- Piedod, lūdzu! Es būtu no tevis izvairījies, bet te neko nevar redzēt.
- Es ari neko neredzu. Turies nedaudz tālāk pa labi, ja?
- Labi. Bastians paberzēja sāpošo galvu. Guli vien.
Dusmīga šņākšana. Ļoti asprātīgi!
Bastians virzījās tālāk, tagad cenšoties būt vēl uzmanīgāks, līdz nevis ieraudzīja, bet gan saoda izdzisušo ugunskuru. Sekojot koksnes un dūmu aromātam, viņš beidzot sajuta zem pirkstiem kaut ko siltu un drupanu. Ogles.
- Šteinhen? viņš čukstēja. Vai tu vēl esi nomodā?
Troksnis no tumsas. Tas esmu es, Pauls. Es jau viņu nomainīju.
- Cik ir pulkstenis?
- Nav ne jausmas. Svece izdega, un es nevarēju atrast Šteinhena posu, ko viņš izmanto aizdedzināšanai. Varbūt mana maiņa sen jau beigusies. Šādā tumsā zūd jebkāda laika izjūta.
Bastians dzirdēja, ka Pauls ceļas kājās. Čabēja zāle un apģērbs. Tad viņš sajuta roku pieskaramies plecam un parāvās atpakaļ.
- Viss kārtībā, tas esmu tikai es, teica Pauls. Piesēdi šeit, te nav dadžu. Viņš satvēra Bastiana roku.
- Paklau, mums būtu visi jāpārskaita, pieklusinātā balsi ieminējās Bastians. Kā to izdarīt, es nezinu. Bet, ja kāds no mums kliedza, tad… un tas noteikti bija kāds no mums, vai ne?
Viņš dzirdēja, ka Pauls norij siekalas. Ceru, ka ne. Daži dzīvnieki… tu jau zini… daži kliedz gandrīz kā cilvēki. Vai arī kāds redzēja drausmīgu sapni.
Iespējams. Bastians juta, kā pļavas mitrums sūcas caur apģērbu.
-Ja nu tiešām kaut kas ir noticis… Pauls tikko dzirdami izdvesa.
- Par to es nemaz negribu domāt…
Viņa vārdi atbalsojās klusumā un projicēja asiņainus kadrus uz Bastiana iztēles ekrāna. Apzināties, ka būs jāgaida līdz ritam, sēžot
bezdarbībā un visu laiku mokoties ar jautājumu, vai no rīta visi vēl būs uz vietas sveiki un veseli, bija gandrīz neizturami. Kas zina, ko mēs ieraudzīsim.
Viņš sasprindzināti lūkojās tumsā. Nometnē atkal bija iestājies miers, lai gan Bastians nedomāja, ka visi citi guļ.
- Neziņa ir visļaunākais, viņš nočukstēja.
- Tas tiesa.
- Ja kāds būtu ievainots, mēs dzirdētu kliedzienus un vaidus, vai ne? Domu apmaiņa ar Paulu nāks tikai par labu.
- Man arī tā šķiet.
Turpretī, ja kāds būtu miris, mēs neko nedzirdētu. Šo domu viņš paturēja pie sevis.
- Paklau, Paul, es tevi tagad nomainīšu, tāpat vairs nevarēšu aizmigt. Lai Nātans mierīgi turpina gulēt. Baidos, ka nupat sagādāju viņam lielāko izbīli mūžā.
Bastians dzirdēja, kā Pauls pieceļas sēdus. Saprotu. Vai tev nav nekas pretī, ja es te vēl mazliet uzkavēšos?
- Vai tad tev nenāk miegs?
- Nē. Esmu tikai pārāk uzvilcies. Man jānomierinās, lai varētu aizmigt.
- Nu labi. Skaidrs.
Mēs sargājam tumsā, nodomāja Bastians. Lielas jēgas no tā nav. Ko lai mēs iesākam, ja kaut kas notiks?
Viņš aizvēra no sasprindzinātās lūkošanās nekurienē sūrstošās acis. Centās jo vērīgāk ieklausīties. Citu vienmērīgā elpošana sajaucās ar nakts trokšņiem. Bastians ciešāk savilka segu ap pleciem. Pirmīt dzirdētais kliedziens vairs neatkārtojās, un bailes, ko tas bija izraisījis, pamazām mitējās.
- Vai tu tiešām domā, ka bez mums te vēl kāds ir?
Pauls uzreiz neatbildēja. Neiespējami tas nav. Es nevienu neesmu redzējis, bet ko var zināt?
- Pieņemsim, ka Līzbetai taisnība un te tiešām kāds slapstās riņķī. I'adā gadījumā varbūt viņš ir mūsu problēmas patiesais iemesls.
- Domā, ka viņš ir licis pazust Kārpām un Larsam? Viens pats?
Tas tomēr šķita neiespējami. Kur ir viens, var būt ari vairāki.
- Taisnība, bet kas viņš varētu būt? Un ko te meklē? Iedzen mums bailes? Kāpēc? Turklāt neviens nezināja, uz kurieni mēs braucam.
