Bastians, protams, apjautājās, kāpēc viņa tā domā, taču Irisa neko neatbildēja. Viņa tik ātrā solī devās atpakaļ uz nometni, ka Bastians palika iepakaļ.
Tikai klajuma malā Irisa apstājās un viņu pagaidīja. Vairums spēles dalībnieku vēl gulēja, vienīgi Doro, kas stāvēja pie kapiem, lakojās viņiem pretī.
Irisa taisnā ceļā metās pie viņas. Tā, parunāsim tagad reiz skaidru valodu. Kas te notiek? Kur ir Sandra? Un kāpēc ir vaļā vēl divi tā sauktie kapi?
Doro pacēla galvu un skatījās uz koku galotnēm, kur saules gaisma zemos miglas vālus bija pārvērtusi zelta plīvurā.
- Kāpēc tu kliedz tieši uz mani? Es taču jums visiem teicu, es jau pašā sākumā brīdināju nebraukt uz šejieni.
Irisa sagrāba viņu aiz kleitas garās un platās piedurknes.
Izbeidz spēlēt šo teātri! Es gribu nekavējoties zināt, ko tu ar to visu te perini. Viņa norādīja uz kapiem. Tu taču zini, vai ne? Kas noticis ar Sandru, Kārpu un Larsu?
Doro pavisam mierīgi atbrīvoja savu apģērbu no Irisas tvēriena.
I'rotams, es zinu. Tristrams to visu pasludināja. Viņa norādīja uz Izraktajām bedrēm pie savām kājām. Šonakt mirušie atkal izkāpa no saviem kapiem un mēs dzirdējām viņu kliedzienus.
Doro tam tiešām ticēja, Bastians to redzēja viņas acis. Kas, tavuprāt, mums būtu jādara? viņš jautāja.
Irisa apveltīja Bastianu ar tādu skatienu, kas neatstāja nekādas šaubas: viņa to uzskata par trakokrekla kandidātu. Pat Doro izskatījās pārsteigta.
- Baidos, ka mums nav daudz iespēju. Vislabāk būtu nekavējoties nozust, bet no tā nekas nesanāks. Mēs piederam viņam.
- Klausies, kā gan tu patiesībā tik labi spēj pārstāstīt šo leģendu? Tu taču nemaz nezināji, ka mēs dosimies uz šejieni. Es netieku vaļā no iespaida, ka esi to iemācījusies no galvas.
- Nē. Doro acis kļuva tumšas kā melna aka. Tā ir pazīstama leģenda, ko vienmēr stāsta gadatirgos. Pēdējo gadu laikā esmu to daudzreiz dzirdējusi. Man šķiet, ka liktenis to man piespēlējis, lai es jūs brīdinātu, bet jūs…
- Mēs, protams, neklausījāmies visā tavā blabla, Irisa atlaidās zālē kapu priekšā.
- Vai, tavuprāt, mēs nekad vairs netiksim projām no šejienes? jautāja Bastians. Un mēs vienkārši pazudīsim cits pēc cita, it kā mūsu nemaz nebūtu bijis?
- Iespējams. Jo to, ko Tristrams pieprasa, lai noņemtu lāstu, mēs viņam nespējam dot.
- Viņa brāļa dzīvību? Tā, kurš viņu ievilināja lamatās?
- Kapenēs. Jā.
-Jāpiekrīt. Tas tomēr būs grūti, it īpaši, ja atceras, ka viņš jau krietnus septiņsimt gadus ir miris.
Aiz Bastiana muguras kāds smagi nopūtās. Kurš ir miris?
Bija pamodies Šteinhens. Viņš tuvojās, ar vienu roku berzēdams acis, bet ar otru kasīdamies
- Ļaunais brālis. No leģendas.
- Ludolfs. Skaidrs kā diena, ka Doro zināja viņa vārdu.
Viņi īsumā iepazīstināja Šteinhenu ar radušos situāciju. Uzzinot, ka pazudusi Sandra, arī viņam vienā mirklī visa miegainība bija atņemta kā ar roku.
- Labi, ierunājās Bastians. Uzmodināsim Paulu un apdomāsim, kur sākt meklēšanu. Mums jārikojas sistemātiskāk nekā līdz sim. Nevar taču būt, ka…
Viņš aprāvās, ieraugot no meža iznākam Līzbetu. Viņu balstīja Georgs. Bālu seju un trīcošām rokām viņš nosēdināja meiteni uz segas.
Bastians skriešus šķērsoja pļavu. Kas noticis? Pienācis tuvāk, viņš saprata, ka šāds jautājums ir bijis lieks. Līzbetas pieres kreisā puse bija sarkani zila, rokas saskrāpētas.
- Kurš tas bija? viņš jautāja, uzmanīgi pieskaroties pietūkumam Līzbetas galvā. Tas atradās tieši pie matu līnijas un bija tik liels kā valrieksts. Jebkurā gadījumā tam vajadzēja pielikt kaut ko aukstu.
