Tagad Bastians beidzot meklēja Irisas skatienu. Viņa saņēma un cieši saspieda Bastiana roku.
- Manu māti viņš krāpj kopš pirmās pazīšanās dienas. Līdz šim viņa trīs reizes ir gribējusi no šī cilvēka šķirties, bet viņam tas bijis nebijis, tāpēc nekas nenotiek. Viņa katru dienu sadzeras tādu medikamentu kokteili, no kura normāls cilvēks nonāktu komā. To draņķi tēvs vienmēr piegādā, tiklīdz viņa iepīkstas.
- Izklausās drūmi, noteica Irisa. Viņa aplika Bastiana roku sev ap pleciem un nolika galvu uz viņa krūtīm. Juta puiša sirdspukstus un to, kā viņš viņu cieši piespieda sev klāt.
- Vai tēvs tev liek studēt medicīnu? Irisa jautāja.
Krūtis zem viņas vaiga pacēlās ieelpā.
- Nē. Viņš vairāk gribēja, lai es kļūstu par advokātu.
- Vai tas nozīmē, ka tu labprātīgi ej pa viņa iemītajām pēdām?
Kādu mirkli Irisa baidījās, ka Bastians viņu atgrūdīs, taču viņš
tikai mazliet satrūkās.
- To es nedaru. Patiesībā ir gluži pretēji. Bastians dažas sekundes klusēja, tad sāka lēni runāt, rūpīgi apsverot katru vārdu. Slikta ārsta pretstats ir labs ārsts, nevis nekāds ārsts. Es gribu kļūt par visu, kas viņš nav. Gribu, lai viņš plēš matus, redzot, ka es savu izglītību izmantoju, lai sniegtu palīdzību patvēruma meklētājiem bez medicīniskās apdrošināšanas vai kaut kā tamlīdzīgi.
Atkal pauze.
- Tas izklausās tā, it kā es būtu Svētais Francisks, bet ari tās ir muļķības. Viss mans plāns ir dusmu, spītības un vēlēšanās izdarīt l.ibāk sajaukums. Es ari neprotu to pareizi izskaidrot. Vai zini, es nespēju izslēgt tēvu no savas dzīves. Man ir sajūta, ka viss, ko es daru, ir saistīts ar viņu. Tāpēc parasti man tas ir pretīgi.
Irisa neko neatbildēja, tikai pacēla galvu un piekļāvās viņa kaklam, viņa matiem. Te bija viņa mute. Meitene vilka ar pirkstiem pa tās kontūrām, pēc tam atkārtoja to ar lūpām.
Viņš atbildēja skūpstam sākumā ar pārsteigumu, tad ar iekāri un piespieda Irisu sev klāt. Uz kādu brīdi Bastians tik ļoti aizpildīja viņas pasauli, ka tajā vairs nepalika vieta bailēm.
Kad viņi atrāvās viens no otra, Bastiana acis bija kļuvušas par vienu toni tumšākas.
- Tam te nav nekādas saistības ar viņu, čukstēja Irisa. Tikai ar tevi un mani, tikai ar mums abiem.
Bastians pamāja ar galvu un atkal ieslēdza meiteni savos apskāvienos. Tomēr es nevaru nedomāt par to, cik šausmīgi tēvs par tevi uztrauktos. Viņš piekļāva seju Irisas matiem.
- Par mani?
- 0 jā! Ja vien tu neesi bagāta rūpnieka meita, vēlams, ar dižciltīgām saknēm un privāto apkalpojošo personālu. Tādā gadījumā viņš piedotu pat tavu frizūru. Bastians iesmējās. Vai tu esi rūpnieka meita?
- Nē. Irisa neviļus pārvilka ar roku pār saviem matiem, aptaustot pinkainās vietas.
Viņa seja kļuva nopietna. Piedod! Par to frizūru es nemaz tā nedomāju. Bastians satvēra Irisu aiz pleciem un, turot izstieptas rokas attālumā no sevis, uzlūkoja meiteni, it kā gribētu kaut ko atrast viņas acīs. Kas tad tu esi?
Irisa klusēja.
- Es patiesi gribētu tevi iepazīt. Bet tev nepatīk stāstīt par sevi, vai ne?
- Precīzs novērojums.
Bastians pamāja ar galvu. Ko tu teiktu, ja es stāstītu par tevi? Es tev pastāstīšu, ko esmu uzzinājis un ko domāju par tevi, bet tev jāatbild ar “jā” vai “nē”.
Vai vajadzētu piekrist? Sākumā Irisa gribēja papurināt galvu, bet tad tikai svārstīgi paraustīja plecus. Lai viņš uzdod jautājumus. Sliktākajā gadījumā viņa vienmēr varēja neatbildēt. Pamēģini!