Piepeši Bastians iedomājās par Irisu. Pēdējais vēstījums viņu bija tik ļoti izbiedējis varbūt tieši viņai kāds seko? Tas, kurš bija vainīgs pie tās rētas uz viņas pleca?
- Bastian?
-Jā?
- Es priecājos, ka mēs reiz varam tā netraucēti aprunāties. Redzu, ka esi normāls čalis, un gribu, lai tu to zini.
- Nu-ū… paldies. Nopietnais tonis, kādā Pauls to pateica, nedaudz mulsināja Bastianu. Es to pašu domāju ari par tevi.
- Tas ir jauki. Es labprāt… nu, man patiktu, ja mēs varētu iepazīties tuvāk. Kad tas viss būs beidzies.
Dziļi Bastiana apziņā ieskanējās trauksmes zvans. Kaut ko līdzīgu viņš pats reiz bija teicis pirms trim mēnešiem, kad bija sastapis Sandru. Viņš tikai ar pūlēm apspieda vēlēšanos parauties tālāk. Jau viduslaiku tirgū Bastians bija brīnījies par lielo interesi, kādu sarunājoties izrādīja Pauls. Tagad viņš skaidri sajuta apgrūtinājumu, ko tā radīja.
- Man šķiet, mēs varētu kļūt draugi. Bastians runāja pārāk ātri kā vienmēr, kad bija satraukts. Kaut arī šķēpu vicināšana nav mans aicinājums. Bet kas zina, varbūt tā vēl var notikt.
- Draugi. Tas izklausās labi. Paula balsī varēja saklausīt smīnu.
- Kas attiecas uz mani, mēs varētu būt pat daudz vairāk nekā tikai draugi. Kā tu domā, varbūt rīt mēs varētu ilgāk papļāpāt?
- Nu-ū… manis pēc, Bastians negribīgi novilka un tūlīt to nožēloja. Viņš šaubījās, vai gribēja dzirdēt to, ko teiks Pauls.
- Ļoti labi.
Atskanēja čaboņa, kad Pauls piecēlās. Domāju, ka man tagad nedaudz jānosnaužas. Neaizmirsti pamodināt Nātanu, kad būsi noguris. Cerams, atradīsi viņu.
Lēniem, nedrošiem soļiem Pauls devās projām, atstājot apjukušo Bastianu vienu.
Vairāk nekā draugi. Bastians papurināja galvu. Labi, lai tā paliek. Vispirms bija jāiztur stundas līdz rītausmai.
Kaut kas iedūcās tāpat kā viena no tām resnajām kamenēm, kuras pa dienu kā apdullušas lidinās mežā. Vai tās to dara arī naktīs?
Kļuva auksti. Kāpēc viņš nebija paņēmis līdzi arī otru segu? Taču tagad viņš vēlreiz aklā tumsā netaustīsies atpakaļ.
Iekliedzās pūce, tad atskanēja spārnu sišanās. Kaut kur klusi bet neatlaidīgi kašņājās kāds dzīvnieks. Bastians pacēla galvu un centās saskatīt mēnesi, kas visu nakti nebija iespīdējies pie debesīm. Taču tur bija tikai zvaigznes atsevišķi mirdzoši punktiņi, kuri pierādīja, ka viņš tomēr vēl nav zaudējis redzi.
Bastians klausījās un jutās tā, it kā būtu pilnīgi viens uz pasaules. Kāds putns iekliedzās mežā, otrs atsaucās. Spārnu vēdas. Iečukstēšanās. Kaut kas veikli aizšāvās pa zemi kā pele vai cauna.
Tad vēl kāds cits troksnis pavisam netālu. Grabošs, neregulārs. Bastianam bija nepieciešamas vairākas sekundes, līdz viņš aptvēra, ka pļavā kāds krāc. Viņš iedomājās par Šteinhenu un neviļus pasmaidīja.
Varbūt viņš vienkārši bija pārāk daudz sadomājies. Kliedzējs tiešām varēja būt kāds zvērs Bastianam nebija ne jausmas, kādi te mitinās. Varbūt jauna mežacūka? Vai trusis, ko plosīja lapsa? Truši nāves brīdī mēdz briesmīgi kliegt. Nekā skaista, bet labāk nekā pravietojums: mirušie naktīs celsies augšā no saviem kapiem un viņu kliedzieni dzīs jūs visus izmisumā.
Muļķības. Jau šī doma vien bija smieklīga. Nožēlojama. Tikai nakts necaurredzamā tumsa bija radījusi šādas spokainas realitātes izjūtas.
Bastians apķēra sevi ar rokām. Viņš gribēja mainīt pozu un uzsēdās uz kāda apaļa cilindrveida priekšmeta svece. Tā bija krietni īsāka nekā brīdī, kad to bija izvilcis Šteinhens. Tātad puse nakts jau sen bija pagājusi.
Bastians atkal atgāza galvu un pavērās augšup uz zvaigznēm. Tieši virs galvas atradis Lielos Greizos Ratus, viņš vairākas minūtes nespēja novērst no tiem skatienu. Viens pats Visumā.