- Neviens, viņa novilka vārgā balsī. Precīzāk sakot: es pati. Tumsā ieskrēju ar pieri kokā, kad naktī man… nu… savajadzējās.
Georgs viņu apskāva, neizlaižot Bastianu no acīm. Viņa skatienā bija lasāms reizē lūgums un noraidījums.
- Varbūt tu varētu vēlreiz apskatīt to punu, viņš nomurmināja. Mums pēc iespējas ātrāk jātiek projām no šejienes. Līzbetai nepieciešams ārsts.
Bastians rūpīgi aptaustīja pietūkumu. Vai tev ir nelabi, Līzbet? Vai reibst galva?
- Nē. Es jūtos labi.
- Tādā gadījumā tev nav vajadzīgs ārsts. Es nedomāju, ka tev ir smadzeņu satricinājums.
Bastians pievērsās skrāpējumiem uz rokām. Ja tas nebūtu (ieorgs, viņš pirmajā brīdī būtu domājis par attiecību krahu, kas beidzies ar kautiņu. Bet šajā gadījumā viņš kaut ko tādu vienkārši nespēja iztēloties, kaut gan ko viņš zināja par Georgu? Tāpat kā Arno, viņš bija viens no mazrunīgākajiem grupas dalībniekiem.
- Skrāpējumi ir jāapmazgā, un hematoma jāatdzesē ar slapju lupatu vai aukstu nazi.
Strīds naktī noteikti būtu bijis dzirdams. Tātad šis variants atkrīt.
- Tajā pusē, blakus abiem bukšiem, aug šaurlapu ceļtekas. Saberztas to lapas var izmantot kā dezinfekcijas līdzekli. Apstrādā ar to savus skrāpējumus, Līzbet.
To viņš bija iemācījies no ārstniecības augu stenda pārdevējas pirms mēneša viduslaiku gadatirgū. Sandra smaidoša bija stāvējusi viņam līdzās, berzēdama starp plaukstām savvaļas timiānu.
Bastians iekoda lūpā. Kādam bija saudzīgi jāpastāsta Līzbetai, ka viņas draudzene ir pazudusi.
- Paldies. Viņa uztrausās kājās. Viss kārtībā. Es tiešām biju neveikla. Viņa satvēra Georga roku, bet tas palika sēžam, vēl joprojām lūkojoties uz Bastianu.
- Es… Georgs iesāka, taču Līzbeta gandrīz nemanāmi papurināja galvu.
- Es pateicos tev par palīdzību, viņš nomurmināja, piecēlās un sekoja draudzenei uz strautu.
Bastians paberzēja degošās acis. Viņam jau pārvēlās noguruma vilnis, kaut gan diena vēl nemaz nebija pa īstam sākusies. Sandra. Kā kāds var tik nemanāmi pazust? Necaurredzamā tumsā.
Pavisam vienkārši. Kāds viņu pārsteidz miegā. Uzrauj augšā. Viņa kliedz. Viņš aizspiež viņai muti un iesit. Viņa zaudē samaņu. Viņš meiteni aizstiepj projām. Beigas.
Pauls. Ir jāpamodina Pauls. Viņš organizēja spēli un vislabāk pazīst šo apkārtni. Tikai Bastians būtu vēlējies, lai viņu modina kāds cits.
Taču bažas izrādījās pāragras. Pagriezies Bastians ieraudzīja, ka Irisa sarunājas ar Paulu un ar žestiem norāda pārmaiņus uz mežu un Sandras atlikušajām mantām. Viņiem pievienojās Šteinhens, Alma un Arno. Roderiks, kurš acīmredzami neapzinājās stāvokļa nopietnību, lēkāja ap viņiem un ķēra pats savu asti.
- … vienkārši nav iespējams. Mēs taču visi te bijām. Varbūt viņa ir mēnessērdzīga? Almas balss no satraukuma bija aizsmakusi. Bastians lēnām tuvojās, redzēja, kā Pauls paceļ skatienu un viņa acis iemirdzas. Bastians nedroši atsmaidīja.
Kā jau bija gaidāms, Pauls pārņēma vadību. Mēs tagad pamodināsim un informēsim visus pārējos, viņš teica. Tad sadalīsimies
grupās. Neviens vairs neies uz mežu vienatnē, sapratāt? Ikvienam jāpatur savā redzeslokā kāds cits. Visi piekrītoši pamāja, vienīgi Karīna virpināja ap pirkstu sarkanu matu sprogu un sapņainām acīm vēroja Paula krūtis zem tālu atpogātā krekla.
- Mums viņi visi trīs ir jāatrod. Un, lūdzu, uztveriet to ļoti nopietni. Mēs nedrīkstam aizbēgt un viņus te atstāt. Kad būsim pilnā sastāvā, dosimies atpakaļ uz telti un pēc tam uz zemes nogruvumu. Tur jūsu mobilie telefoni atkal būs uztveršanas zonā un mēs izsauksim palīdzību.