- Jā, arī par toni es atvainojos. Vienkārši… Esmu šausmīgi noraizējies. Bastians gribēja, lai viņas saprot, ka viss ir sagājis galīgi šķērsām. Ir pazudis ne vien Kārpa, bet tagad arī Larss.
Līzbetas neticami skaistās acis iepletās. Larss? Kopš kura laika?
- Kopš mēs pārējie atgriezāmies no Kārpas meklēšanas. īsi pirms tam es Larsu vēl redzēju, bet te viņš vairs neieradās.
- Tad jau tas nav tik sen, sacīja Sandra.
Kā viņa varēja būt tik vienaldzīga?
- Tad jau tu varbūt vari man paskaidrot, kur viņš ir palicis? Mēs pārbaudījām, vai Larss pēdējos metros nav savainojies un tāpēc nav bijis spējīgs iet tālāk. Aplams pieņēmums. Viņš ir vienkārši pazudis.
- Mēs pārbaudījām? Sandras smaids bija šaurs kā naža asmens.
- Irisa un es.
- Cik jauki! Vari priecāties, ka viņi tev atņēma brilles, tas noteikti palīdz izturēt Irisas izskatu. Vēja brāzma atmeta matu cirtu no meitenes pieres un piepūta baltās blūzes piedurkni. Turpinot runāt, viņa vairījās uzlūkot Bastianu. Un vispār es nožēloju, ka paņēmu tevi līdzi. Tā bija kļūda.
Pirmajā mirklī viņas vārdi sāpināja Bastianu, bet jau nākamajā tie ļāva viņam pilnīgi nomierināties. Bet es nenožēloju, viņš atcirta, pats būdams pārsteigts par to, cik atvieglots jūtas, to pateicis. Bet mēs abi laikam esam sevi mānījuši. Baidos, ka esam pārāk… dažādi.
Sandras acīs kaut kas iedzalkstījās. Pilnīgi pareizi. Tad nu esi tik laipns un liec mani mierā.
Pusdienas saule klajumā svilināja ar tādu spēku, ka visi mazās grupās vai pa vienam atkāpās atpakaļ mežmalā.
Bastians ar savu pustukšo putras bļodu rokās sēdēja zem koka un domāja. Noteikti jāapspriežas ar organizatoriem kur īsti viņi atrodas? Paulam vienmēr ir kāds plāns, tie bija Larsa vārdi. Uz to varēja tikai cerēt. Tomēr viņiem bija nepieciešama palīdzība no ārpuses. Neviens nevarēja uzņemties risku, ka Kārpām otro nakti jāizdzīvo ievainotam un vienatnē.
Jāizdzīvo. Cerams.
Viņš saviebās, jo vējš bija atpūtis spēcīgu smirdoņu no atejas bedres. Bastians nesen to bija izmantojis, jo tas vairs nebija novēršams, bet smirdoņa, kas no turienes izplatījās jau pēc nepilnas dienas, bija neaprakstāma. Vismaz mušām tagad bija jauns intereses objekts.
Atšķirībā no Bastiana paša. Viņš jutās tik ļoti nekam nederīgs, ka gribējās kliegt. Tepat netālu sēdēja Līzbeta, kas beidzot bija
pārtraukusi meklēt savu medaljonu. Pirmajā bridi Bastians gribēja pieiet pie meitenes un uzmundrināt viņu, bet tad pārdomāja. Iespējams, viņš šādai misijai nebija īstais.
Lai nodarbinātu sevi ar kaut ko jēdzīgu, viņš sāka izlikt saulītē žāvēšanai savu izmirkušo mantību. Kreklu un bikšu izklāšana neaizņēma daudz laika, vairāk pūļu sagādāja ar lapām pildītais linaudekla maiss. Bastians izgrieza to uz otru pusi, izkratīja zemē mitro, pikās salipušo saturu un sarauca degunu, sajūtot pelējuma smaku. To, kas pats neatdalījās no raupjā audekla, viņš nokasīja ar zobenu beidzot tas izrādījās kaut kam noderīgs.
Pēc tam viņš jutās izslāpis. Biezputra gulēja kuņģī smaga kā akmens. Vajadzētu piepildīt ūdens maisu, Bastians nodomāja. Ja vien es nebūtu tik piekusis.
Viņš saņēmās un devās uz strautu, bet dažus metrus no tā pēkšņi apstājās, jo tur, nometies ceļos, mazgājās kāds kails cilvēks. Meitene. Irisa. Viņa bija noliekusies uz priekšu tik tālu, ka varēja redzēt tikai kailo muguru. Meitenes galva bija pa pusei iegremdēta burbuļojošajā ūdenī, un viņa ar abām rokām berza matus. Blūzi un plato jostu viņa bija nolikusi pie kāda netāla koka stumbra, pret kuru bija atslieta arī arfas soma.
