Paula paļāvība bija aizraujoša, šķita, ka viņa plānā nekas nevar noiet greizi. Vienīgi Doro bažīgi purināja galvu.
Irisa aizskrēja informēt Līzbetu, un Bastians uzņēmās uzdevumu pamodināt Nātanu, kurš pēc nakts satraukumiem svētlaimīgi gulēja un tagad bija pagalam samulsis, ka viņam vairs nav jāstāv sardzē.
- Doro to vakar pareģoja, Nātans pārsteigts konstatēja. Reizēm man šķiet, ka viņa tiešām ir ragana.
- Viņa ir tikai māņticīga, un tas mums šobrīd neko daudz nepalīdz. Bastians satvēra Nātana roku un uzvilka viņu kājās. Mums jādomā loģiski. Saprātīgi. Turklāt Pauls ir izstrādājis plānu. Paulam vienmēr ir plāns, viņš dzirdēja nosakām Larsu. Mēs visus trīs atradīsim. Mums tas vienkārši ir jāizdara.
opā ar Bastianu vienā no grupām bija Irisa, Nātans un Alma.
Otru grupu veidoja Ralfs, Arno, Šteinhens, Karina un Doro, bet Pauls devās ceļā kopā ar Georgu, Līzbetu un Monu.
Georgs sākumā protestēja, jo viņš negribēja pakļaut šādai piepūlei Līzbetu ar viņas punu, taču LIzbeta pastāvēja uz to, ka dosies meklēt Sandru. Georgam nācās padoties.
- Mums ir priekšrocības, kopā ar mums ir Doro, Ralfs teica un saberzēja rokas. Jau neilgi pēc piecelšanās viņš bija uzvilcis sjurko un bruņu kapuci, kaut ari Pauls bija teicis, ka šie aksesuāri ir nepraktiski, laužoties caur mežu, taču Ralfs nebija pierunājams mainīt savas domas. Kad draudēs briesmas, Doro mūs brīdinās, un šoreiz mēs viņā ieklausīsimies.
Doro jums pabojās nervus, nodomāja Bastians, taču paturēja šo domu pie sevis.
- Ralf, jūs dosieties tajā virzienā, no kurienes mēs pašā sākumā ieradāmies, norīkoja Pauls. īpaši pievērsiet uzmanību klintīm un alām var gadīties, ka kāds no trijotnes ir paslēpies vai nokritis. Ik pa brīdim ūjiniet. Un galvenais uzmanieties, lai neciestu paši. Neļaujiet nevienam atpalikt! Irisa, Nātan, Bastian, Alma jūs pārmeklēsiet apkārtni aiz kapiem. Mežs tur vietām ir ļoti biezs, tāpēc uzmanieties, lai neapmaldītos. Mēs sāksim meklēt ezera virzienā un pēc tam izmetīsim līkumu pa labi. Vēlu veiksmi!
Sākumā viņu maršruts bija viegli pārvarams. Alma gāja pa priekšu, Bastians turējās cieši aiz viņas. Starp viņiem abiem, aiz sajūsmas siekalojoties, lēkāja Roderiks.
Bija brīnumjauks rīts. Saules stari zeltainās joslās spraucās caur koku galotnēm, gaiss smaržoja pēc meža augiem un zemes. Putnu čivināšana radīja mānīga miera iespaidu. It kā naktī neviens nebūtu kliedzot pazudis. It kā viss būtu kārtībā.
Viņi pārmaiņus izkliedza visu trīs pazudušo vārdus. Tālumā bija dzirdama arī citu meklētāju ūjināšana Šteinhena un Paula balsis
skanēja visskaļāk. Pa reizei bija dzirdami ari Karinas, Ralfa un Georga saucieni. Taču tie visi palika bez atbildes.
Kā jau Pauls bija teicis, drīz vien mežs kļuva ļoti biezs. Nācās lauzties cauri zemiem, nokaltušiem zariem. Alma nepārtraukti sodījās, jo viņas mati ik pa brīdim ieķērās zaros.
- Tas nekam neder, teica Bastians, kad viņi bija apstājušies, lai atvilktu elpu. Ejot cits aiz cita, mēs varam pārmeklēt tikai šauru joslu. Turklāt pat aklais redz, ka caur šiem zariem neviens nav lauzies gadiem ilgi.
Viņi griezās atpakaļ un pēc tam mēģināja vēlreiz nedaudz pa labi. Tagad bija vieglāk virzīties uz priekšu. Tomēr Bastians nespēja iztēloties, kā cilvēks šeit varētu orientēties naktī. Pat gaišā dienā tā nebija nekāda pastaiga. Papardes un krūmi bija saauguši tik biezi un augsti, ka caur tiem bija jābrien kā pa ūdeni, kas sniedzas līdz ceļiem. Salīdzinājumā ar to nosūnojušo apaļo klinšu pārvarēšana bija gandrīz vai izprieca.
Roderiks lēkāja līdzās viņiem, ik pa brīdim pazuzdams veģetācijas jūrā. Paskrēja uz priekšu, asti vēcinot, pagaidīja, tad atkal skrēja tālāk. Ja bija kādas pēdas, viņš ļoti labprāt tām sekoja.
