- Kā, lūdzu? Bastians piecēlās un piegāja pie Doro.
- Othala guļ zemē, nesatricināmā mierā turpināja Doro. Tas nozīmē lielu piepūli, kura, iespējams, nenovedīs pie mērķa. Perthro atrodas uguns laukā un vēsta, ka mums nevajag nevienam uzticēties. Ar nelaimīgu izteiksmi sejā meitene gāja ap pašas novilktajiem apļiem. Zīmes izkārtojas slikti, tā notiek jau vairākas dienas. Jūs varat mierīgi turpināt smieties, bet īpaši saistībā ar tevi, Bastian, es redzu ļaunu likteni un izmisumu.
Bastians aplūkoja apļus un akmeņus. Es neticu zīmēm, rūnām un horoskopiem. Ja gribi mani iebiedēt, tu neesi atradusi īsto.
Doro atkal savāca savus rūnu akmeņus. Iebiedēt, ja? Kāpēc lai es to gribētu? Es baidos vairāk nekā jūs visi kopā. Turpretī tu pārāk maz. Viņa rūpīgi salika akmeņus ādas maisiņā, aizsēja to un pēc tam līdzjūtīgi uzlūkoja Bastianu. Mēs to vēl redzēsim. Ja man ir taisnība un lāsts attiecas uz mums, tādā gadījumā Alma, Arno un Karīna neveiks ceļu atpakaļ uz civilizāciju. “Viņi piederēs man, un
es tos nekad vairs nelaidīšu vaļā,” Tristrams tā teica par visiem, kuri ienāks viņa zemē, vai atceries?
- Tā aptuveni. Tikai es to neņemu nopietni, piedod.
Doro pamāja ar galvu. To es redzu. Tu mani uzskati par māņticīgu, varbūt pat par jukušu. Turpretī es domāju, ka tu esi akls.
urkstēšana kuņģī bija apgrūtinoša. Irisa piespieda roku pie vēdera un uzņēma kursu uz gaišo punktu starp divām\ eglēm. Nē, tā atkal nebija sēne. Sasodīts! Viņa panira zem milzīga zirnekļa tīkla un pagriezās. Bastians nebija tālu aiz muguras, viņš bija uzstājis, ka nāks līdzi, un Irisa viņa klātbūtni uztvēra kā mīkstu segu, kas viņu saudzīgi ietina. Viņa atcerējās, kā iemirdzējās Bastiana acis, dzirdot, ka arī viņa paliks…
Nē, šādas jūtas nedrīkstēja pieļaut. Tās padara vāju un neuzmanīgu. Dažus cilvēkus var pazīt gadiem ilgi un tikai tad atklāt viņu īsto seju.
Un tomēr.
Ir tik labi kādam uzticēties.
Viņa pagāja dažus soļus uz priekšu, tur, kur strauts savā tecējumā pāri akmens pakāpienam veidoja nelielu ūdenskritumu. Līdzās esošā klints bija apaugusi ar tik biezu sūnas slāni, ka atgādināja spilvenu. Irisa nespēja atturēties, apsēdās uz tās un gaidīja Bastianu, kurš vēl lauzās cauri krūmiem.
Trīs dienas meža biezoknī bija piešķīrušas viņam jaunu seju. Viegli iedegušu. Bez brillēm. Viņa mati vairs ne tuvu neatgādināja nolaizīto censoņa frizūru, kas sākumā Irisai bija šķitusi tik smieklīga. Tagad tie nokarājās gandrīz līdz acīm, un katru reizi, kad viņš ar enerģisku galvas kustību tos atmeta sāņus, Irisas ķermenī kaut kas nokņudēja. Bastiana krekla šņorējamā aizdare uz krūtīm bija atstāta daļēji vaļā, un domās Irisa pieskārās kailajai ādai, vilka pa to ar pirkstu galiem, vērodama viņa reakciju…
Sasodīts, Iris, tu stulbā govs! It kā tev nebūtu citu rūpju. Ak manu dieniņ! Viņa papurināja galvu un pievērsa skatienu strautam, domīgi vēroja zaru, kas stiepās nometnes virzienā. Bastiana soļi tuvojās.
Uzmini, kas man te ir, viņš teica. Kaut kas brūns parādījās Irisai zem deguna. Par spīti visam, arī tuvredzīgais var kaut ko atrast.
- Izskatās pēc lāču samtbekas. Viņa paošņāja sēni. Paķersim to līdzi. Šteinhens ir eksperts… Vēl kamēr Irisa to izrunāja, viņa jau zināja, ka tādējādi ir pamodinājusi Bastianā sirdsapziņas pārmetumus, ko apliecināja tas, ka viņš nokāra galvu.
- Tas ir labi, ka mēs viņu atstājām Paula uzraudzībā, Irisa ātri nobēra. Šķiet, drudzis ir mazinājies un viņš vieglāk elpo. Aizstaigāsim līdz ezeram. Sēnes mežā var atrasties jebkurā vietā, bet zivis simtprocentīgi dzīvo ūdenī.
Visu ceļu viņi nogāja, sadevušies rokās, un kāda dīvaina, ķiķinoša iekšējā balss pārliecināja Irisu, ka nekas slikts nenotiks, kamēr viņa nepalaidīs vaļā Bastiana roku. Kad abi beidzot nonāca pie ezera, viņa to tomēr izdarīja, lai varētu noaut kurpes un iegremdēt kājas ūdenī. Irisa aizvēra acis. Šo te viņa iepriekšējos mēnešos bija bieži iztēlojusies. Šo miera sajūtu pilnīgi bez jebkādām bailēm. Tā neturpināsies ilgi, visi šie jautājumi par Kārpu, Sandru un Larsu no jauna izvirzīsies priekšplānā, taču šis brīdis bija… dievišķs.
