- Vai tu nesauci pēc palīdzības?
- Saucu. Tikai diemžēl nebija neviena, kurš to varētu dzirdēt. Ciems bija gandrīz pilnībā pamests. Nolaisti mazdārziņi, daudzas mājas uz sabrukšanas robežas. Turklāt Simons slimīgi reaģēja uz palīgā saucieniem. Viņš ir diezgan stiprs. Un… ar bagātu fantāziju.
Viņš stāv pie tualetes durvīm un nelaiž mani garām.
- Pasaki “lūdzu"!
-Lūdzu.
Viņš nekustas ne no vietas. Viņš to no sirds izbauda. Šoreiz ne, viņš saka, bet varbūt nākamreiz. Kad būsi sapratusi, kam tu piederi.
Bastiana balss it kā no tāluma. Kā tu to domā ar bagātu fantāziju?
- Un tagad ķeries pie uzkopšanas!
- Nav svarīgi. Viņa mājā bija neliela malkas krāsniņa, un, kad Simons skaldīja malku, viņš visu dienu staigāja apkārt ar cirvi rokā. Šad un tad viņš to pavicināja manā virzienā. Lai piešautu roku, viņš teica.
Bastiana skatiens pievērsās viņas plecam.
- Nē. Viņa papurināja galvu. Tas nebija cirvis. Tā bija asšķautņaina malkas pagale, ar ko viņš gribēja izsist man no rokas nazi. Reiz es sadusmojos un gribēju viņu piespiest atslēgt durvis. Tā bija stulba ideja.
Atmiņas bija tik spilgtas, it kā tas būtu noticis vakar, dzīvākas par jebkuru citu notikumu viņas dzīvē. Asas sāpes. Pamirums visā rokā. Grīda, kas lēnām tuvojās. Ķermeņa atsišanās un asinis, par kurām viņa sākumā nezināja, no kurienes tās tek. Līdz pagrieza galvu un ieraudzīja savu plecu…
- Kas notika pēc tam?
- Man sākās drudzis, taču par ārstu, protams, baidījos pat ieminēties. Simons rūpējās par mani kamēr es biju bezpalīdzīga, viņš bija pati piemīlība. Es viņam piespēlēju. Jau sen biju atlabusi, bet izlikos, ka esmu pavisam pie gala. Un tad… domājot par to, viņai vēl joprojām metās raibs gar acīm, … tad kādu dienu viņš nokāpa pārtikas pagrabā. Tam nebija durvju, tikai grīdas lūka. Bija jānokāpj pa stāvām trepēm. Visādā ziņā viņš bija tur lejā un trokšņoja. Es
nebiju to plānojusi, bet šajā mirkli vienkārši zināju, ka tā ir mana iespēja. Un tā es izlēcu no gultas un aizcirtu lūku. Jau pēc dažām sekundēm izdzirdēju Simona aurošanu un trepju pakāpienu rībēšanu, kad viņš metās augšup. Es apgāzu skapi, tas uzkrita tieši uz lūkas. ŠI mēbele bija nenormāli smaga, es pat šobaltdien vēl nezinu, kā to tik ātri apgāzu.
Bastians pamāja ar galvu. Viņš bija saspiedis Irisas roku tik cieši, ka meitene sāka šaubīties, kuram te vairāk nepieciešams atbalsts viņai vai viņam.
- Visādā ziņā man bija pietiekami daudz laika, lai sakravātu savas mantas un pazustu no turienes. Mana arfa, vai zini? Es nekad nebūtu mukusi projām bez arfas. Sākumā es gribēju Simonu atstāt pagrabā sapūt kā nekā tur bija pārtikas krājumi. Bet naktis bija šausmīgi aukstas, tāpēc aiznākamajā dienā es devos uz policiju un visu izstāstīju. Pateicu, kur viņi var atrast Simonu un ka viņiem šo cilvēku vajadzētu arestēt. Bet viņi acīmredzot man nenoticēja vai ari Simons labi prata melot. Visādā ziņā pēc trim dienām viņš man bija uz pēdām. Es gribēju patverties pie kādas draudzenes. Bet, tiklīdz biju iegriezusies viņas ielā, ieraudzīju pie ieejas durvīm stāvam Simonu. Viņš mani gaidīja. Es vienkārši aizbēgu, aizskrēju uz dzelzceļa staciju un bez biļetes aizbraucu līdz nākamajai pilsētai. Pēc divām dienām arī viņš bija klāt. Man šķiet, šis cilvēks kā medību suns saož manu smaržu.
Irisa apklusa un vēlējās, lai viņš kaut ko pasaka, un tajā pašā laikā baidījās, ka tas varētu būt kaut kas muļķīgs. Taču Bastians klusēja, tikai viņa acis iedrošināja Irisu stāstīt tālāk.
