tumsā grimstošā meža malu. Līzbeta turēja galvu savādi aizgrieztu, it kā nevēlētos, lai to apgaismo uguns.
- Kādā ziņā? jautāja Sandra.
- Tādā, ka mēs šeit neesam vieni. Man šķiet, ka kāds te ložņā riņķi, novēro mūs… bet nerādās acīs. Viņa salīgi saberzēja rokas.
Pirmo reizi Irisas arfa ieskanējās nepareizā tonī. Viņa uzreiz pārtrauca spēlēt un nolika instrumentu malā. Kāpēc tu tā domā? viņa jautāja. Vai tu esi kādu redzējusi?
- Nē. Tā īsti neredzēju. Tās var būt arī tikai iedomas. Līzbeta uz mirkli pagrieza galvu, lai uzlūkotu Irisu. Šodien man vairākas reizes bija tāda sajūta, ka no meža kāds mūs vēro.
- Tas varēja būt kāds no mums, iebilda Sandra.
- Tam es neticu. Ja kāds tiešām tur bija, viņš nevēlējās tikt pamanīts.
- Muļķības. Sandra piespiesti pasmaidīja. Kas gan te būtu meklējams gluži svešam cilvēkam? Pilnīgā vienatnē.
ŠI tēma, šķiet, bija laupījusi Irisai vēlēšanos turpināt muzicēt. Viņa ielika arfu atpakaļ somā.
- Kā viņš izskatījās?
- Nav ne jausmas. Kā ēna mijkrēsli. Sākumā es nodomāju, ka tas varētu būt kāds zvērs, bet tad izdzirdēju, ka viņš ieklepojās.
- Ieklepojās?
-Jā. Izklausījās nevesels.
- Protams, tā ir. atskanēja Doro maigā balss. Viņš cieš. Viņš neatdusas. Viņš klīst apkārt un nespēj nomazgāt no kauliem sava dēla asinis.
- Nesāc nu atkal! Bastiana balss skanēja nesavaldīgi, taču viņam bija vienalga. Viss bija apnicis. Tagad viņš gribēja doties gulēt, kamēr ugunskurs vēl nebija pilnīgi izdedzis. Kamēr vēl varēja vismaz aptuveni nojaust, kur atrodas mantas. Bastians izstiepa notirpušās kājas un piecēlās.
- Tā ir laba ideja, teica Pauls. Arī viņš piecēlās un aplika Bastianam roku ap pleciem. Rit mums būs nepieciešami visi mūsu
spēki. Šis familiārais žests pārsteidza Bastianu un beidzot uzbūra smaidu Lizbetas sejā.
Ar vieglu nepatiku Bastians paspēra soli sāņus un atbrīvojās no Paula apskāviena. Arlabunakti visiem! Dusiet mierā, un lai jūs netraucē mirušā firsta gars. Viņš pārspīlēti paklanījās un devās uz savu guļamvietu.
- Stāt! iesaucās Ralfs.
- Kas noticis?
Ralfs ar kundzisku žestu aicināja viņu atgriezties. Mēs vēl neesam norīkojuši sargus. Vakar negaisa laikā netika domāts par stāvēšanu sardzē, bet šodien tai jābūt. Viņš ieturēja ļoti nozīmīgu pauzi. Kā ir vai tu uzņemsies pirmo maiņu?
- Man jau acis līp ciet.
- Bet es varu! Šteinhens pacēla roku un paspēra soli uz priekšu.
Es pēcpusdienā nedaudz nosnaudos un tagad tik un tā nespētu
«lizmigt.
- Lieliski. Pēc tam Georgs?
Georgs parādīja noraidošu žestu, taču brīvprātīgi pieteicās l’auls. Kā trešais tika nozīmēts Nātans, un Bastians nopūzdamies piekrita ceturtajai maiņai. Ar sešām stundām miega vajadzētu pietikt.
- Kā mēs zināsim, kad beidzas maiņa?
- Esmu paņēmis līdzi sveces, atbildēja Šteinhens. Tās ir marķētas katra svītra nozīmē vienu stundu.
- Lieliska ideja.
- Jā, mūsu senči bija svētīti ar gudrību. Tagad es jums novēlu mierīgu gulēšanu.
Pateicīgs par to, Bastians devās projām. Tūlīt varēs likties uz auss beidzot. Ar katru soli, ko viņš spēra projām no ugunskura, kļuva tumšāks. Ar svaigām lapām piebāzto linaudekla maisu viņam nācās drīzāk sataustīt nekā saskatīt.
Bastians apgūlās un cieši ietinās divās segās. Bija silti un pat ērtāk, nekā varēja iedomāties. Žāvādamies viņš vēroja izplūdušos .tavus uz zemu plaiksnījošās oranžās gaismas fona. Cits pēc cita tie
izklīda uz dažādām pusēm, līdz beigās palika tikai viens garš un resns, un nepārprotams. Šteinhens sēdēja pie ugunskura, meta tajā egļu čiekurus un nolūkojās aizlidojošajās dzirkstelēs.
