Alma pacēla galvu. Viņas acis bija tukšas un skatījās garām Irisai uz kokiem. 13 visa ir patiesība. Doro to paredzēja.
- Ko? Par ko tu runā?
Alma norādīja uz diviem linaudekla maisiem, kuri pusatvērti gulēja zālē. Bastians pacēla vienu no tiem un iekliedzies atkal nometa zemē, jo tā saturs dzīvoja, grozījās, līda ārā…
- Tārpi. Katls izkrita no Irisas rokām, ar dobju džinkstoņu atsitās pret zemi un apgāzās. Ūdens iesūcās zālē. Tas ir… pretīgi. Viņa noslaucīja plaukstas gar svārkiem, it kā būtu kontaktējusies ar šiem radījumiem.
- Jā, bet tas nav slikti, ja cietuši ir tikai šie abi maisi. Bastianam vajadzēja pārvarēt sevi, pirms ķerties pie lielā maisa ar pupām. Pietika ar ašu skatienu, un viņš jau zināja, ka šodien viņi neēdīs pupu sautējumu. Iedomājoties par vakardienas vakariņām, viņš sāka rīstīties. Cik ilgi viņu krājumi jau bija bojāti? Vai varētu būt iespējams, ka vakar viņi bija apēduši sautējumu ar vārītiem tārpiem?
- Tādi ir visi maisi. Visi, izmocīja Alma. Mums vairs nav, ko ēst.
Galvā sajuzdams bezgalīgu tukšumu, Bastians blenza uz resnajiem baltajiem tārpiem, kuri locījās zālē, līdz viņš izdzirdēja mežmalā atskanam balsis.
Klajumā iznāca otrā grupa, ko vadīja Ralfs. Viņa seja bija spilgti sarkana, un viņš elsa. Viņam sekoja Karīna, Šteinhens, Arno un Doro. Bastians apmeta līkumu Ralfam, kura sviedru smaka bija gandrīz nepanesama, un skrēja pretī Šteinhenam.
- Vai jūs kaut ko atradāt?
- Nē. Šteinhena kustības bija palēninātas, seju klāja viegli skrāpējumi. Bastianam pietika uzmest skatienu viņa rokām, lai saprastu, kāpēc. Ada bija piesārtusi, un dažās vietās sāka veidoties pūslīši.
- Kas noticis? Vai tu apdedzinājies?
- Nē. Man nav ne jausmas. Vispirms niezēja, tad dedzināja un tagad… Šteinhens neziņā lūkojās uz piesarkušajām vietām,
- … tagad parādās šīs čulgas. Bet sevišķi mani uztrauc tas, ka kļūst grūti elpot.
Viņš tiešām elsa; Bastians sākumā to bija izskaidrojis ar skriešanas radīto pārpūli, bet tagad saklausīja vieglu gārgšanu Šteinhena elpā. Norūpējies viņš aizveda cietušo pie lielajiem laukakmeņiem un nosēdināja uz segas.
- Vai gribi dzert? Varbūt kaut ko ieēst? Bastians gandrīz piebilda, taču pēdējā brīdī atcerējās, ka nav nekā, ko varētu piedāvāt.
- Ūdeni. Atbilde izskanēja lēnām un ķērkstoši. Pieskāries Šteinhena pierei, Bastians pārliecinājās, ka viņa aizdomas apstiprinās: draugam bija drudzis.
- Es par to parūpēšos. Paliec sēžam un centies atslābināties. Viņš aizskrēja līdz strautam, lai piepildītu ūdens maisu ar svaigu ūdeni. Kas kaiš Šteinhenam? Neskaidrās izcelsmes izsitumi uz ādas izskatījās kā otrās pakāpes apdegumi. Drudzis. Elpas trūkums. Varbūt nātrene? Bet no kurienes? Un vai tādā gadījumā simptomi būtu tik izteikti? Varbūt tās ir anafilaktiskā šoka pazīmes? Ak, lūdzu, nē!
Es gribētu, lai es to zinātu. Es gribētu, lai būtu ārsts, nevis tikai vēl neko īsti nezinošs students. Es gribētu, lai tas viss beigtos.
Pa ceļam uz strautu Bastians sastapa Doro, kura ar mazu nazīti iegrieza koku stumbros zīmes. Burtu “B” ar stūrainiem izvirzījumiem, burtu “H” ar slīpu šķērssvītru.
- Berkana un hagalaz, viņa paskaidroja. Aizsargājošas rūnas. Tās nelaiž tuvumā ļaunos spēkus un palīdz saskarsmē ar pārdabiskām būtnēm. Viņa pieklusināja balsi. Es zinu, ka tu mani uzskati par jukušu. Bet palūkojies uz Šteinhenu.
- Nu un? Viņam ir izsitumi un neliels drudzis. Vai tam ir kāda atbilstoša rūna?
Doro sejā neparādījās pat smaida ēna. Tu esi aizmirsis Tristrama vārdus: “Viņu āda tiks atdalīta no miesas.” Es daru, ko varu, lai nelaistu tuvumā ļaunumu, vai tu to nesaproti?
Bastians viņu mēmi uzlūkoja, pat nepapurināja galvu un turpināja ceļu uz strautu. Čalojošais ūdens bija auksts un patīkami atsvaidzināja, kad viņš tajā iemērca galvu. Tikai mieru. Jāveic inventarizācija.
