- Ari es nezinu, ko iesākt, viņš teica. Tas izskanēja nervozāk, nekā viņš bija gribējis. Skaidrs ir tikai tas, ka mums jālaižas projām no šejienes un pēc iespējas ātrāk jāizsauc palīdzība. Vieni paši mēs te vairs neko nepanāksim. Kārpa ir projām jau trešo dienu. Es nemaz negribu iztēloties… Bastians iekoda sev lūpā. Viņš tiešām negribēja to iztēloties un runāt par to ne tik.
-Jā. Paula balss bija vārga. Bez pārtikas mēs tik un tā nevaram te palikt. Turklāt LIzbeta pamazām kļūst histēriska. Viņa paniski baidās par Sandru, un visam par kroni viņai vēl vajadzēja atrast vienu no tiem muļķīgajiem dzejoļiem.
- Kādu dzejoli? izdvesa Irisa.
- Nu, tās sarīmētās plānprātības. Bet skan nenormāli draudīgi. Līzbeta to izlasīja un tūlīt sāka kaukt. Pauls izvilka mizas gabalu no sava jostas maisa un pasniedza to Irisai.
Bastians redzēja, kā meitenes acis zibens ātrumā pārslīd rindiņām. Kad Irisa bija izlasījusi, viņa pamāja ar galvu un pasniedza mizas gabalu viņam. Meitenes seja bija saspringta, bet ne tik pārbiedēta kā iepriekšējā reizē.
Bastians paņēma koka gabalu. Atkal šie senlaicīgie sarkanbrūnie burti. Šķita, ka tie rakstīti ar asinīm.
Es gaidu, es neguļu, es nelaižu jūs vaļā.
Jau sen jūs esat manā varā.
Es dzīvību jums visiem atņemšu
Un savu atriebības kāri remdēšu.
Galvā kaut kas sāka griezties. Vārds, par kuru visas šīs dienas Bastians bija sev aizliedzis domāt, kā melns putns riņķoja viņa apziņā: nāve. Kāds gribēja atņemt dzīvību vai viņam tas jau bija izdevies? Sandrai, Kārpām, Larsam? Bastianam vajadzēja pie kaut kā pieturēties, vienalga, pie kā, taču te nekā nebija, tāpēc viņš steidzīgi apsēdās. Un cerēja, ka neviens nav pamanījis, cik vājš viņš pēkšņi sajutās. Tukšs kuņģis, lūk, kas tas bija. Saules svelme. Atņemt dzīvību. Bet tam taču nebija nekādas jēgas!
- Kāds šos izteicienus ir sarakstījis. Viņš apmainījās skatieniem ar Irisu. Meitene pamāja ar galvu un samocīti pasmaidīja. Kāds, kurš grib mūs novākt.
- Parūpējieties, lai to neizlasa Doro, nomurmināja Irisa.
Taču drīz vien vēstījums jau gāja no rokas rokā, un, lai kurš bija
tas, kurš vēlējās viņus iebiedēt, viņam tas bija izdevies. Dzesējot Šteinhena pieri, Bastians vēroja, kā Georgs sačukstas ar Nātanu un Almu. Georgs bija no Paula grupas, tāpēc ļoti iespējams, ka viņš zināja par šo pareģojumu un tagad izplatīja to tālāk.
Pēc nepilnas pusstundas visiem jau bija skaidrs, par ko ir runa. Izsalkums, svelme, kas šodien bija īpaši spiedīga, smaka un anonīmais kāds, kurš viņus, šķiet, vēroja, radīja spriedzes pilnu atmosfēru.
- Nāc taču, nāc! Ralfs auroja, pievērsies mežam, un ar savu koka zobenu durstīja tukšumā. Es cīnīšos ar tevi! Neslēpies, gļēvuli!
- Apklusti! viņam uzbrēca Irisa, taču Ralfs nebija nomierināms. Viņš plosījās, izkliedza apvainojumus, kas droši vien bija dzirdami kilometriem tālu, un, vicinot zobenu, gandrīz trāpīja pa galvu Irisai.
Viņa kliedzieni mitējās tikai tad, kad Pauls, zaudējis pacietību, izrāva zobenu Ralfam no rokas un cieši saņēma viņa seju starp plaukstām. Saņemies, nošņāca Pauls, vai arī es tev sabāzīšu mutē sūnu.
Pār Ralfa sārtajiem, apaļajiem vaigiem ritēja asaras, un kādu mirkli šķita, ka Pauls pārdzīvo par savu skarbumu, bet tad viņa
skatiens kļuva ledains. Palaidis vaļā Ralfu, viņš sāka pārvietoties izveicīgi kā medībās izgājis plēsoņa.
Ralfs saļima, un Irisa centās viņu nomierināt. Citi bija aizņemti paši ar sevi neviens, izņemot Bastianu, nepievērsa uzmanību Paulam, kurš devās uz mežmalu, kur, kaulu starp ķepām iespiedis, drošā attālumā no visiem, kuri varētu atņemt viņa guvumu, gulēja Roderiks.