Kaut kas ielauzās Bastiana miegā, caururba viņa apziņu un lika uztrūkties. Kliedziens garš, nedabisks, necilvēcīgs. Bastians pielēca sēdus tumsā un pirmajā mirkli nesaprata, kur atrodas. Pulss sāpīgi dauzījās pret krūškurvi.
Kas te kliedza? Cilvēks? Zvērs? Skanēja tā, it kā kādam dzīvam vilktu pār acīm ādu.
Acu priekšā bija necaurredzama tumsa. Viņš drudžaini grābstījās ap sevi, sataustīja zāli un zemi. Kaut kur pa labi no viņa aizgūtnēm rēja Roderiks.
Viņi nebija vieni. Te atradās vēl kāds.
Bastians vēl platāk iepleta acis un, elpu aizturējis, izmisīgi centās kaut ko saskatīt, taču pasaule ap viņu bija melna. Bailēs trīcēdams, viņš atkal izelpoja.
Kliedziens aprāvās, tagad bija dzirdama vairs tikai apspiesta vaidēšana. Klusināta skaņa. Soļi? Tagad šo troksni jau pārmāca pārējo spēles dalībnieku balsis izbiedētas, satrauktas, miegainas.
- Kas tas ir?
- Nezinu. Izklausījās drausmīgi.
- Kā pirmsnāves kliedziens.
- Ak Dievs! Es neko neredzu! Es gribu tikt projām no šejienes.
Čaboņa. Dobja rīboņa. Apspiests sāpju kliedziens.
- Sasodīts, te ir tumšs!
- Necelieties augšā, jūs, idioti, vai gribat kaklu nolauzt?
- Bet mums taču… mēs taču nevaram…
Bastians atpazina Ralfa un Nātana balsis, iespējams, starp runātājiem bija arī Alma. Tām pievienojās Doro uz garu aizdzīšanu orientētā melodeklamācija, kas skanēja tik satraukti, it kā viņa censtos apspiest šņukstus. Tam visam pa vidu bija dzirdama skrāpēšanās un žvadzēšana, ko Bastians nespēja identificēt. Metāliska, it kā norisinātos cīņa. Vai tūlīt atkal kāds iekliegsies?
Ar drebošām rokām Bastians taustījās pa zemi, juta, kā no viņa pleciem noslīd sega bija taču jāatrod kaut kas, ar ko aizstāvēties, ja piepeši…
Tur bija viņa koka zobens. To satvēris, viņš cirta un dūra melnajā tumsā ap sevi, taču nesastapa nekādu pretestību, nekādu ienaidnieku. Viņš atviegloti uzelpoja.
Kā gan agrāk cilvēki spēja to izturēt? Bez naktslampiņām vai vismaz sērkociņiem?
Viņš uzvilka augstāk segu, ciešāk ievīstījās tajā un koncentrējās uz apkārtējiem trokšņiem. Rīvēšanās un skrāpēšanās. Viņa draugu balsis vaidošas, čukstošas. Roderika rūkšana. Beidzot ierunājās Pauls.
- Palieciet, kur esat! Ja kritīsiet panikā un tumsā bēgsiet projām no šejienes, jūs sevi tikai savainosiet. Mums jānogaida, līdz kļūs gaišs. Šī doma bija mokoša. Cik ilgi vēl būs jāgaida? Bastians centās aplēst, cik ilgi bija gulējis. Nekādas nojausmas. Divas stundas, sešas stundas iespējams bija viss. Vai Šteinhens jau beidzis savu sardzes maiņu?
Plati iepletis acis, viņš grozīja galvu uz visām pusēm. Kaut kur šeit taču vajadzēja degt sardzes svecei. Viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Ellē ratā, nekādas atšķirības. Pieslējies uz visām četrām, viņš uz labu laimi rāpoja projām. Bastianam nebija ne jausmas par virzienu, tāpēc viņš visu laiku baidījās atsisties ar galvu pret kādu no lielajiem laukakmeņiem.
Viņš pataustīja sev priekšā ar roku. Tur bija tikai pļava auksta un mitra. Viņš rāpoja tālāk. Kaut kur bija jābūt sargam. Ja vien parādītos kaut maza mēness maliņa. Aāāā! Kas tur ir? Nē! Palīgā!
Kaut kas atsitās pret Bastiana plecu, pēc tam pret viņa galvu. Viņa labā roka atbalstījās uz kāda ķermeņa, un gulošais uz to reaģēja ļoti paniski.
- Ej prom! Ej prom!
- Tas esmu es, Bastians. Nebaidies!
- Vēl viens sitiens.
- Ei! Rimsties, Nātan, es tev neko nedaru, es tikai meklēju to, kurš stāv sardzē. Vai tu jau tur biji?
- Nē, mani vēl neviens nav modinājis. Sasodīts, vecīt, es domāju, ka mani trieka ķers.