Irisa vēl nebija viņu pamanījusi, tāpēc Bastians tagad izrādījās lūriķa lomā. Viņš gribēja doties atpakaļ un pēc dažām minūtēm atgriezties, cenšoties sacelt pēc iespējas lielāku troksni. Tikai vispirms viņam vajadzēja atraut skatienu no meitenes pleciem, kas izskatījās, it kā tie būtu skulptora veidoti un piederētu no ziloņkaula krāsas marmora izkaltai statujai. Ieplaisājuša marmora, jo Irisas kreiso plecu šķērsoja neregulāra sarkana līnija. Kā meitene ieguvusi šādu rētu? Viņš paspēra soli atpakaļ, juzdamies tā, it kā būtu atklājis kaut ko ļoti intīmu.
Pēkšņi viņš izbijās, ka meitene varētu iztaisnoties, ieraudzīt viņu te stāvam un izdarīt gluži aplamus secinājumus. Bastians pagriezās atpakaļ, noskrēja dažus metrus caur pazemo krūmāju, kas nesniedzās augstāk par ceļiem, un pārliecinājās, ka vairs neatrodas Irisas redzeslaukā. Pēc piecām minūtēm viņai vajadzētu būt pabeigušai
savas ūdens procedūras. Bastians gaidīja un juta, kā biezputra vēderā pamazām pārvēršas betonā.
Atpakaļceļā uz strautu viņš centās uzkāpt katram zaram, kas gadījās ceļā, turklāt vēl dziedāja. Skaļi un nepareizi. Irisai vajadzēja izdzirdēt viņa tuvošanos, un sev par atvieglojumu Bastians pamanīja, ka meitene sāka māt ar roku, tiklīdz bija viņu pamanījusi. Viņa atkal bija uzvilkusi blūzi un ar pirkstiem ķemmēja slapjos matus.
- Nu, Tomen, mans uzticamais draugs! Kāpēc jūs esat tik bāls?
- Kuno līme, ko viņš sauc par biezputru. Es negribēju traucēt, bet man steidzami nepieciešams padzerties.
- Tādā gadījumā esiet mans viesis! Viņa ar abām rokām norādīja uz strautu. Daži malki, un Kuno biezputra jūsu vēderā uzbriedīs divkāršā apjomā.
Redzot viņa sejas izteiksmi, Irisa sāka smieties skanīgā un tajā pašā laikā piesmakušā balsī. Nē, neuztraucies. Ūdens palīdzēs.
Bastians pieliecās un dzēra, līdz sajutās labāk. Kad viņš atkal paskatījās uz augšu, Irisa bija uzlikusi uz ceļiem arfu un ar pirkstiem gareniski vilka uz priekšu un atpakaļ pa stīgām. Tad viņa dziļi ievilka elpu un sāka spēlēt melodiju, kas vienā mirklī lika Bastianam aizmirst visas ar šo piedzīvojumu saistītās nepatikšanas. Jau pēc dažām taktīm mežs bija zaudējis savu draudīgumu un pārvērties maģiskā vietā.
- Kas tā bija? jautāja Bastians, kad melodija bija izskanējusi.
- Planxty Drew. To sacerējis Turlo O’Karolans, akls īru arfists. 17. gadsimtā, nevis viduslaikos, bet par to te nevienam nav nekādas sajēgas. Viņa atkal novilka ar pirkstiem pa stīgām. Planxty Drew bija… ir Kārpas mīļākais gabals. Viņš grib to dzirdēt vienmēr, kad es spēlēju. Man šķiet… Viņa aprāvās un pār plecu ielūkojās mežā, kur, par spīti spožajiem saules stariem, valdīja mijkrēslis. Man šķiet, ka viņš to varbūt dzird.
Irisa sāka vēlreiz no sākuma, spēlējot ar aizvērtām acīm. Bastians nespēja atraut no viņas skatienu. Šī meitene ir elfs, viņš atkal nodomāja.
Viņa smaidīja, un kādā bridi Bastians izbijās, ka, pats to nemanot, ir skaļi izteicis savas domas.
- Ko nozīmē šis nosaukums? Bastians jautāja vairāk aiz apmulsuma un tāpēc, ka jutās pieķerts, nekā aiz tīras intereses.
- Planxty ir vārds, ko izdomājis pats O’Karolans. Tā arfists nosauca melodijas, kuras komponēja cilvēkiem, kas viņam izrādījuši īpašu laipnību. Vienam no viņiem, vārdā Drū, tika veltīta Kārpas mīļākā melodija.
- Skaists stāsts. Bastians izstiepās uz muguras zemē un aizlika rokas aiz galvas. Viss varētu būt tik brīnumjauki, izņemot mušas un ķēpīgo biezputru. Kārpām tikai vajadzētu izdzirdēt Irisas vilinājuma saucienu un atgriezties. Ja ne… Bastians piecēlās sēdus. Viņa smadzenes jau simto reizi sāka apsvērt visdažādākās iespējas briesmīgas un ne tik briesmīgas. Viss, pietiek.
- Es labprāt uzzinātu, kas atrodas tajā medaljonā, viņš teica, kad Irisa bija nospēlējusi kārtējo melodiju. Bastians pavērās koku lapotnē. Klusumā, kas bija iestājies, varēja dzirdēt tikai strauta čalošanu. Tu Līzbetu pazīsti labāk. Vai tev ir kāda ideja?