- Rodij! Labs puika! Kur tu biji? Kas tev tur ir? Alma skrēja pretim savam mīlulim. Ak, Roderiks ir atradis kaulu! Un tik lielu! Malacis!
Lieliski, vismaz par vienu pazudušo mazāk, kaut arī tas ir tikai suns, nodomāja Bastians. Viņš vismaz ir dabūjis kaut ko starp zobiem. Un tas bija kaut kas liels, visu cieņu, tiešām kaut kas…
Viņš ieskatījās tuvāk un sastinga. Pēkšņi aizrāvās elpa, it kā kāds būtu ar dūri iesitis viņam pa krūtīm.
- Roderik? viņš noelsa. Suns paluncināja asti, bet parāvās atpakaļ, kad Bastians tuvojās.
- Labs suns. Ļauj man paskatīties!
Roderiks ierūcās. Laikam suns labi juta, ka kāds ir noskatījis viņa laupījumu, un bija nolēmis to neatdot. Kaut arī tik tikko spēja to pastiept.
Taču Bastians jau bija redzējis to, kas bija jāredz. Viņš saļima uz kāda koka stumbra, bet Roderiks priecīgi pavēcināja asti. Manāmi
apmierināts, suns nogūlās un sāka grauzt Trochanter major. Bastianam sagriezās visas iekšas.
- Kas atgadījies? Irisas uztrauktā balss liecināja, ka viņš izskatās nelāgi.
Bastianam izdevās pacelt skatienu un samocīti pasmaidīt. Vielmaiņa. Ar salviju bija par maz.
Tagad viņu uzlūkoja arī pārējie. Nav nekāds brīnums! iesaucās Alma. Dosimies atpakaļ nekavējoties! Varbūt pa ceļam vēl kaut kur atradīsim ogas, lai Bastians pavisam neapgāztos.
Viņa acu priekšā ņirbēja mazi, melni punktiņi. Bija grūti pārvietoties pa nelīdzeno pamatni, kad viss griezās. Ik pa brīdim viņš apstājās un pieķērās pie koka stumbra. Alma un Nātans bija jau krietnu gabalu priekšā un arī Roderiks ar savu… kaulu.
- Kas atgadījies? Viņu apņēma Irisas gādīgā roka. Vainīgs taču nav izsalkums, vai ne? Kas notiek?
Irisai viņš to varēja pateikt. Viņa nebija no tām, kuras spiedz un izplata paniku.
- Nevienam to nestāsti, sarunāts?
- Protams.
- Tas kauls… tas ir lielais augšstilba kauls. Irisas acīs Bastians redzēja, ka viņa nojauš, kas tagad sekos. Viņš to redzēja pēc lūpām, kuras manāmi nobālēja, un pēc instinktīvās norīstīšanās. Tomēr viņš to pateica, lai atbrīvotos no nepanesamās nastas. Cilvēka lielais augšstilba kauls.
Irisa neizdvesa ne skaņas. Pat nepamāja ar galvu. Bastians dzirdēja tikai viņas skaļo un drebošo izelpu. Tagad viņi gāja līdzās cauri tumšajam zaļumam, koncentrējoties uz katru soli. Alma un Nātans bija viņiem priekšā jau tik tālu, ka nebija vairs redzami, tāpat ari Roderiks ar savu šaušalīgo guvumu.
Kur tas suns bija rakņājies? Bastians nebija pārliecināts, vai tiešām gribēja to zināt. Neviļus viņš iedomājās par kapiem un Doro pasaku par apkārt staigājošajiem miroņiem. Nē. Viņš nedrīkstēja ļaut sevi samulsināt, tā tikai vēl trūka.
Pie strauta viņi kādu bridi atpūtās un piepildīja ūdens maisus. Bastians iemērca galvu aukstajā ūdeni, cerot, ka domas noskaidrosies. ŠI procedūra vismaz aizdzina vieglo nelabumu uzmundrinošs sākums. Izvilcis galvu no ūdens, Bastians pamanīja, ka Irisa viņu no sāniem uzlūko.
- Vai tu esi pārliecināts? viņa klusi jautāja.
- Diemžēl jā. Ne brieža, ne aļņa. Nav nekādu šaubu, ka cilvēka.
- Vai tas ir… tas varbūt ir Kārpas? Vai Larsa?
Vismaz šajā ziņā viņš varēja Irisu nomierināt. Nē, tik svaigi kauli izskatās… citādi. Bet vajadzētu mēģināt piedabūt Roderiku, lai viņš mūs aizved uz turieni. Varbūt te ir kāda vieta, kur var viegli iegāzties… Viņš redzēja to ar gara acīm: Larss, Kārpa un Sandra ar salauztiem locekļiem guļ aizas dibenā. Līdzās viņiem daži agrāko gadu ceļinieki, no kuriem palikuši vairs tikai kauli.
Viņi klusējot soļoja uz priekšu, iegrimuši katrs savās domās. Tikai tad, kad kļuva redzama klints ar slīpo smaili, aiz kuras gaidīja nometne, Bastians satvēra Irisu aiz rokas.
