Kā apstiprinot viņa vārdus, Šteinhens sāka elsot, miegā ieklepojas un pagrieza uz sāniem savu vareno ķermeni.
- Tev taisnība, nopūtās Irisa. Mēs nevaram aiziet bez viņa. liet ar viņu kopā diemžēl ari ne. Viņa atraisījās no apskāviena, pielēca kājās un devās pie Paula. Bastians redzēja viņu žestikulējam un Paulu mājam ar galvu.
- Vajadzētu apspriesties, paziņoja Irisa, kad atkal bija nometusies ceļos līdzās Šteinhenam un tina viņam ap galvu slapju lupatu.
Man šķiet, Paulam pamazām kļūst par grūtu uzņemties atbildību par visu, kas te notiek.
Viņi sapulcējās pie apaļajiem akmeņiem pļavas vidū. Daži sēdēja, citi atgūlās. LIzbeta izskatījās tik nogurusi, it kā tikai ar pūlēm spētu noturēt vaļā acis. Puns uz viņas pieres bija nedaudz sarāvies, toties kļuvis tumšāks. Georgs bija nosēdies meitenei līdzās un glāstīja viņas matus. Viņš nenolaida no LIzbetas skatienu pat tad, kad līdzās apsēdās Pauls un sāka runāt.
- Šis larps ir beidzies, viņš teica. Mums jāsakravā mantas un jādodas projām, kamēr nav noticis vēl kaut kas.
Vairums klātesošo pamāja ar galvu, īpaši enerģiski to darīja Alma.
- Nobalsosim, aicināja Pauls. Lai būtu ievērotas formalitātes. Kurš ir par to, ka mēs no šejienes pazūdam? Visas rokas uzšāvās gaisā.
- Tā jau es domāju. Labi. Tikai vēl tāda problēma, ka Šteinhens ir saslimis. Mēs nevaram viņu te atstāt, tas visiem ir skaidrs. Tāpēc esmu izlēmis, ka palieku vai nu līdz brīdim, kad viņš atkal spēs staigāt, vai līdz ieradīsies palīdzība.
Šoreiz neviens nemāja ar galvu. Gluži pretēji, viņi apmainījās ar satrauktiem skatieniem.
- Tu taču nedomā mūs sūtīt mežā vienus pašus? jautāja Ralfs.
- Jūs vedīs Karīna. Viņa pazīst apkārtni gandrīz tikpat labi, cik es, tāpēc noteikti atradīs pareizo ceļu. Man jebkurā gadījumā jāparūpējas par grupas vājākajiem dalībniekiem. Šajā gadījumā tas ir Šteinhens. Pauls ar acīmredzamu piepūli centās pasmaidīt. Tiklīdz jūs nonāksiet mobilo sakaru uztveršanas zonā, informējiet, lūdzu, policiju un parūpējieties, lai viņi atved ārstu. Neuztraucieties, jums nebūs nekādu sarežģījumu. Es pateikšu, ka tā bija mana ideja. Kā tas arī ir.
Georgs sāka runāt, nepaceļot galvu. Arī mēs paliekam. Citādi nevar. Līzbeta šodien nav spējīga veikt šo ceļu.
- Tādā gadījumā jums var nākties gaidīt ilgāk nekā tikai līdz rītam. Man nav ne jausmas, cik drīz atkopsies Šteinhens. Un cik ātri Karīna spēs noorganizēt palīdzību. Mēs nezinām, kas te notiek, tātad jūs uzņematies zināmu risku.
- Es saprotu. Līdz ar to Georga problēma, šķiet, bija atrisināta, un, lai gan Līzbeta izskatījās nelaimīga, viņa neteica ne vārda.
Pauls vērīgi ielūkojās acīs Bastianam. Varbūt arī tu paliksi? Man šķiet, no mums visiem tu visvairāk zini par slimībām. Viņš vainīgi pasmaidīja. Šteinhena dēļ. Citādi es tevi nelūgtu. Varu saprast, ka tev tas ir līdz kaklam.
-Jā, protams. Vienīgā nelaime, ka es vispār neko nespēšu izdarīt, ja viņa stāvoklis pasliktināsies. Bastians ieklausījās sevī, meklēja vilšanos par to, ka silts ēdiens un mīksta gulta atkal aizvirzās nezināmā tālumā. Bet neatrada neko, izņemot vieglas skumjas attiecībā uz Irisu. Viņa aizies, bet viņš paliks. Bastians vairījās paskatīties uz meiteni, lai viņa to nevarētu izlasīt viņa acīs. Man viņa patīk. Ļoti. Tiešām ļoti.
- Ja Bastians paliek, palieku arī es, šajā mirklī viņš kreisajā pusē i/.dzirdēja Irisas balsi. Tagad viņš to uzlūkoja un nespēja apspiest smaidu. Irisa viņam atsmaidīja. Saule iepinās meitenes nevienmērīgi nogrieztajos matos, un Bastians centās saglabāt šo skatu atmiņā, iespiest to dziļi dvēselē.