Viņa sajuta liegu pieskārienu sejai. Vai tu raudi? klusi jautāja Bastians. Viņa roka slīdēja tālāk pār viņas matiem, un Irisai uzreiz sagribējās iekaukties, pieķerties viņam un izkliegt visu savu sasprindzinājumu. Taču ķermenis bija ātrāks par viņu pašu. Tas saspringa un atrāvās no negaidītā pieskāriena.
- Piedod, abi to pateica vienlaikus.
Bastianu samulsināja šāda reakcija, to nevarēja neņemt vērā, tomēr viņš neko nejautāja. Irisa atkal piebīdījās tuvāk, gribēja turpināt baudīt glāstus, bet bija skaidrs, ka tagad viņš tai vairs nepieskarsies.
- Tas ir tikai… Irisa meklēja vārdus. Es tevi nepazīstu, tikpat kā neko par tevi nezinu. Pat ja sirds man saka: tu esi normāls džeks, es īsti nespēju tam noticēt. Jūtas reiz jau ir padarījušas mani par idioti.
Viņa redzēja, kā Bastiana mutes kaktiņi mazliet pacēlās tāpat kā viņa uzacis. Ko tu gribētu par mani uzzināt?
- Visu. Vairāk vai mazāk. Daļa no nesenās labsajūtas atgriezās. Irisa pakustināja ezerā iemērktās kājas, saceļot nelielus vilnīšus.
- Kas tu esi? Kādi ir tavi dzinuļi? Par ko tu domā? No kā baidies?
- Šādā secībā?
Viņa paraustīja plecus. Šādā vai citādā. Kas, piemēram, tev dzīvē ir vissvarīgākais? Kas tev par katru cenu nepieciešams?
Viņš nedaudz apdomājās. Sajūta, ka neesi pēdējais mēsls. Kādu brīdi Bastians centās pārtvert Irisas skatienu, bet tad pievērsās ūdenim. Ne tāpēc, ka es būtu kaut kāds supermens, bet man vienkārši kļūst slikti, ja pamanu, ka nodaru kādam pāri.
- Izklausās iespaidīgi.
- Jā, skan muļķīgi, es zinu. Viņš pacēla roku, it kā gribētu vēlreiz pieskarties Irisai, bet, neko neizdarījis, atkal to nolaida. Tu domā, ka es to saku tikai tāpēc, lai atstātu par sevi labu iespaidu,
vai ne?
- Nē. Es tikai klusībā domāju, ka varbūt tāpēc tu studē medicīnu.
Bastians iesmējās, taču šie smiekli skanēja bēdīgi. Tam ir citi
iemesli. Varbūt arī ne. Iespējams, tas viss ir kaut kā saistīts.
Virs ezera lidinājās divas lielas, zilas spāres, tās visu laiku aplidoja un neatlaidīgi sekoja viena otrai. Bastians runāja, neizlaižot tās no acīm.
- Vai Maksimiliana Stefenberga vārds tev kaut ko izsaka?
-Nē.
- Tas ir mans tēvs. Profesors Maksimilians Stefenbergs. Slavens ķirurgs, ilggadējs Vācijas ķirurgu biedrības prezidents, desmitiem kongresu priekšsēdētājs, divpadsmit grāmatu autors, klīnikas vadīlajs. Un nepārspējams sūdabrālis. Bastians runāja ātri, dusmīgi i/.grūzdams vārdus, un visu laiku nepārtrauca vērot spāru lidojumu.
- Savā specialitātē viņš ir izcils. Reizēm viņu uzaicina uz ASV vai Dubaiju, kad jāveic īpaši sarežģītas operācijas. Iepazīstot manu Ievu, rodas iespaids, ka viņš ir lielisks. Asprātīgs, enerģijas pārpilns, reāli inteliģents. Bet vai zini ko? Patiesībā viņš ir neciešams cilvēks. Un pat šausmīgs ārsts.
Irisa izvilka kājas no ūdens. Es tevi nesaprotu.
- Pacienti viņam ir pie vienas vietas. Līdzstrādnieki viņam ir pie vienas vietas. Un kāds pārsteigums arī ģimene viņam ir
pie vienas vietas. Viss, kas Stefenberga kungu interesē, ir nauda un slava. Viņš operē sarežģītus gadījumus, kad tie tiek īpaši labi apmaksāti vai piesaista preses uzmanību. Citādi ne. Divus konkurentus tēvs apsūdzēja ārstniecības kļūdu pieļaušanā, lai gan labi zināja, ka viņi nav vainīgi. Ārstus gan nesodīja, bet viņu reputācija bija cietusi. Savus padotos profesors šausmīgi lamā par vismazāko kļūdu, uzskata viņus par niecībām, sarīda citu pret citu, bet vienmēr tikai tiktāl, lai pats neciestu no sekām. Bastians ievilka elpu, viņš acīmredzami vēl nebija beidzis. Reiz tēvs vakariņu laikā mums stāstīja, ka esot iecirtis pļauku galvenajam ārstam, jo tas esot runājis pretī. Vai tu domā, ka bija kāda sūdziba? Nekā. Viņu neapsūdzēja arī neviena no māsiņām un studentēm, kuras šis ievilka gultā.