- Lūdzu, nestāsti nevienam. Iedomājies, kā reaģētu LIzbeta. Pagaidīsim un uzzināsim, kā klājies citiem. Viņš bridi padomāja.
- Mums par to jāizstāsta Paulam. Jo ātrāk, jo labāk.
Viņu grupa bija pirmā, kas atgriezās nometnē, un Bastianu tas pildīja ar kvēlojošu optimismu. Varbūt citiem būs vairāk paveicies. Viņa otrā, slepenā, cerība, ka pa šo laiku varētu būt atgriezusies Sandra, izgaisa, tiklīdz viņi nonāca pļavā. Neviena cilvēka. Sandras mantas vēl joprojām gulēja turpat, kur iepriekš.
- Es mums kaut ko pagatavošu, pavēstīja Alma. Viņa parakājās Šteinhena mantu maisā un atrada posu un kramu. Vēl vairākas minūtes pagāja, līdz viņa izšķīla pirmo dzirksteli.
Irisa katliņā atnesa no strauta ūdeni. Bastians viņu pavadīja.
Lai gan galvā vēl skanēja Paula brīdinājums neiet vienatnē uz mežu, kādu mirkli viņš nopietni apsvēra iespēju to izmēģināt. Lai redzētu, kas notiks. Viņš neticēja teorijai par lielo nezināmo, kas uz mirkli parādās un atkal pazūd nekurienē. Ko gan gluži svešs cilvēks varētu iesākt ar trim lomu spēles dalībniekiem? Nē, aiz tā
slēpjas nelaimes gadījumi varbūt lamatas, kuras kāds izlicis zvēru ķeršanai. Tikai savādi, ka viņi savas meklēšanas ekspedīcijas laikā nebija atraduši nevienas lamatas. Nebija dzirdējuši saucienus pēc palīdzības.
- Par ko tu domā? Irisa centās strautā no katla atmazgāt tam piekaltušās pupu sautējuma atliekas un, vāji pasmaidījusi, uzmeta viņam tikai īsu skatienu.
- Es jautāju sev, kam spēju noticēt un kam ne. Vai es ari pazustu, ja tagad vienkārši ieietu mežā, un, ja tā, tad kur? Bastians apsēdās ar muguru pret resnu stumbru, pa kuru skraidīja skudras. Dažas no tām iemaldījās zem krekla, un viņš tās izkratīja. Turklāt, pavisam godīgi, es nezinu, ko lai daru, ja ar Sandru ir kaut kas atgadījies. Toreiz tirgū vai atceries? Kad es pie tevis pirku visus šos viduslaiku kankarus? Toreiz viņa man jautāja, vai es braukšu līdzi. Un teica, kad tad viņa justos droši. Aiz Bastiana acu plakstiņiem izplatījās tā vieglā spiediena sajūta, kas parasti bija galvassāpju priekšvēstnesis. Bet es viņu nenosargāju, vai saproti? Viņa gulēja pavisam tuvu mežmalai, viena pati, bet es to pat nezināju.
To izrunājot, kļuva vēl sliktāk.
Irisa berza tik sparīgi, it kā būtu dusmīga. Kāpēc īsti viņa tevi paņēma līdzi? viņa nomurmināja, vēršoties vairāk pie sevis nekā Bastiana. Ar vēlmi būt aizstāvētai es to nesaistu. Līzbetas gadījumā jā, bet ne jau Sandras. Irisa vairākas reizes izskaloja ar ūdeni katlu, paostīja to no iekšpuses, savilka neapmierinātu sejas izteiksmi un turpināja berzt. Kad jūs te nonācāt, viņa diezgan ātri zaudēja par tevi interesi, vai ne?
la varētu teikt.
Tu varētu kļūt par ārsta kundzi.
Ārkārtīgi smieklīgi, Paul.
Ar sarunu starp Paulu un Sandru tas bija sācies.
- Viņa mani uzskata par vientiesi, Bastians atzinās. Bet viņa to atklāja acīmredzot tikai ceļā uz šejieni.
- Hm. Jā, par vientiesīgu tevi varētu noturēt. Bet drīzāk no pirmā, nevis otrā skatiena. Irisa ar platu smaidu sejā uzlūkoja
viņu pāri katlam. Līdz iegaumēju tavu vārdu, es tevi visu laiku saucu par paraugskolēnu.
Bastians juta, kā sejā iesitas karstums. Tiešs trāpījums. Es sapratu.
- Netaisi no tā traģēdiju. Tagad tu man šķieti diezgan interesants. Irisa vēlreiz vērtējoši aplūkoja katlu, izskatījās apmierināta, piepildīja to līdz pusei ar ūdeni un devās atpakaļ uz nometni.
Uguns dega, bet Alma nepievērsa šaudīgajai liesmai nekādu uzmanību. Galvu noliekusi, viņa tupēja starp pārtikas krājumu maisiem. Bastians redzēja, ka viņas mugura dreb. Vai viņa smejas? Vai raud? Lai kas tas bija, viņa to darīja klusi.
- Katls ir tīrs, un mums ir ūdens, pavēstīja Irisa. Gatavosim to, kas prasa mazāk laika. Esmu izbadējusies.