Divas meklēšanas grupas bija atgriezušās, bet neviens nebija redzējis ne Sandru, ne kādu no abiem puišiem. Vairs nebija, ko ēst, ja vien viņi nebija ar mieru dalīties visā ar simtiem tārpu. Šteinhens bija slims, un viņam nepieciešams īsts ārsts.
- Mums jādodas projām no šejienes, pievērsies mežam, nomurmināja Bastians. Uz mirkli viņš aizvēra acis. Aiziet no šejienes nenozīmē atstāt nelaimē pazudušos. Gluži pretēji. Tas nozīmē izsaukt palīdzību.
Atkal atvēris acis, viņš uztvēra kādu kustību pa labi no sevis. Ātru atraušanos, it kā kāds būtu steidzīgi aizslēpies aiz klints. Kaut kas ar spilgti sarkaniem matiem vai spalvu.
- Hallo? Bastians samiedza acis.
Nekas nepakustējās.
Varbūt tā bija stirna. Ļoti sarkana stirna. Vai ari viņš bija pārskatījies. Klintis atradās vairāk nekā simts metru attālumā, un viņam galu galā nebija briļļu. Hallo? Bastians iesaucās vēlreiz.
Atkal nekādas reakcijas.
Arī labi, nevajadzēs te ilgāk uzturēties, viņam taču jāparūpējas par Šteinhenu.
Pļavā viņš pagāja garām Karīnai, vienīgajai sarkanmatei visā grupā. Taču tas nebija tāds sarkanums. Krietni tumšāks.
Ūdens un samitrināta lupata uz pieres Šteinhenam nāca par labu, viņam kļuva vieglāk elpot vienīgi izsitumi uz rokām kļuva ar katru minūti izteiktāki.
- Varbūt tie ir no saules, skaļi spriedelēja Irisa. Viņš izskatās tā, it kā būtu apdedzis.
Kopīgiem spēkiem viņi iestiepa pusnesamaņā esošo Šteinhenu ēnā un atsēdās viņam līdzās. Jau pēc brīža viņa krākšana skanēja pa visu mežu. Bastians to uzskatīja par labu zīmi. Vēl kādu skaņu, klusu un gari stieptu, viņš sākumā nespēja identificēt, bet tad aptvēra, ka tā nāk no Irisas vēdera. Viņa atvainojoties pacēla plecus.
- Visi mani pārtikas krājumi ir pagalam. Bet nav tik ļauni. Vēlāk es paķeršu dažus tārpus, uzmeistarošu makšķeri un iešu uz dīķi pazvejot.
- Par to nevar būt ne runas. Ups! Tagad viņš izklausījās pēc sava tēva. Piedod! Bet tas ir pārāk bīstami. Kas būs, ja arī tu pazudīsi? Turklāt mums jāpielūko, ka tiekam projām no šejienes. Vēl šodien.
Irisa pamāja ar galvu, savilkusi pieri domīgās rievās. Ja padomā, cik daudz es gaidīju no šīm dienām, cik ļoti priecājos. Bet nekā. Tā dažreiz gadās.
Nedaudz vēlāk no meklējumiem atgriezās arī trešā grupa. Jau pēc pirmā acu uzmetiena Bastianam bija skaidrs, ka kopā ar viņiem nav ne Sandras, ne Kārpas, ne Larsa. Līzbetas acis bija piesarkušas kā pēc ilgas raudāšanas, arī visi pārējie izskatījās pārguruši.
- Šo te mēs atradām, uzdurtu uz kāda zara. Pauls turēja rokās rūsas brūnu auduma gabalu. Krāsas ziņā tas atgādināja Sandras svārkus. Gluži drošs Bastians tomēr nebija.
- Tas ir mūsu vienīgais ieguvums, turklāt mēs apgriezām otrādi katru akmeni, nostenējās Pauls. Viņš bija nogūlies zemē netālu no ugunskura vietas. Pirmo reizi, kopš Bastians viņu pazina, Pauls izskatījās noguris. Nekā. Mums nācās griezties atpakaļ, kad Līzbeta gandrīz sabruka. Mana kļūda, es nedrīkstēju ļaut viņai nākt mums līdzi. Pauls pieķēra sev pie vēdera. Vai jūs esat pagatavojuši kaut ko ēdamu? Mēs pa ceļam atradām tikai dažas pusgatavas mellenes.
- Ar to arī būs jāiztiek, ierunājās Irisa. Ja vien neesi tārpu cienītājs.
Pauls pielēca kājās. Ko?
- Visi mūsu pārtikas krājumi ir tārpaini. Visi maisi.
- Bet… tas nevar būt. Es taču pats tos pirku un pārbaudīju. Produktu kvalitāte bija nevainojama! Pauls rāva vaļā maisu pēc maisa un ar manāmu riebumu sejā pārliecinājās par acīm redzamo. Tad viņš lēnām nosēdās zemē un, manāmi pārguris, purināja galvu. Doro būs sajūsmā. Tārpi! Tāpat kā leģendā. Mēs tiešām pamazām sajuksim prātā. Pauls ar nervozu žestu izvilka pirkstus caur matiem un uzlūkoja Bastianu, it kā tas viņam varētu palidzēt. Bastians neziņā paraustīja plecus.