- Tātad iesim mēs, vai ne, Arno? Almas balsī ieskanējās raudulīga nots. Kādam ir jāinformē policija, lai jūs saņemtu palīdzību, vai ne? Viņa lūdzoši uzlūkoja Paulu. Mēs to labprāt izdarīsim, ja vien Karīna mums parādīs ceļu. Tas taču visiem nāks tikai par labu, vai ne?
-Jūs varējāt sev aiztaupīt šo diskusiju, ierunājās Doro.
Neviens no šīs vietas neaizies. Vai jūs to vēl joprojām neesat sapratuši?
- Nerunā muļķības! iesaucās Alma. Beidz mūs pastāvīgi biedēt! Mēs iesim, vai ne, Arno? Mēs iesim. Kurš vēl? Ralf, tu taču nāksi mums līdzi, vai ne?
Ralfs vilcinoties papurināja galvu un, nemitīgi šķielējot uz Doro, pavēstīja, ka atpakaļceļā labprātāk dotos Paula vadībā.
Vēl viens, kurš viņai tic, nodomāja Bastians.
Nātans vilcinājās visilgāk un beidzot nomurmināja, ka negribot atstāt Šteinhenu nelaimē.
Beigās izrādījās, ka tikai trīs cilvēki ir gatavi doties atpakaļceļā. Alma, mazrunīgais Arno un Karīna.
- Es ceru, ka nonāksim uztveršanas zonā, pirms vēl sasniegsim šoseju, Karīna sacīja. Visādā ziņā mums jādodas ceļā pēc iespējas ātrāk, lai nepārsteigtu tumsa. Vai nepiedzīvotu vēl vienu negaisu.
- Paldies, Karīn, klusi noteica Pauls. Tu taču atradīsi ceļu, vai ne?
Viņa pamāja ar galvu un pārmeta pār pleciem sarkanās matu cirtas. Galu galā tu pats man to vairākas reizes esi parādījis.
Kad nelielā grupa bija devusies ceļā Roderiks tika vests pavadā, bet vēl joprojām turēja zobos kaulu -, nometnē kļuva mierīgāk.
Ja Bastianu tik ļoti nemocītu izsalkums, viņš labprāt būtu nogūlies līdzās Šteinhenam un nedaudz nosnaudies. Tomēr viņš tikai bezmērķīgi klaiņoja gar mežmalu, cerot atrast kādu ogu.
- Āboliņš, ierosināja Irisa. Paskat, tur tālāk tas saaudzis kaudzēm.
- Paldies. Varbūt nākamajā dzīvē, kad būšu atdzimis par govi.
- Nē, pavisam nopietni. To var ēst. Ziedus, lapas, visu. Garša nav nemaz tik riebīga. Irisa kutināja Bastiana lūpas ar trīsdaļīgu āboliņa lapu, līdz viņš pavēra muti un ļāva sevi pabarot. Nebija ne vainas. Salāti negaršoja daudz labāk.
Domās iegrimusi, viņus vēroja Doro, kas līdzenā klajuma vietā ar zaru bija ievilkusi zemē trīs koncentriskus apļus un tagad meta tajos mazus akmentiņus.
- Ko viņa tur dara?
- Viņa izjautā rūnu orākulu. Reāli pieprasīts pakalpojums gadatirgos.
- Un vai pareģojumi piepildās?
Irisa pašūpoja galvu. Reizēm. Man gan viņa pareģoja, ka es apceļošot tālas zemes un tur pie kāda mītiska meistara gūšot apskaidrību. Bet tas ir pilnīgi neiespējami.
Kas zina, nodomāja Bastians, taču tad viņš uzlūkoja meiteni no sāniem, pamanīja šķību smaidu viņas sejā, arī dzirkstelītes acīs un
neviļus iesmējās. Ļāvies šim impulsam, viņš vairs nespēja apstāties. Ārprāts, tagad ari viņš vēl kļūs histērisks. Bastians juta, ka Irisa viņu vēro, un vislabprātāk būtu ieslēdzis meiteni savos apskāvienos, ieracis galvu viņas izplūkātajos matos un smējies līdz asarām.
Viņa jautrība nepaslīdēja garām Doro vērīgajam skatienam. Viņa izslējās pār savu orākulu un uzlūkoja Bastianu ar savu parasto drūmo skatienu. Tas viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. Viņš atspiedās ar elkoņiem pret ceļiem, paslēpa seju plaukstās un smējās, līdz sāka trūkt gaisa.
- Piedod, viņš cīnījās pēc elpas. Tam nav nekādas saistības ar tevi. Tikai ar maniem nerviem. Miega bads. No skaļās smiešanās Bastianam diafragmu sarāva krampji, tūlīt sāksies žagas. Dziļa ieelpa. Tas palīdzēja. Pakāpeniski viņš atguva kontroli pār
sevi.
Doro vēl joprojām viņu vienaldzīgi vēroja. Thurisaz ūdenī, pašā armalā, viņa ieminējās un norādīja uz kādu zīmi, ko Bastians no savas vietas nevarēja saredzēt. Šajā pozīcijā tā rūna nozīmē draudošu nelaimi, kas ir jau pavisam tuvu.