Doro izskata, viņas runas veida un caururbjošā skatiena dēļ pirmajā bridi viņas teiktais šķita iespējams pat Bastiana iztēlē. Taču jau nākamajā mirkli uzvarēja veselais saprāts.
- Tu taču visā nopietnībā nerunā par spokiem, vai ne? Bastians sameklēja savā gumu somā priekšpusdienā atrasto koka mizas gabalu un pasniedza to Doro. Ļoti iespējams, ka te bez mums ir vēl kāds, bet tas pavisam noteikti nav spoks.
Doro lasīja, mēmi kustinot lūpas. Tad lēnām pacēla acis un uzlūkoja Bastianu. Tu to lasi, bet nesaproti. “Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā…” Par ko gan citu te var būt runa, ja ne par Tristrama lāstu? Viņš ir sagrābis mūs savos nagos un kļūst ar katru minūti spēcīgāks, tāpēc mēs nespējam no viņa izbēgt.
Pauls pastiepa roku. Vai es drīkstu to aplūkot?
Viņš izlasīja vēstījumu, sarauca uzacis un pasniedza mizas gabalu tālāk Georgam. Cits pēc cita visi izlasīja pantu. Paraustīja plecus. Papurināja galvu.
- Vai neviens nenojauš, ko tas varētu nozīmēt?
Bastiana skatiens automātiski pievērsās Irisai, bet tā viņam neatbildēja, tikai stingi lūkojās zemē.
- Es nupat paskaidroju, ko tas nozīmē, atbildēja Doro. Tas ir vēstījums no šo pakalnu kunga, kurš uzglūn no ēnas, kopš mēs atmodinājām viņa lāstu. No viņa paša un visas viņa svītas, kas naktīs ceļas augšā no asiņainā kapa.
Baisi bija nevis Doro vārdi, bet fakts, ka par tiem neviens nesmējās. Laikam viņiem visiem jau bija uzdevuši nervi.
- Interesanti, ko gan mēs tādu neveiklu izdarījām, ka aktivizējām šo lāstu? Bastians jautāja, cenšoties ielikt savā balsī pēc iespējas vairāk ironijas. Ko mēs esam darījuši nepareizi? Vai esam uzkāpuši uz kāda noburta akmens? Vai arī es esmu izracis atejas bedri apburtā zemē?
Viņš redzēja, ka Irisa šķībi smīn tāpat kā Šteinhens. Doro nodūra skatienu, un Bastians uzreiz nožēloja, ka ir viņu sakompromitējis, bet viņam patiesi bija alerģija pret šāda veida māņticīgām pļāpām.
- Man ļoti žēl, viņš teica, cenšoties ieturēt miermīlīgu toni,
- bet tev jāatzīst, ka tevi vajā fantāzijas. Vai arī tomēr neatzīsi, kā nekā tu taču negaisa laikā dejoji uz klints. Bastians turpināja domu.
- Tā ir tikai leģenda, nekas vairāk. Pēc visa, kas tagad noticis, man nešķiet labi, ka šādos apstākļos tu centies vēl vairāk satraukt cilvēkus.
- Un kāpēc tas ar mums notiek? Man šķiet, tu neatceries lāsta saturu. Doro lūkojās viņam acīs, pat nepamirkšķinot savējās.
- Visus tos, kuri ienāks manā valstībā, es nekad vairs nelaidīšu vaļā. Viņu āda tiks atdalīta no miesas, zeme viņus apris. Mirušie celsies augšā no saviem kapiem, un viņu kliedzieni dzīs jūs visus izmisumā. No Kārpas ne ziņas, ne miņas, it kā viņu burtiski būtu aprijusi zeme. Vai esat aizmirsuši vaļējo kapu? Tātad gaidīsim smagus ievainojumus, tārpus pārtikas krājumos un to, ka mūsu pamazām kļūs mazāk. Divi jau ir pazuduši. Rīt varbūt būs jau trīs vai četri.
- Doro, izbeidz! Paula asā balss pārtrauca viņas runu. Ar saviem šausmu stāstiem tu mūs tikai vēl vairāk samulsini.
- Bet ja nu viņai ir taisnība, nočukstēja Ralfs. Tādā gadījumā mēs netiksim projām no šejienes. Viņa apakšlūpa trīcēja kā bērnam, kurš tūlīt izplūdīs asarās. Tieši šīs trīcēšanas dēļ Bastians pirmo reizi sajuta žēlumu pret mazo, apaļīgo, bruņukreklā tērpušos Ralfu, kurš bija acīmredzami vīlies, ka sabrukušas visas viņa cerības pavadīt piecas spēles dienas viduslaiku firsta lomā. Turklāt tagad viņš bija arī nobijies. Es reiz lasīju par kādu nolādētu māju, kas nevienu nelaida ārā un visus nogalināja kā peļu lamatas.
- Turi muti! Pauls ar diviem asiem vārdiem viņu apklusināja.