- Labi. Bastians apsēdās skrodera pozā, saņēma abās plaukstās Irisas labo roku. Sāksim ar vienkāršāko. Tevi sauc Irisa. Vai tas ir tavs īstais vārds?
-Jā-
- Tu esi aptuveni… astoņpadsmit gadu veca.
- Septiņpadsmit.
- 0? Nu labi, bet daudz netrūkst.
-Jā-
Viņš brīdi apdomājās. Tu fantastiski spēlē arfu, tātad acīmredzot daudzus gadus apmeklē mūzikas nodarbības.
-Jā. Bet jau ilgu laiku vairs ne, pārāk ilgu.
- Mūzika tev ir svarīga, un reizēm tu domā… tā ir vienīgais, pie kā vari pieturēties.
Kā viņš to zina? Irisa palūkojās uz dīķi. Jā.
- Tev ir… Bastians aprāvās. Irisa juta, kā viņš cenšas nepateikt nepareizi. Tu no kaut kā baidies. Vai no kāda.
Viņa nepateica “jā”. Tikai pamāja ar galvu.
- Tu bēdz no viņa?
Meitene atkal pamāja ar galvu.
- Un viņš tevi vajā. Tāpēc tu domā, ka tas dzejolis varētu būt mērķēts uz tevi.
-Jā. Šis vārds tika izteikts gandrīz bez skaņas.
- Man tev jāatzīstas, sacīja Bastians. Viņš sāka glāstīt Irisas pirkstus, plaukstas locītavu, apakšdelma iekšpusi. Vakar, kad es gribēju atnest no strauta ūdeni, tu jau biji man priekšā un tieši tobrīd mazgājies. Es jau tūlīt griezos atpakaļ, lai tevi netraucētu, bet…
Viņa zināja, kas tagad sekos, un skatījās zemē.
- … bet ieraudzīju rētu uz tava pleca.
Pirmītējās spāres atkal bija klāt un mainīja lidojuma virzienu, turklāt tām bija pievienojusies trešā, kas bija zaļa, nevis zila. Tā vizuļoja saulē, un Irisa iedomājās, ka spāre angliski ir dragonfly. Pūķamuša. Cik skaists vārds!
- Vai to rētu atstāja tas, kurš tevi vajā?
Bastians ciešāk saspieda Irisas roku. Vai viņa pamāja ar galvu?
- Tavs tēvs?
- Nē. Viņas balss, to sakot, izklausījās mierīga. Mans tēvs ir tālu projām. It kā Jaunzēlandē. Tas bija… draugs. Pareizāk sakot, kāds, kuru es reiz par tādu uzskatīju.
Lielākā no abām zilajām spārēm nolaidās uz stiebra, kas bija izaudzis ārā no ūdens. Tas saliecās zem kukaiņa svara, taču izturēja.
- Pirms gada es sastrīdējos ar savu māti. Pamatīgi. Viņa izlika mani aiz durvīm, un tad Simons… ienāca manā dzīvē. Viņam bija deviņpadsmit, mums bija daži kopīgi draugi tā mēs iepazināmies un man šķita, ka varu pie viņa ievākties. Kā pie dzīvokļa biedra. Es nepadomāju par iespējamām sekām.
Zaļā spāre pielidoja pavisam tuvu klāt un nosēdās uz papardes. Uz katra no tās četriem spārniem malā bija melns plankums.
- Sākumā, dažus pirmos mēnešus, viss bija labi. Simons bija bezgala mīļš, un mums izveidojās brīvas attiecības, nekas vairāk. Taču pakāpeniski viņa uzvedībā parādījās dažas dīvainības. Simons sāka kontrolēt katru manu soli, šausmīgi uztraucās, kad es nokavējos vai neatbildēju uz mobilā telefona zvanu. Teica, ka man esot jādzīvo pēc viņa noteiktajiem principiem, jo galu galā viņš esot mani pieņēmis pie sevis. Man nebija naudas, nevarēju nekur aiziet, tāpēc centos darīt viņam pa prātam.
Ar īsajām, āķiem līdzīgajām rociņām spāre pārvilka pār savām lasetveida acīm. īsa, steidzīga kustība. Ik pa brīdim.
- Pagāja pārāk ilgs laiks, līdz es sapratu, ka Simons tiešām ir nenormāls. Kādu dienu viņš mani vairs nelaida ārā no mājas. Ieslēdza. Apgalvoja, ka mēs uz visiem laikiem piederot viens otram, un draudēja nodedzināt māju, ja es viņu izvedīšot no pacietības. Māju kopā ar mani.