tas ir nogurdinoši, vai tas ir grūti, vai tas ir interesanti to jā. Bet: vai esi labs students?
- Es cenšos, piesardzīgi atbildēja Bastians. Paula izturēšanās, viņa maniere uzdot jautājumus bija tik paģēroša, ka Bastians iekšēji paspēra soli atpakaļ.
- Pastāsti man par to! Vai ir kāda medicīnas joma, kurā tu gribētu specializēties?
- Tam vēl nedaudz par agru. Viņš saprata, ka neatkratīsies no Paula ar šo atbildi. Varbūt ķirurģija. Tad jau redzēs, kā sanāks.
Šķita, ka Paulu tas uzjautrināja. Vai tavā dzīvē ir tā, ka viss vienkārši sanāk pats no sevis? Manā gan ne. Viņš uzvilka gaišbrūnu ādas vamzi un to priekšpusē sašņorēja. Bet tam nav nozīmes. Esmu atvērts izaicinājumiem.
Bastians ticēja viņam uz vārda. Pauls bija viens no tietņ' tipiem, kuri vai plīst no enerģijas pārpilnības.
- Piedod, ka es tevi tā izprašņāju. Acīmredzot viņš beidzot bija sajutis Bastiana nepatiku. Tā nav tikai plika ziņkārība, man ir savi iemesli. Drīz tu sapratīsi. Viņš iesūca krietnu malku no ādas ūdens maisa. Vai Sandra tev ir stāstījusi par mūsu spēli?
It kā būtu gaidījusi, kad tiks nosaukts viņas vārds, viņiem tuvojās Sandra. Viņai līdzās soļoja Šteinhens.
- Tas ir viņš! viņa iesaucās. Tas ir Bastians.
- Mēs jau iepazināmies, teica Pauls. Es gribētu zināt, cik labi tavs draugs prot salāpīt ievainotus zobenu cīņu…
Teikuma atlikusī daļa vairs nebija saklausāma, jo viņiem tieši garām atkal virzījās dūdinieki; trokšņa dēļ sarunāties bija neiespējami. Pauls izpildīja dažus šķietami skotiskus dejas soļus. Kad muzikantu gājiens beidzot attālinājās un dūdu skaņas pieklusa, viņš turpināja runāt.
- Mums noteikti vēl nedaudz jāparunājas, bet es jūtos izsalcis. Ko jūs teiktu, ja mēs paņemtu grilētas ribiņas?
Bastianam tā šķita lieliska ideja.
Viņi nesteidzīgi devās šķērsām pāri pļavai, garām krāsainām teltīm, ieroču statīviem un siena ķīpu grēdām, pa kurām kāpelēja bērni. Šur tur virs kūpošiem pavardiem bija uzkārti katli, smaržoja pēc gulaša, desiņām un alus. Šteinhenam bija labas attiecības ar sievieti, kas pie ēdienu un dzērienu kioska grozīja gaļas iesmu. Tas viņiem ļāva izvairīties no stāvēšanas rindā starp nosvīdušajiem apmeklētājiem un viņu pinkšķošajiem pēcnācējiem. Sieviete viņiem pasniedza kartona šķīvjus ar smaržīgiem gaļas gabaliem, un visa kompānija atlaidās zemē kāda dižskābarža ēnā.
- Kas bija tas, kā dēļ tu pievērsies medicīnai, Bastian? Pauls no jauna atsāka viņu pārtraukto sarunu. Koncentrētā interese, kas atkal parādījās viņa acīs, uzreiz samulsināja Bastianu. Vai tiešām viņa studijas tik ļoti fascinē šo tipu vai arī tā ir tikai pārspīlēta pieklājība? Pauls viņā lūkojās ar tādu skatienu, it kā gribētu caurskatīt. Šāda veida skatieni Bastianam bija pietiekami labi pazīstami kopš bērnības, tāpēc nevarēja teikt, ka tie viņam sagādātu prieku.
- Ja gribi dzirdēt kādu oriģinālu izskaidrojumu, atvaino, viņš atbildēja. Es studēju to, kas mani vienmēr ir visvairāk interesējis.
Pauls šķita apmierināts ar šādu atbildi un pārstāja viņu tincināt.
- Un tu, Paul, ar ko tu nodarbojies īstajā dzīvē? Arī Bastians atļāvās būt ziņkārīgs.
- īstajā dzīvē, domīgi atkārtoja Pauls. Ko tu ar to domā? Es guļu zālē, saule spīd man sejā, ēdamais un dzeramais atrodas tepat līdzās īstāku dzīvi es nemaz nespēju iedomāties.
Ļoti izveicīgi! Ar kādu eleganci viņš bija izvairījies atbildēt uz uzdoto jautājumu! Taču Pauls vēl nebija beidzis. Ja tu domā to, vai es studēju un strādāju jā, savā ziņā es to daru. Nodarbojos ar pētījumiem, ceļoju un meklēju pagātnes pēdas. Kāds man reiz teica, ka tas, kurš saprot pagātni, pārvalda nākotni. Viņš palūkojās apkārt un norādīja uz garāmejošu bruņukreklos tērptu vīru grupu. Tāpēc es te jūtos tik labi. Lai kur paveries, visur pagātne.