Tāpat kā no rīta Paula pēkšņā rupjība neizskaidrojamā kārtā sabojāja Bastianam omu. Mums nervi ir čupā, to tas nozīmē.
- Savilksim bilanci, Bastians teica. Kārpa un Larss ir pazuduši, turklāt Larss praktiski manā acu priekšā. Satelīttelefona arī vairs nav, lai gan Mona labi zina, kur to nolika. Vai vēl kas? Pareizi, Līzbetas medaljons. Sanāk gluži pietiekami, viņš turpināja un neziņā uzlūkoja Paulu. Turklāt vēl vēstījumi uz koka mizas gabaliem. Man aizvien grūtāk noticēt, ka šajā mežā mēs tiešām esam vieni.
Līzbeta pavēra muti un atkal to aizvēra.
- Redzējusi es neesmu nevienu, sacīja Karīna. Un, pat ja būtu, man tas neko nenozīmētu. Galvenais, lai mēs atrastu Larsu un Kārpu. Sliktākais ir tas, ka jau satumst. Šodien mēs vairs nekur nevaram doties.
- Vai tad jums nav neviena kabatas lukturīša? Ārkārtas situācijai?
Mona samulsusi nodūra skatienu.
- Protams, mums bija, teica Karīna. Tie atradās līdzās satelīttelefonam.
Georgs iesmējās. īsi un rūgti. Viņš apskāva Līzbetu un piespieda viņu cieši sev klāt. Izcils organizatoru darbs, tiešām. Man šķiet, ka rīt mums jāpošas atpakaļceļā.
- Bet džipi te būs tikai pēc trim dienām, iebilda Mona, vēl joprojām nepacēlusi skatienu. Kā jūs domājat tikt projām no šejienes?
-Ja vajadzēs, kājām. Es gribu nogādāt drošībā Līzbetu. Manā izpratnē te vienkārši ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu.
Pauls ar rezignētu žestu pacēla plecus. Es to varu saprast. Es jums palīdzēšu nokļūt līdz zemes nogruvumam. Katrā ziņā no šī brīža turieties visi kopā, pirmām kārtām jau naktī. Viņš norādīja uz vietu starp kokiem. Mēs jau esam paņēmuši līdzi savu bagāžu. Būtu pilnīgi muļķīgi sadalīties pa divām dažādām vietām mežā, iekams nezinām, kas te notiek. Viņš palūkojās uz augšu debesīs.
- Izskatās, ka šodien iztiksim bez lietus. To es novēlu mums visiem.
ār nometni bija nolaidusies nakts. Ugunskura liesmas garām mēlēm laizījās gar Šteinhena katlu. Bastians palūkojās uz mežu ja Kārpa un Larss tuvosies, viņi pamanīs uguni. Viņš uz to cerēja. Ļoti cerēja. Bet, ieklausījies savā iekšējā balsī, tam vairs neticēja. Viss bija pārāk dīvaini, lai būtu sagadīšanās.
Bastiana skatiens sastapās ar Sandras skatienu. Viņa sēdēja uz vienas segas kopā ar Līzbetu, un abas sačukstējās. Sandra uzreiz novērsās, bet Līzbeta ne. Viņa lūkojās uz Bastianu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Līzbetas mute bija nedaudz pavērta, un šķita, ka meitene ir pārsteigta par viņa izskatu.
Vai viņam kaut kas būtu pielipis pie sejas? Bastians ātri pārvilka tai ar roku. Neko tādu nejuta. Tomēr Līzbetas lielās acis nenovērsās no viņa. Ko gan Sandra patlaban viņai čukstēja? Vai kaut ko par viņu? Visādā ziņā Bastianu tas darīja nervozu, un viņš novērsās.
Zālē sisināja circeņi, un starp koku galotnēm balts kā krīts parādījās mazs gabaliņš mēness diska. Tā bija pirmā maltīte, ko viņi ieturēja visi kopīgi. Gardākas pupas Bastians vēl nekad nebija ēdis. Viņa bļoda iztukšojās pārāk ātri, un piedeva bija niecīga. Uguns un mēness apspīdēta, uzlikusi uz ceļiem arfu, Irisa sēdēja uz sava vaļa kuprim līdzīgā klintsbluķa. Kad viņa sāka spēlēt, Bastians uzreiz atpazina melodiju. Planxty Drew. Tā viņu domās aiznesa atpakaļ laikā uz vairākām vietām vienlaikus. Šodienas pēcpusdienā. Brīdī, kad Kārpa pamāja ar roku un iegāja mežā. Pirms simt gadiem, kad cilvēki arī sēdēja pie uguns tāpat kā viņu grupa pašlaik. Mirkļa skaistums viņu aizkustināja un tajā pašā laikā skumdināja. Bastians aizvēra acis un saausījās tikai tad, kad izdzirdēja savu vārdu.
-… domāju, ka Bastianam taisnība. Tā bija Līzbeta. Viņš redzēja tikai meitenes profilu, jo viņas seja bija pavērsta pret nakts