- Atgriezīsimies pie pārējiem, sacīja Irisa. Nekavējoties!
… viņš sagādās tev dāvaniņu.
Viņa vēl labi atcerējās Simona mazās sadistiskās dāvaniņas. Izķidātu peli kurpju kārbā pēc tam, kad viņa bija centusies sazvanīt draudzeni. Beigtu vardi tējas tasē, jo viņa bija uzvilkusi džemperi ar isām piedurknēm, kas viņam nepatika. Mīļas meitenes saņem jaukas dāvanas, spītīgas meitenes saņem to, ko pelnījušas.
Viņa varēja labi iztēloties, kādu dāvanu viņš izvēlētos kā atbilstošu uz aizcirstās lūkas uzgāztajam skapim.
Daži ātri soļi, un viņi atkal bija mežā. Pieliekties, paslēpties, vērot koku aizsegā tas bija izdarāms daudz vienkāršāk nekā pie ezera, kur viņi bija sēdējuši kā uz paplātes. Bastians turējās aiz viņas kā ēna.
Kad abi sasniedza strautu, Bastians apsteidza Irisu, nostājās ceļā un ieslēdza meiteni savos apskāvienos. Tikai nekrist panikā, viņš teica. Nomierināsimies un padomāsim. Vai vispār var būt iespējams, ka Simons ir te? Ja šis nelietis tevi izsekotu, mēs viņu vilcienā būtu pamanījuši. Vai no rīta Amstetenas dzelzceļa stacijā. Bez mums tajā neviena nebija, un tur viņš noteikti būtu piesaistījis mūsu uzmanību. Tu saki, ka viņam ir sarkani mati?
- Spilgti sarkani kā krūmu ugunsgrēks. Kaut ko tādu es iepriekš nekad nebiju redzējusi.
Bastians samirkšķināja acis un palūkojās sāņus. Nebija nekādu šaubu, apraksts pilnībā atbilda redzētajam. Paklau, viņš centās mierināt, neatlaižot meiteni. Mēs turēsim acis vaļā, lai gan tu jau zini. Manējās nav daudz vērtas. Es aprunāšos ar Paulu un pajautāšu, vai viņš nav kaut ko redzējis. Taču centies saglabāt mieru. Varbūt Simons ir simtiem kilometru attālumā.
Dažas sekundes Irisa centās tam noticēt. Tas, ko teica Bastians, izklausījās saprātīgi, loģiski un labi. Bet tad uzvarēja izdzīvošanas instinkts, un Irisa sāka raisīties vaļā no viņa skavām, lai gan Bastiana rokas solīja aizsardzību. Siltumu. Un vēl daudz ko citu.
- Nāc! Viņa pilnībā atbrīvojās no Bastiana apskāviena. Dosimies atpakaļ uz nometni.
Klusējot viņi soļoja līdzās. Irisa centās vienlaikus paturēt acīs visus virzienus un pie pirmās izdevības pacēla asu nūju, kas izskatījās puslīdz izturīga.
Ja Simons uzradīsies, viņa tēmēs tam acis. Mazs, satrakojies, šaudīgs kaut kas viņas iekšienē gandrīz vai cerēja, ka viņš parādīsies. Lai beigtos šī mokošā neziņa. Lai beidzot tas būtu aiz muguras.
Irisa redzēja, ka Bastians izvelk savu koka zobenu un kritiski to aplūko. Viņš turēja to rokā, bet neradās iespaids, ka šis paraugskolēns prot ar to apieties. Taču viņi nesastapa neko bīstamāku par jaunu meža caunu, kas uzreiz metās bēgt. Maza, žigla un grūti pamanāma. Es vēlētos, nodomāja Irisa, lai varētu būt kaut uz pusi tik ātra kā viņa.
teinhens vēl gulēja. Viņa pieri klāja plāna sviedru kārtiņa,
bet elpa bija mierīga. Viņš vairākas reizes miegā klepoja, ziņoja Pauls. Bet nekāda elpas trūkuma. Doro ievilka zemē maģiskus simbolus un ir pārliecināta, ka tieši tāpēc viņam klājas labāk. Visādā ziņā drudzis ir mazinājies, bet vai tu redzēji viņa rokas? Viņš sarunājās tikai un vienīgi ar Bastianu, un Irisai tas pilnībā bija pa prātam.
Viņa notupās līdzās Šteinhenam un uzlika roku uz viņa pieres. Vēl joprojām karsta. Viņš sakustējās, nomurmināja dažus nesaprotamus vārdus un centās pagriezties.
Mēs neesam atnesuši neko ēdamu, Irisa vainīgi nodomāja, sajuzdama, kā izsalkums, nikni rūcot, vandās pa viņas iekšām.
- Mēs to izdarīsim, viņa čukstēja Šteinhenam. Ilgi vairs nav jāgaida, tad ieradīsies palīdzība. Neuztraucies!
