Kopā ar dažām sīkām radībām, kuras ik pa brīdim rāpoja pa seju un pirkstiem. Riebumā tās nokratījis un pārvilcis segu augstu pār
degunu, viņš atkal atlaidās zālē, piesaistījis skatienu labi pazīstamās zvaigžņu figūras septiņām zvaigznēm. Neviens tās nespēja satricināt. Nomierinoši. Mierīgi. Miers.
Nākamais, ko uztvēra Bastians, bija putnu čivināšana rītausmas pelēkajā gaismā, kas svīda pār rasas pielieto zāli. Vienā rāvienā viņš pielēca sēdus.
Nekādu šaubu, viņš bija iemidzis. Nu lieliski, izrādās, ka uz viņu nevar paļauties! Bastians palūkojās apkārt. Citi vēl gulēja: Alma un Arno sadevušies rokās, Roderiks šķērsām pāri Almas vēderam. Ralfs krākuļojot uz muguras, Nātans uz sāniem, vienu roku sargājoši uzlicis sejai.
Bastians apmeta ap pleciem segu un, klusi iestenoties, piecēlās kājās. Šķita, ka viss ir kārtībā. Tas nozīmēja, ka viņa izgāšanās sarga lomā vismaz nav izraisījusi smagas sekas.
Atkal spēt kaut ko redzēt bija īsta bauda. Viņš sasēja cieši ap potītēm savu apavu ādas siksnas un piecēlās. Paspēris dažus soļus ar stīvajām kājām, Bastians sajuta ķermenī katru kaulu un muskuli. Kustēties tik daudz, kā to bija nācies darīt vakar, viņš nebija radis. Varbūt tieši tāpēc arī atkal bija iemidzis.
Rīta gaisma mainīja krāsu un kļuva spožāka, padarot guļošo kontūras labāk saskatāmas. Bastians palūkojās apkārt. Nakts kliedziens viņam vēl bija spilgtā atmiņā. Kurš to bija izgrūdis? Visi citi gulēja mierīgi, saritinājušies zem savām segām. Tagad Bastians beidzot varēja viņus pārskaitīt.
Te kā bērns ar vaļā muti gulēja Nātans, tur, vēl joprojām krācot, Šteinhens. Netālu no laukakmeņiem, uzlicis roku uz sava koka zobena, izstiepies uz muguras gulēja Pauls. Pat Doro miegā izskatījās atslābinājusies. Kraukļa spalvu krāsas mati aizsedza pusi viņas sejas, elpa izklausījās lēna un mierīga. Ar kreiso roku meitene bija aptvērusi no zariem un spalvām darinātu veidojumu bez šaubām, kāda amuleta elementu.
Bastians piesardzīgi spēra soli pēc soļa. Mona un Karina savas guļvietas bija iekārtojušas tālāk mežmalā netālu no Ralfa. Tiktāl viss kārtībā.
Georga un LIzbetas atrašana prasīja vairāk laika, jo abi bija pametuši klajumu un sameklējuši pasargātu vietu mežā zem milzīgajām i-glēm. Viņi gulēja ļoti neparastā pozā: abu ķermeņi viens pret otru atradās gandrīz taisnā leņķī, un Georgs bija aptvēris uz viņa krūtīm dusošo Līzbetas galvu tā, ka no tās gandrīz nekas nebija saskatāms. Vai tā varētu būt ērti? Nav svarīgi, galvenais, ka abi nebija ne cietuši, ne pazuduši.
Atlika vēl Irisa, kas, cerams, sveika un vesela guļ savā alā, un Sandra. Vakar viņš nebija pievērsis uzmanību tam, kur viņa meklēja sev vietu naktsguļai.
Sasodītā tuvredzība! Nē, pļavas vidū vairs neviena nebija. Otrā pusē atradās atejas bedre, tur Sandra noteikti negulēja. Bastians piesardzīgi devās tālāk gar klajuma malu. Zāle šeit bija garāka, un viņš negribēja uzkāpt Sandrai.
Jā! Viņas mantas. Viņš atpazina tumšzaļo vilnas segu ar vīteņaugu stīgu rakstu gar malām, sinepju krāsas svārkus, kuri viņai bija līdzi nomaiņai, un maisiņu ar pārtiku. Nekā netrūka. Nebija vienīgi Sandras.
Bastianu pārņēma milzīgs satraukums. Sirds dauzījās kā negudra, rokas nosvīda, ceļi trīcēja. Prāts vēl centās atvairīt briesmīgās domas. Galu galā varēja būt arī tā, ka viņa aizgājusi uz tualeti. Vai ari devusies sagādāt kaut ko ēdamu brokastīm. Diemžēl viņš pats lam neticēja. Sandra vairs neatgriezīsies, tāpat kā neatgriezās ne Karpa, ne Larss!
Viņš pārvarēja iekšējo nepieciešamību nekavējoties uzmodināt i itus un piespieda sevi visu loģiski apdomāt. Taču domas griezās pa apli ap kliedzienu, ap šo drausmīgo kliedzienu.