- Es saprotu. Tā nebija taisnība. Bastians ne mazākajā mērā nespēja iejusties Paula ādā. Un tu, Šteinhen?
- Ar mani ir līdzīgi, vienīgi es mazāk interesējos par pētniecību, bet vairāk par kulināriju. Šteinhens apmierināti papliķēja ar rokām pa savu apaļīgo vēderu. Tā lieta man tiešām patīk! Reizēm es piestrādāju arī kā mākslinieks grafiķis, kad jāpapildina naudasmaka saturs.
- Viņš zīmē vienkārši fantastiski, atzina Sandra. Viņa sēdēja tik tuvu Bastianam, ka abu pleci saskārās. Mūsu Saeculum ģerbonis ir viņa veikums.
Pareizi, lomu spēles. Saeculum. Vai varat paskaidrot man vēlreiz, par ko īsti ir runa? palūdza Bastians un veltīgi meklēja, ar ko varētu noslaucīt muti. Jūs rīkojat lomu spēles un to laikā atsakāties no jaunlaiku izgudrojumiem no pulksteņiem, mobilajiem telefoniem un tamlīdzīgām lietām, vai tā?
- Precīzi, apstiprināja Šteinhens un kā pamācošu rādītājpirkstu pacēla kaulu, ko patlaban krimta. Bet tas vēl nav viss. Mūsu larpā tu neatradīsi arī sērkociņus, tabaku un ceptus kartupeļus.
- Kāpēc tā?
- Paul, paskaidro viņam! Galu galā tu taču esi mūsu galvenais organizators.
Šoreiz Paula atbilde nedaudz aizkavējās, jo tieši tajā brīdī viņš ar redzamu baudu notiesāja vistas stilbiņu. Ir tā: kartupeli, kukurūza, tabaka tas viss mūsu platuma grādos parādījās tikai ap 1500. gadu. Mēs esam apņēmušies spēļu laikā izmantot tikai to, kas jau bija pazīstams 14. gadsimtā. Saeculum quartum decimum. Dzīve toreiz nebija nekāda medusmaize. Mēris, kari, pat mazais leduslaikmets. Mūsu vecumā daudzi bija zaudējuši jau pusi no saviem zobiem. Viņš pacēla galvu un samirkšķināja acis, lai labāk nopētītu Bastianu. Cik tev ir gadu?
- Divdesmit.
- Man arī. Drīz būs divdesmit viens. Vecums, kādā agrāk kļuva par bruņinieku. Pauls nočiepa Šteinhenam gaļas gabalu un iecirta tajā zobus. Protams, ja tu nāc no bagātām aprindām, viņš piebilda, košļājot kumosu. Mūsu larps neparedz tik skarbus apstākļus kā īstajos viduslaikos. Mēra epidēmija ir praktiski neiespējama, un mēs nespēlējam ziemā. Mūsu grupa varbūt ir nedaudz ekstrēmāka par citām, taču jukuši mēs neesam.
Kārpa nosprauslojās. Es pazīstu bariņu cilvēku, kuri domā citādi, viņš ar pilnu muti neskaidri ierunājās un, norijis kumosu, turpināja: Un dažus, kas labāk ar pliku pakaļu sēdētu uz stikla lauskām nekā vēlreiz kopā ar mums pavadītu piecas dienas mežā.
Tas neizklausījās īpaši vilinoši. Bastians juta, ka Sandras plecs ciešāk piespiežas pie viņējā.
- Netici nevienam Kārpas vārdam, meitene čukstēja, pievirzījusi lūpas pavisam tuvu viņa ausij. Tādam, kurš pats to vēl nav piedzīvojis, ir grūti visu paskaidrot, jo tas ir kā ceļojums citā pasaulē. Tas ir jāizbauda. Tu atrodies meža vidū tālu projām no tuvākās pilsētas. To, ko esi aizmirsis mājās, tu vēlāk vairs nevari vienkārši kaut kur piepirkt klāt, tāpēc, visticamāk, būsi spiests salt vai ciest izsalkumu. Iespējams, tu gulēsi zem klajas debess, nevis teltī vai būdā; virs tevis būs tikai zvaigžņotas debesis…
- … un apakšā slapja pakaļa, viņu pārtrauca zema sievietes balss.
Sandra nopūtās. Sveika, Irisa!
- Mani sūta Georgs. Viņš grib zināt, vai kāds varētu aizstāt Līzbetu stopa šaušanā.
- Kāpēc tu pati to nedari?
- Esmu apsolījusi Doro palīdzēt ar fona mūziku, kad viņa zīlēs pēc plaukstas līnijām.
Kārpa pacēla roku, kurā viņš turēja apgrauztu ribu. Tādā gadījumā es palīdzēšu Līzbetai. Bet vispirms kārtīgi ieturēšos.
- Tas tad būtu nokārtots. Irisa pameta ašu skatienu pa labi un pa kreisi un apsēdās zālē līdzās Šteinhenam. Tas pasniedza viņai maizes gabalu, un meitene uzreiz uzklupa maizei, it kā vairākas dienas neko nebūtu ēdusi.