Man par to vajadzēja pastāstīt Paulam.
Bastians skrēja viņam pakaļ, redzēja, kā Pauls draudīgi tuvojas sunim, kurš no savas puses neizrādīja nekādu vēlēšanos šķirties no kaula. Paula rokas uz īsu brīdi savilkās dūrēs, un tad viņš ienira meža ēnā. Sagrābis kaulu zobos, uzmanīgs un gatavs jebkurā brīdī aizbēgt, Roderiks pielēca kājās. Pauls tagad mēģināja pielabināt suni ar glaimīgiem vārdiem, un tas nedroši paluncināja asti. Pauls pieliecās, saglabājot rotaļīgo toni un klusi svilpojot, Bastians gandrīz nepamanīja, ka tajā pašā laikā viņš paceļ smagu zaru, bet Paula seja bija niknuma izķēmota. Viņš taču nesitīs… kāpēc gan, suns taču neko no tā nesaprot…
Zars pacēlās gaisā.
- Nē! iekliedzās Bastians. Pauls pagrieza galvu viņa virzienā.
- Tu esi jucis? Ar strauju kustību Bastians aizdzina Roderiku projām no bīstamās zonas.
Pauls nolaida zaru, bet viņa sejā vēl joprojām saglabājās slepkavnieciska izteiksme. Vai tad tu neredzēji, ko viņš grauž?
- Redzēju.
- Tas ir tik pretīgi. Ja nu šis kauls tas, ko viņš…
- Tas nav Larsa vai Kārpas. Vai Sandras. Noteikti nav, jo tādā gadījumā tas izskatītos svaigāks. Gaišāks. Roderiks to kaut kur atrada. Pirmīt, kad mēs meklējām.
- Kur? Kur tieši?
- Nav ne jausmas, mēs sākām pie kapiem un tad apgājām biezokni. Roderiks skrēja pa savu maršrutu. Bastians domīgi paskatījās uz suni, kurš gluži nepārprotami par kaulu uztraucās vairāk nekā par savu dzīvību. Vai tu tiešām gribēji viņu nosist?
Pauls izlaida zaru no rokām. Reflekss. Tas man tik šausmīgi riebās. Paldies, ka mani atturēji.
Atkal šis skatiens.
- Ir jau labi. Man būtu bijis žēl Almas un Arno. Un Roderika, kurš nezina, ko viņš grauž. Bastians domīgi lūkojās uz zemē gulošo zaru. Kā tu zini, kas tas par kaulu?
- Lai saprastu, ka tas ir cilvēka kauls, nav jāstudē medicīna, atbildēja Pauls. Bet es nemācēšu tev pateikt, tieši kurš tas ir. Ļoti garš visādā ziņā.
- Augšstilba kauls.
- Ari es tā domāju.
Viņi abi skatījās uz klajumu, kur visi bija aizņemti ar savu mantu kravāšanu.
- Alma taču neko nepamanīja, vai ne? jautāja Pauls.
- Nē, citādi viņa jau sen būtu atskrējusi un nositusi tevi ar smeļamo kausu.
Viņi iesmējās. Ļoti īsi, bet tomēr.
Ak tad reflekss, nodomāja Bastians, atgriežoties pļavā. Būs jāpasauc Alma malā un jāiesaka viņai rūpigāk pieskatīt Roderiku.
aču drīz pēc tam Pauls pats visu nokārtoja. Bastians vēroja, kā Alma uzliek Roderikam no ādas siksnām un linaudekla strēmelēm improvizētu pavadu. Šausmas, mans suns kļūst mežonīgs, viņa pukojās. Vai zini, ko teica Pauls? Es vairs nedrīkstot ļaut viņam brīvi skraidīt apkārt. Taču nekas, mēs šā vai tā laižamies projām no šejienes. Viņa apsēdās zem koka pa lielu gabalu no tārpu apsēstajiem pārtikas maisiem un ar īsām, drudžainām kustībām glāstīja Roderiku.
- Te taču visi jau ir pie gala, sacīja Irisa. Tas attiecas arī uz mani. Mums vienkārši jāsakravājas un jālaižas projām, gaišs būs vēl pietiekami ilgi. Ja nenomaldīsimies, līdz tumsai varam būt jau pie šosejas.
Bastians viņas sejā varēja saskatīt tādu pašu nemieru, kādu centās apspiest pats sevī. Ilgāk par to vairs nedomājot, viņš cieši apskāva meiteni. Sajuta, kā viņa izelpo. Kā atbalsta galvu pret viņa plecu.
- Tev taisnība, mums jāpasteidzas, Bastians runāja, un viņa lupas gandrīz skāra meitenes matus. Bet ko iesāksim ar Šteinlienu? Šādā stāvoklī viņam nebūs pa spēkam tik garš ceļš, bet aiznest viņu mēs nespēsim. Mums tikai ar pēdējiem spēkiem izdevās viņu iestiept ēnā.