā turnīrā un nekad to tā vienkārši nenomestu zemē. Šteinhens piepildīja Bastiana bļodu tik pilnu ar putru, ka tā gandrīz šļakstēja pāri malām. Uzlūkojot pelēkbrūno ķēpu, kas lēni burbuļoja katlā virs uguns, Bastianam pazuda apetīte, kaut arī viņš nebija ēdis visu dienu. Tā smaržoja… nekā. Varbūt mazliet pēc miltiem. Es jau sāku raizēties, tiešām, nomurmināja Šteinhens. Kam tu to stāsti! Bastians apsēdās mazliet nostāk un, vairāk apzinātas nepieciešamības nekā izsalkuma mudināts, ieturēja šīsdienas pirmo maltīti. Masa garšoja atbilstoši smaržai.

Pēc nekā ar graudiem. Četras karotes, un Bastianam pietika, tomēr viņš apēda visu. Kurš varēja zināt, kad būs nākamā maltīte? Pēc pēdējā kumosa viņš sajuta vieglu nelabumu. Biezputra gulēja kuņģī kā beigta milzu medūza. Atkal un atkal Bastians atsauca atmiņā savu sarunu ar Larsu; tas bija teicis, ka uzsvilpšot, ja kaut ko atradīs, taču svilpiens nebija atskanējis. Arī palīgā sauciens ne. Larss bija pazudis pavisam klusu.

No mežmalas puses tuvojās Sandra un Līzbeta un sāka atkal meklēt pa zemi to stulbo medaljonu. Bastians devās pie abām meitenēm un, vairīdamies no Sandras pārmetumu pilnā skatiena, notupās līdzās Līzbetai. Es gribētu atvainoties par to, ko pirmīt sarunāju.

-   Sabļāvi, ledainā balsī pārlaboja Sandra.