- Galvenā problēma bija tā, ka man vajadzēja naudu. Tāpēc es sāku spēlēt uz ielas gājēju zonā, vienmēr tikai vienu dienu, pēc tam ielēcu nākamajā vilcienā un braucu tālāk. Vai zini, tā var tīri labi nopelnīt. Viduslaiku gadatirgi bija mana otrā balsta kāja. Muzicēšana, izpalīdzēšana kioskos, meitene dažādiem darbiem. Cilvēku pūlī var labi paslēpties. Trīs mēnešus un četras dienas es neredzēju Simonu. Un tad kādu dienu viņš bija klāt. Stāvēja aplaudējošu cilvēku pūlī Štutgartes gājēju zonas vidū un, kad neviens uz viņu neskatījās,
ar žestiem rādīja, ka pārgriezīs man rīkli. Irisa neviļus norīstījās, jo juta, ka viņai aizžņaudzas kakls. It kā to saspiestu spēcīgas rokas.
- Es paķēru savas mantas un skrēju projām, kamēr vēl tur bija daudz ļaužu. Domāju, ka viņi apturēs Simonu, ja tas sāks dzīties man pakaļ. Aizskrēju līdz stacijai un ielēcu pirmajā vilcienā. Uz Hannoveri.
Ļoti lēnām Bastians pacēla roku un saņēma pirkstos vienu no viņas matu šķipsnām. Tas te… griezums, daudzās krāsas…
- Domāta kā maskēšanās. Šie vārdi izskanēja kā kārkšana. Ik pa divām nedēļām es mainīju matu krāsu: te blondi, te brūni, te gluži melni. Tas, protams, ir bezjēdzīgi, kamēr man jāpelna nauda un es nevaru kārtīgi paslēpties. Bet pēc katras pārkrāsošanās es jūtos nedaudz drošāka, vismaz dažas dienas. Irisa saņēma pirkstos vienu no savām matu šķipsnām sarkanbrūnu un pievilka to sev pie deguna. Es tos regulāri apcērpu. Pirms gada mati man sniedzās gandrīz līdz viduklim.
Bastians neteica ne vārda, taču viņa redzēja, ka viņš cenšas iztēloties iepriekšējo Irisu. Viņa pagrieza galvu sānis, pievēršoties ezeram. Tagad bija viņa kārta runāt. Nu saki kaut ko, paraugskolēn, pasaki kaut ko gudru. Vai saki “ak, nabaga meitēn", tādā gadījumā mēs turpmāk vairs nepārmīsim ne vārda.
- Vai tev ir ģenerālplāns?
Kas? Ko tu domā ar ģenerālplānu?
- Pašlaik tu tikai bēdz no viņa, vai ne? Tas nav ilgtspējīgs risinājums, tas tevi iznīcinās. Bastians aizlika vienu no garākajām matu šķipsnām viņai aiz auss. Vai tu vēlreiz dotos uz policiju? Ja es tevi pavadītu?
- Nekādā gadījumā. Nē. Es ietaupu, cik varu, un beigās nopirkšu biļeti uz Jaunzēlandi. Tad jau redzēs, vai mans tēvs kaut kam der, gadījumā ja es viņu atradīšu. Velingtonā ir ļoti laba mūzikas akadēmija, tur es gribētu studēt.
Bija grūti iztulkot Bastiana sejas izteiksmi. Tajā bija nedaudz skumju, kaut kas domīgs un zināms daudzums skepses. Vai tu esi pārliecināta, ka tā ir laba ideja?
- Absolūti. Tur viņš mani nevarēs atrast. Es nolikšu starp mums pusi zemeslodes, tad viņš varēs meklēt, līdz nosprāgs, šis sarkanmatainais sūdabrālis.
Bastians sarāvās, it kā Irisa būtu viņam iecirtuši pļauku. Viņa skatiens aizmaldījās pa labi, pa kreisi, tad šķērsām pāri ezeram.
Viņa uzreiz saprata, kas bija noticis. Pa viņas mugurkaulu augšup kāpa aukstas tirpas. Tu viņu esi redzējis.
- Nē. Tas ir… nē. Nē, neesmu.
- Kur tas bija? Stāsti, beidz man melot! Vai viņš bija šeit? Mežā? Viņa izlasīja atbildi Bastiana acīs, atrāva roku, ko viņš turēja, un pielēca kājās. Pārlaida skatienu apkārtnei, nopētīja katru koku šaipus un viņpus ezeram. Ja Simons bija šeit, viņš noteikti uzturējās viņas tuvumā. Bet kā tas bija iespējams, ka Simons bija viņu izsekojis? Viņa taču bija bijusi ļoti piesardzīga.
Bastiana rokas saudzīgi uzgūlās viņas pleciem. Es neesmu tev melojis. Es tiešām neesmu viņu redzējis. Vienīgi… kaut ko ļoti sarkanu, kas nozuda aiz koka. Bet tu jau zini, cik akls es esmu bez brillēm. Pirmajā mirklī nodomāju, ka tas varētu būt kāds sarkanmatis, bet varbūt tā bija stirna.
Tev tas ir jāņem vērā, jo viņš ir tuvumā. Nav svarīgi, ka neredzi viņu…