Viņa rokas tiešām izskatījās slikti it kā būtu aplietas ar karstu ūdeni. Kā tas bija iespējams? Bastianam vajadzētu tās apskatīt rūpīgāk, taču viņš bija iegrimis sarunā ar Paulu. Abi viņi spēlēja savādu skeču. Izskatījās, ka Bastians grib saglabāt zināmu distanci no Paula, bet tas to nesaprot, uzliek roku uz viņa pleca, norāda uz kapiem un acīmredzot kaut ko stāsta.
Šteinhens sāka smagi elpot, klusi ievaidējās un atkal nomierinājās. Irisa uzslacīja tīru ūdeni uz auduma gabala un noslaucīja viņam pieri.
- … nevienu neredzēju. Un, paklau, ja viņam ir tik uzkrītoši mati, mēs viņu būtu pamanījuši. Pauls bija pacēlis balsi. Irisa neviļus aizturēja elpu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu.
- Pēdējās divas dienas es nemitīgi pārvietojos pa šo apkārtni un pazīstu to labāk nekā jebkurš cits.
- Labi, patīkami dzirdēt. Tomēr varētu būt, ka tu kaut ko esi pamanījis. Vai kādu. Bastians ar veiklu, šķietami nejaušu kustību atbrīvojās no Paula tvēriena.
- Nē. Bez mums te neviena nav. Es saprotu, ka tas viss pamazām sabeidz nervus, ar mani ir tāpat, bet mums jācenšas saglabāt veselo saprātu. Paula balsi bija jaušams nogurums. Pietiek jau ar to, ka Doro ir nojūgusies ar savām pasakām par lāstu. Ja mēs visi nobīsimies, es vairs nespēšu kontrolēt šo grupu, un Dievs vien zina, kas tad var notikt. Vēl tikai trūka stāsta par kaut kādu svešinieku, kurš te ložņā apkārt un mums uzglūn. Pauls paņēma pie rokas Bastianu, kurš nepārprotami centās izvairīties no pieskāriena, un pavilka viņu gabaliņu tālāk ārpus dzirdamības zonas.
Irisa pārlaida Šteinhenam vēl pēdējo vērtējošo skatienu, konstatēja, ka tiktāl viss ir kārtībā, un piecēlās kājās. Viņa bija apsolījusi Bastianam palikt pie Šteinhena, lai viņš varētu aprunāties ar Paulu, taču negribēja palaist garām nevienu detaļu. Ja kāds no abiem bija redzējis vairāk, nekā gribēja atzīt, viņai tas bija jāzina.
-… kaut gan, patlaban teica Bastians, bez brillēm es tālu neredzu, šis sarkanums bija tiešām neparasts…
- Irisa?
Sasodīts, tikai ne tagad. Tūlīt, Līzbet.
- Es tikai gribēju tev piedāvāt kaut ko ēdamu, mums ir…
- Vēlāk, labi? Irisa piegāja dažus soļus tuvāk, izlikdamās, ka kaut ko meklē zālē.
- Vai tu kaut ko pazaudēji? Vai varu tev palidzēt?
Tikai nesteni tik nervozi! Viņa ir jauka. Nē, ir jau labi.
- Es priecātos, ja būtu ar ko nodarboties. Ļoti ceru, ka vēl šodien mēs dosimies projām no šejienes, negribu vēl kādu nakti pavadīt zem klajas debess. Līzbetas acis kļuva miklas. Un es tik šausmīgi baidos par Sandru. Nespēju iedomāties, kur viņa palikusi. Kā tu domā?
- Nav ne jausmas. Sasodīts, tā viņa neko nesapratīs no Bastiana un Paula sarunas.
Vēl dažus soļus tuvāk viņiem. Ari LIzbeta, šķiet, beidzot bija kaut ko sapratusi.
- Par ko viņi abi runā?
-Ja tu visu laiku nepļurkstētu, varbūt es to varētu dzirdēt, pukojās Irisa.
- Mani tas ļoti interesētu, vairāk pati pie sevis nomurmināja LIzbeta. Es sev jautāju…
- Cssst!
- … neviens cits neko nav manījis, teica Pauls. Man arī šķiet, ka tas būs bijis kāds zvērs.
Irisa redzēja Bastiana seju tikai no attāluma, taču arī pa gabalu bija redzams, ka viņš ir nomierinājies. Vēl vairāk, nekā viņš bija izrādījis viņas klātbūtnē.
- Mums jāaprunājas ar pārējiem, Bastians ierosināja. Ja te bez mums ir vēl kāds, tas met jaunu gaismu uz Sandras, Kārpas un Larsa pazušanu. Noskaidrosim, vai kāds ir redzējis vīrieti ar sarkaniem matiem.
Līzbeta nodrebēja. Sarkani mati?
Irisa pagriezās pret viņu. Jā, tieši tā. Vai tu esi kaut ko tādu redzējusi? Viņa sagrāba Līzbetu aiz piedurknes tik cieši, ka audums nošņirkstēja. Kur? Un kad?
Tvēriens, bez šaubām, bija pārāk brutāls, jo Līzbeta iekliedzās tik skaļi, ka visi pievērsās viņai. Nē, es neesmu. Tikai…