- Nē. Visādā ziņā pats medaljons tas nevarētu būt. Masu produkcija, kādu var nopirkt katrā viduslaiku tirgū. No misiņa, 29 eiro 90 centi.
- Tieši tā. “Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.” Bastians knibinājās gar savu jostas somu. Vispār pirmīt es atradu vēl vienu šādu dzejoli.
- Tiešām? Nolasi!
Bastians noklepojās.
- “Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā. Tev tas ir jāņem vērā, jo viņš ir tuvumā. Nav svarīgi, ka neredzi viņu, viņš sagādās tev dāvaniņu.”
Bastians pacēla galvu un gaidīja parādāmies neizpratnes pilnu izteiksmi Irisas sejā. Bet ieraudzīja meitenes satrauktās, apjukumā ieplestās acis.
- Vai tu saproti, kas ar to domāts?
- Dod to šurp!
Samulsis par Irisas pēkšņo noskaņojuma maiņu, Bastians tomēr pasniedza viņai vēstījumu. Kas noticis?
- Nekas.
Viņa ilgi lūkojās sešrindē un tad atdeva mizas gabalu atpakaļ Bastianam.
- Tu zini, ko tas nozīmē, vai ne?
Viņa klusējot ielika arfu somā un piecēlās.
- Nu nē, tas nav godīgi. Paskaidro man!
Irisa nopūtās un uzlūkoja viņu. Meitenes acis izskatījās tumšākas nekā iepriekš. Vērīgākas. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Es gribētu, lai būtu citādi. Tici man vai liecies mierā!
Ala bija piemērota vieta pārdomām. Irisa vēlreiz pārbaudīja, vai viņas soma ir labi noslēgta, un tad atslēja to pret zemo klints sienu. Viņa izvilka nazi, ko nēsāja pie jostas, un ar pirkstu viegli pārvilka pār asmeni. Smails. Ass. Labi.
Ārpusē viss bija mierīgi, tomēr viņa paturēja acīs apkārtni. Pirms brīža viņa bija reaģējusi pārāk asi, tas jāatzīst. Vajadzēja mierīgi aplūkot šo mizas gabalu, rūpīgi izpētīt rokrakstu. Kaut gan tas nebija viņējais. Nekādā gadījumā. Viņš neraksta dzeju. Un viņa te nav, tas būtu pilnīgi neiedomājami. Visur citur, tikai ne šajā nošķirtībā. Un, ja tomēr, viņš jau sen būtu viņai uzbrucis. Kāpēc lai viņš nogaidītu?
Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā varbūt tas nemaz nebija par viņu. Galu galā neviens par to nezināja. Irisa atspieda zodu pret ceļiem un aizvēra acis. Vakar… Alma bija parādījusies ar pirmo vēstījumu uz koka mizas gabala. Parādījusi to organizatoriem, Monai, jautājusi viņai par to. Un ko Mona? Irisa vēlreiz atsauca atmiņā šo ainu. Mona bija izskatījusies patiesi pārsteigta. Viņa neprata īpaši labi izlikties un cīņu izspēlēšanas laikā vienmēr koda sev lūpā, lai nesāktu smieties. Tātad šos tekstus nav piespēlējuši organizatori, un tas nozīmē…
- Es nezinu, Irisa čukstēja klintij. Nazis viņas rokā atspoguļoja akmens gaišpelēko struktūru. Viņa dziļi ieelpoja un izelpoja. Tagad
bija svarīgi saglabāt mieru un neatslābināt modrību. Un neuzticēties nevienam.
Domās viņas acu priekšā parādījās Bastiana tēls. Šis bezpalīdzīgais, tuvredzīgais paraugskolēns, pret kuru pēkšņi tik vēsi bija sākusi izturēties Sandra. Nē, viņam arī ne. Un, nē, tas nebija nožēlojami. Tas bija saprātīgi.
Viņa pavirši piesedza arfas somu ar sausiem zariem un lapām un noglabāja nazi tam paredzētajā vietā pie jostas. Uz to varēja paļauties. Ja šis cilvēks tiešām slapstās meža biezoknī, tas viņu nepārsteigs neaizsargātu.
arstums bija paveicis savu darbu izžāvējis un sasildījis Bastiana mantas. Kad viņi pamazām sāka posties atpakaļceļā, uzradās Pauls, Mona un Karīna, visi trīs ar nomāktu izteiksmi sejā. Zemā vakara saule pārvērta Karīnas sarkanos matus liesmojošā ūdenskritumā.
- Vai Kārpa ir atgriezies?
Bastians un Šteinhens abi reizē papurināja galvu. Viņi sēdēja uz vienas no Šteinhena segām pie uguns, virs kuras katlā vārījās pupu sautējums, izplatot apkārtnē kārdinošu smaržu.
- Vai Larss ir pie jums?
Bastiana pretjautājums izraisīja izbrīnu. Kāpēc jūs tā domājat?