Bastians pieliecās un aptaustīja Sandras segu. Vairs ne miņas no ķermeņa siltuma.
Sasodīts! Viņa bija projām jau ilgāku laiku, vismaz pusstundu. Ne, jau daudzas stundas, un tu to labi zini.
Bastians sāka pārmeklēt nometni, turklāt pat vairs necentās rīkoties klusi. Viņš pārbaudīja mežmalu, ielūkojoties starp kokiem. Mēnessērdzība tas taču bija iespējams. Tādā gadījumā Sandra
necaurejamajā apvidū drīz vien būtu iestrēgusi. Un… kaut kur apgūlusies un vienkārši turpinājusi gulēt?
Viņš gāja apkārt nometnei, ik pa brīdim iegriežoties mežā, centās koncentrēties, lai kaut ko nepalaistu garām. Kad bija noiets pusaplis, Bastians pēkšņi apstājās kā zemē iemiets.
Pie viņa kājām atradās četri kapi ar šķībiem koka krustiem. Vakar no rīta viens no tiem bija atrakts. Šodien tādu bija trīs.
.
, viņam esi vajadzīgs, vai saproti?
Citādi viņš būs pilnīgi viens.
Kā jūs uzzinājāt šo numuru?
S. Vai nav vienalga. Lūdzu, uzklausi
mani, tas ir svarīgi, tas…
Mani tas absolūti neinteresē.
- Es te nebūšu ilgi. Teica, ka tikai divus trīs mēnešus. Lūdzu!
- Viss jau ir izrunāts. Lieciet man mieru!
- Bet…
- Nekādu bet.
negribēju tevi modināt.
Viņam bija žēl redzēt Irisu sēžam savā priekšā ar nogurumā aizlipušām acīm un vēl vairāk izspūrušiem matiem nekā parasti. Bet Bastianam vajadzēja pārliecināties, ka ar Irisu viss ir kārtībā, tāpēc bija nācies iztramdīt meiteni viņas guļamalā.
- Vai tu naktī dzirdēji kliedzienu? viņa pajautāja un nožāvājās.
- Es domāju, ka man sirds apstāsies.
Viņš pamāja ar galvu. Jā. Es pat nedrīkstu par to domāt, tāpēc ka… Bastians aprāvās. Ja viņš to izrunās, tas kļūs par faktu.
Irisa savilka seju šķībā smaidā, atkal nožāvājās, un Bastianam kļuva silti ap sirdi. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuri liek otram justies labāk pat tad, kad tam klājas ļoti nožēlojami.
- Sandra ir pazudusi. Tagad tas bija pateikts. Viņas mantas vēl ir te. Es… es… Viņš nezināja, kā to pateikt. Man vajadzēja viņu pieskatīt.
- Viņa ir pazudusi? Irisas acis vienā mirklī kļuva gaišas un skaidras. Vai tu esi pārliecināts?
- Nē, iespējams, viņa čurā aiz kāda krūma. Bet tādā gadījumā viņa to dara jau pārāk ilgi. Par Kārpu mēs arī sākumā domājām, ka viņš kuru katru brīdi atgriezīsies, tāpat arī par Larsu, bet… Bastians atstāja teikumu nepabeigtu, bet Irisa tāpat saprata, ko viņš gribēja teikt. Viņas acīs tas bija izlasāms.
- Man vajadzēja viņu pieskatīt, Bastians atkārtoja.
- Kāpēc? Vai Sandra tev to lūdza?
- Nē, vienīgi tas, ka mēs taču atbraucām kopā… Turklāt es biju sardzē, bet bija tik sasodīti tumšs.
Irisa saņēma Bastiana roku un paspieda to. Ko tad tev vajadzēja darīt? Nojaust to un ar ķēdēm pieslēgt viņu pie sevis? Par to gan Sandra būtu sajūsmā.
- Vai tu spēj iedomāties, kā reaģēs Doro? turpināja Bastians.
Viņa mums to jau pareģoja. Gandrīz visu, vai atceries? Kliedzienus, atraktus kapus un pazudušus spēles dalībniekus.
- Tas tiesa. Bet, ja tu man ar to gribi pateikt, ka arī pats tici šim lāstam, es uz galvas ielēkšu atejā.
Viņš tikai ar pūlēm novaldīja smieklus. Ir atrakti vēl divi kapi. lis to nekādi nespēju izskaidrot. Ja nu vienīgi… Bastians uzlūkoja Irisu, apzinādamies, ka turpmāko viņa negribēs dzirdēt. Ja nu tiešām mežā kāds ir? Ja nu viņš grib mums kaut ko nodarīt?
Irisa domīgi lūkojās zemē, un, kad atkal pacēla galvu, viņas vaibsti bija kļuvuši tikpat cieti kā vakar, kad viņš tai bija parādījis mizas gabalu ar vēstījumu. Tādā gadījumā, viņa teica, pirmo viņš būtu paņēmis mani.