Apvidū, ko viņi tagad šķērsoja, mežs bija jūtami vecāks. Šeit pārsvarā auga īsti koku milži, gandrīz nemaz neļaujot dienasgaismai sasniegt zemi. Te bija strauts, kura ūdens pustumsā izskatījās gandrīz melns, papardes gurnu augstumā un sadrupusi koksne. Gaisā bija jūtams sveķu un sūnas aromāts. Zeme bija slapja kā piesūcināts sūklis.
- Sandra! Bastians iesaucās tik skaļi, cik vien spēja. Nekādas atbildes, tikai visuresošā koku šalkoņa un bēgošo dzīvnieku radītā čaboņa pamežā.
Viņi te nevienu neatradīs. Ar katru soli Bastians par to aizvien ciešāk bija pārliecināts. Varbūt viņi paši jau sen ir apmaldījušies?
Priekšā atkal pacēlās milzīgu klintsbluķu krāvums. Ap to kā sēnes starp krūmiem un nīkulīgiem jauniem kociņiem slējās mazāki akmeņi.
Bastians nespēkā apsēdās uz kāda laukakmens un nopūtās.
Viņam līdzās aizelsies notupās Nātans. Puiša tumšie mati lipa pie skausta. Viņš noraisīja no jostas savu ūdens maisu. Es šodien vēl nemaz neesmu ēdis, Nātans novaidējās.
- To nav darījis neviens no mums. Līdz šim Bastians nebija pievērsis uzmanību trokšņiem vēderā, bet tagad sajuta, ka viņam drīz kļūs nelabi. Viņš dzēra ūdeni, līdz kuņģis bija piepildīts, un tad bezcerīgi palūkojās apkārt.
Irisa parakājās savā jostas somā un izvilka no tās dažas lapas.
- Salvija, viņa paskaidroja. Vienkārši jākošļā. Palīdz pret izsalkumu un ir īsta alternatīva zobu tīrīšanai. Goda vārds.
Tas nedaudz palīdzēja. Dedzinošais izsalkums sarāvās līdz paciešamai smelgšanai kuņģa apvidū. Pret Bastiana mazdūšību salvijas košļāšana diemžēl nelīdzēja. Viņi nebija gājuši pat vēl ne stundu, tomēr tādu pašu nespēku, kāds bija pārņēmis viņu pašu, Bastians saskatīja arī pārējo triju biedru acīs.
- Kārpa! viņš iesaucās vēlreiz. Sandra! Lars! Tumšās egles aprija viņa saucienus. Nekādas atbildes, tikai vēja brāzma. Tas bija pārāk bezcerīgi.
- Griezīsimies atpakaļ, vai piekrītat? Te mēs neko neatradīsim. Varbūt citiem būs paveicies vairāk. Ja iesim tālāk, iespējams, pazudīsim arī mēs paši.
Alma vēl vilcinājās. Bet tādā gadījumā mēs taču atgriezīsimies ar pilnīgi tukšām rokām.
-Jā. Un ar tukšiem vēderiem. Taču meklēt šādā veidā nav jēgas, tas neko nedod. Mums jāizsauc palīdzība no ārpuses, jo tas te jau attīstās par katastrofu. Trīs cilvēki nav atrodami. Vieni paši mēs neko nenoskaidrosim. Bastians izspļāva salvijas lapu un noslaucīja muti. Mums nepieciešama policijas meklēšanas vienība. Dienesta suņi. Helikopteri. Pie velna viduslaikus!
- Bastianam taisnība, griezīsimies atpakaļ, piebalsoja Irisa.
Nātans izskatījās atvieglots, Alma apbēdināta, bet ari viņa piekrita.
- Labi, ejam. Ja Šteinhens vēl nebūs atgriezies, es parūpēšos par pusdienām. Viņa piecēlās un palūkojās apkārt ar meklējošu skatienu. Roderik?
Bastians novaidējās un aizvēra acis. Nu pazudis arī vēl suns.
- Roderik! Rodij! Šurp!
Nekā. Alma bija tuvu asarām.
- Viņš mūs atradīs, mierināja Irisa. Rodijs orientējas apkārtnē daudz labāk nekā mēs visi kopā. Varbūt ir tikpat izsalcis kā mēs un pašlaik medī kādu peli vai trusi.
- Tu tā domā? Es nezinu. Es viņu pietiekami labi nepieskatīju. Alma izskatījās izmisusi. Es taču pat nezinu, cik ilgi viņš jau ir projām.
Neviens nebija redzējis suni aizskrienam. Pirmīt pie strauta viņš vēl bija un izskatījās daudz labākā formā nekā jebkurš no mums, atcerējās Nātans.
- Roderik! Alma nepadevās. Nāc šurp, saldumiņ! Rodij!
Bastians gribēja iebilst, ka tam nav nekādas jēgas, bet tieši tajā
mirklī viņš izdzirdēja tuvojošos trokšņus pamežā. Suņa smilkstēšanu. Roderiks acīmredzot bija aizskrējis kādu gabalu atpakaļ, jo atgriezās no nometnes puses.