- Tāpēc, ka mēs viņu kopš šīs priekšpusdienas neesam redzējuši.
- Ko? Pauls gandrīz iekliedzās. Bet… pie ezera viņš taču bija! Vai pēc tam viņš negāja atpakaļ kopā ar jums?
- Gāja. Bet tikai līdz tai lielajai klintij, kas atrodas pa ceļam. Tur mēs izšķīrāmies un to apgājām katrs no savas puses. Viņš pazuda no mana redzeslauka un pēc tam vairs neparādījās. Bastians nezin kāpēc jutās par to atbildīgs. Tūlīt taču satumsīs, nomurmināja Pauls. Bastians redzēja, kā vadītāja skatiens pārslīd nometnei un kļūst aizvien drūmāks.
Visas organizatoru komandas ierašanās sapulcēja pie ugunskura ari pārējos spēlētājus. Sandra apsēdās tālu no Bastiana un aizgrieza galvu. Kopā ar Līzbetu tuvāk pienāca ari Irisa, un Bastians cerēja, ka tā apsēdīsies viņam līdzās, taču meitene tikai mazliet pamāja ar galvu un palika stāvam.
Pauls nogaidīja, līdz visi bija sapulcējušies. Kopš šā rīta mēs esam mežā meklējuši Kārpu, bet neesam spējuši viņu atrast. Ir tik neticami daudz dažādu iespēju. Viņš iekoda apakšlūpā. Tagad ir pazudis ari Larss. Tā ir īsta katastrofa. Es nemaz nespēju izteikt, cik ļoti sev par to pārmetu.
- Viņš ir pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos, iebilda Sandra. Pauls papurināja galvu.
- Es esmu atbildīgs par to, kas šeit notiek. Patiesībā visa mūsu komanda, bet galvenokārt es. Vai esat iedomājušies, kas notiks, ja mēs viņus abus neatradīsim? Saprotu, ka jūs visi priecājaties par spēli es arī. Bet kopš šī brīža mēs nedarīsim neko citu kā vien meklēsim Larsu un Kārpu. No saules lēkta līdz saules rietam. Jūs taču saprotat, vai ne?
Visi piekrītoši māja ar galvu, pat Ralfs, kaut arī šķita, ka viņš ir tuvu asarām.
Pauls ar abām rokām paberzēja pieri un acu plakstiņus un tad ar skatienu meklēja palīdzību pie Karīnas. Viņa tikko manāmi papurināja galvu.
- Diemžēl mums ir vēl kāda slikta ziņa, viņa teica.
- Pagaidi, Karīn! Es vispirms gribētu pats rūpīgāk pārbaudīt.
- Mēs taču to jau izdarījām.
Bastians nebija gaidījis, ka ieraudzīs Paula sejā apjukumu, un šajā situācijā tas viņu nemaz neiepriecināja.
- Kas īsti ir noticis?
Paulam acīm redzami bija grūti saņemties atbildēt. Viņš izturējās stīvi un runājot neizlaida no acīm katlu ar pupām.
- Mūsu satelīttelefons ir pazudis. Mēs nespējam izskaidrot, kā tas varēja notikt, jo aparāts glabājās drošā vietā.
- Patiesībā to vajadzētu jautāt Monai, Karīna noteica, nespēdama pilnībā apspiest dusmas balsī. Kā nekā par to bija atbildīga tieši viņa.
Monas vaigos ielija viegls sārtums. Es to noglabāju tajā pašā vietā, kur vienmēr, un nedomāju, ka man to vajadzēja visu laiku uzraudzīt šeit taču esam tikai mēs; kāpēc gan mums vajadzētu pašiem sevi apzagt? Viņa negaidīti aprāvās, it kā pēkšņi būtu aptvērusi šo vārdu nozīmi.
Bastians vēroja, kā cits pēc cita pie šādas atskārsmes nonāk arī pārējie. Līzbeta aizspieda mutei priekšā roku, Alma drudžaini skatījās apkārt, bet Irisas sejā tikai gluži nemanāmi ievilkās kāds skarbāks vaibsts, it kā viņa būtu sakodusi zobus.
- Vai jūs domājat, ka šajā apkārtnē ir vēl kāds? čukstēja Alma.
- Bet tādā gadījumā mēs viņu noteikti būtu pamanījuši. Un visādā ziņā Roderiks par to brīdinātu.
- Protams, te kāds ir, bet Roderiks nespēj viņu saost. Tikai sajūt. Doro līdz šim bija stāvējusi tumšā vietā meža mestā ēnā. Tagad viņa, melna kā krauklis, uzacis saraukusi, pienāca pie ugunskura.
- Kāds, kurš nav no miesas un asinīm. Kādu bridi viņa ļāva šiem vārdiem iedarboties un tad turpināja: Mēs šeit esam ienācēji. Esam atmodinājuši lāstu, un tagad mums jāatbild par sekām.