Daži pienāca tuvāk. Pauls, Bastians un Georgs. Arī Doro, Mona un Nātans saspicēja ausis.
- Ko nozīmē tikai? Irisa vēl joprojām Līzbetu nelaida vaļā, vienkārši nespēja to izdarīt, jo viņā viss bija kā notirpis, savilkts krampjos. Viņš bija te. Pavisam noteikti. Tagad, kad Irisa to zināja, viņa pat sajuta Simona klātbūtni. Dzirdēja viņu vējā, saoda meža sveķainajās smaržās.
- Es atradu sarkanu matu kušķi. Pie kāda koka. Kāds būs aizķēries aiz zara un tos sev izrāvis. Es vēl brīnījos, jo nevienam no mums tādu nav, bet tie jau ir tikai mati.
Tikai mati. Tikai. Ja tas atbilda patiesībai. Līzbetas acīs nebija saskatāms nekāds aprēķins, tur nebija ne miņas no meliem. Kāpēc gan lai viņa melotu?
Kāds sagrāba Irisu aiz rokas un vilka, līdz viņa Līzbetu palaida vaļā. Georgs, protams. Viņš pagrūda Irisu tā, ka viņa gandrīz pakrita.
- Neviens viņu neaiztiks, vai skaidrs?
-Jā, jā. Izņemot to, kurš viņai uzsita punu, Irisa atcirta, ieliekot savā skatienā tikpat daudz niknuma, cik varēja izlasīt Georga acis.
- Tā taču biju es pati. LIzbetas roka automātiski pieskārās pierei un aptaustīja pietūkumu. Tiešām. Vai tu domā, ka man to nodarīja Georgs?
- Pie vienas vietas, ko viņa domā! Georgs aizveda Līzbetu kādu gabaliņu nostāk no citiem un ļoti uzmanīgi, it kā viņa varētu pārplīst kā ziepju burbulis, nosēdināja meiteni uz segas. Mums jātiek projām no šejienes. Vēl, augstākais, četras stundas, tad sāks satumst. Bet neuztraucies, manu eņģelīt. Viss būs labi. Viss.
Georgs vēl lāgā nebija izrunājis pēdējo vārdu, kad viņa to izdzirdēja. Čabēšanu. Tusnīšanu. Refleksīvi, bez jebkādas skaidras domas, Irisa pieliecās un pacēla asšķautņainu akmeni, tik lielu kā vīrieša dūre. Tūlīt viņš būs klāt. Simons. Viņa to redzēs. Acis ar smagajiem plakstiņiem, ļengano muti, trulo, plato degunu. Pēdējo reizi viņas rīcībā bija skapis, šoreiz tas bija akmens.
Vēl viens troksnis. Kā satraukta elsošana. Tad kaut kas izskrēja no krūmāja. Mazs, ātrs, ar izkārtu mēli. Roderiks. Viņš vētraini sasveicinājās ar Ralfu, nometās zemē un apvēlās uz muguras, lai tas viņam pakasītu vēderu.
Akmens nokrita zālē. Skaidri domāt pēkšņi bija grūtāk nekā jebkad agrāk. Irisa skatījās uz Roderiku un visvairāk priecājās par to, ka viņam vairs nebija tā briesmīgā kaula.
Jo viņš ir to apēdis.
Kuņģis pēkšņi sadumpojās. No riebuma vai aiz bada to vairs nevarēja pateikt. Smagi elpojot, Irisa nokrita ceļos, acu priekšā dejoja mirgojoši punkti.
No malas redzeslaukā kā melns krauklis parādījās un paslīdēja garām kāda ēna. Kamēr elsošana, kas skanēja no meža, kļuva aizvien labāk saklausāma un Pauls kopā ar Bastianu steidzās trokšņa virzienā, Doro nolūkojās lejup uz suni, kurš laimīgi vāļājās zālē.
- Es to zināju, viņa teica.
rno atbalstīja Almu un gandrīz nešus iznesa viņu no meža. Sieviete elpoja neregulāriem grūdieniem, un pagāja ilgs laiks, līdz viņa tiktāl nomierinājās, lai spētu saprotami izrunāt vārdus.
Arno, viņa noelsa. Viņš… iekrita. Kādā bedrē, pilnībā aizaugušā, neviens no mums to neredzēja, bet tā bija tik dziļa… vismaz divus metrus. Lejā vieni vienīgi ērkšķi, asšķautņaini akmeņi un zari. Viņš tā kliedza, tik drausmīgi kliedza.
Mona viņu apskāva un nelaida vaļā. Kur? viņa jautāja aizsmakušā balsī. Un kur ir Karīna?
- Nokāpa lejā pie viņa. Ak Dievs, mums viņam jāpalīdz, lūdzu, viņš asiņo un cieš no sāpēm!
- Es jau eju, pavēstīja Bastians. Alma, tu man parādīsi ceļu. Viņš saņēma sievieti aiz pleciem un piespieda viņu ieskatīties sev acīs. Mēs dosimies tūlīt, jā? Vai tu to varēsi? Kā tu domā: vai Arno spēs paiet, kad mēs viņu izvilksim no bedres?
- Es nezinu. Varbūt. Viņš tiešām ir savainots.
- Nekas. Tādā gadījumā mēs viņu nesīsim. Georg?
Irisa izlasīja “nē” Georga noslēgtajā sejā, jau pirms šis vārds bija nācis pār viņa lūpām.
- Es negribu atstāt Līzbetu vienu, bet nākt līdzi viņa nav spējīga.
Bastians iztaisnoja muguru, un varēja redzēt, cik liela savaldība
viņam ir nepieciešama, lai neuzkliegtu Georgam. Līzbetai nekas nekaiš, vai ne? Man šķiet, ka viņa izturēs vienu stundu bez tevis. Ja nāksies nest Arno pa šādu apvidu, tu mums būsi nepieciešams.
- Es, protams, iešu līdzi, teica Pauls. Ralf? Nātan? Ja jūs arī piedalāties, Georgs var palikt.
-Jā. Protams. Ralfs neizskatījās diez cik laimīgs. Viņa skatiens, meklējot palīdzību, ik pa brīdim pievērsās Doro, taču viņa to neņēma vērā, tikai grozīja pirkstos vienu no saviem rūnu akmeņiem un ar lūpām mēmi izrunāja kaut kādus vārdus.
Thurisaz ūdenī, pašā ārmalā. Draudoša nelaime, kas jau ir pavisam tuvu, atcerējās Irisa. Neviļus viņa ar skatienu meklēja mežmalā kaut ko aizdomīgu. Kaut ko sarkanu.
Palīgu grupa devās ceļā, un Irisa nolūkojās viņiem pakaļ. Pirmo reizi viņa pamanīja, cik nomocījušies jau bija visi. Neviena tīra vamža, nevienu bikšu bez traipiem un plīsumiem. Pirms aiziešanas Ralfs bija viņai uzticējis savu bruņojumu un sjurko, lai tas viss neciestu pēkšņā lietusgāzē. Sjurko dīvaini oda pēc mēsliem un sviedriem. Tomēr Irisa bija apsolījusi Ralfam pieskatīt viņa mantību. Tagad viņi nedrīkstēja pamest cits citu nelaimē.
Georgs gan vēl nebija līdz tam aizdomājies. Veltīgi izrādījās arī Bastiana centieni paplašināt viņa aizsargātāja instinktu darbības areālu, lai tajā iekļautos Irisa.
- Vienkārši ik pa brīdim uzmet viņai aci, sarunāts? Paturi viņu redzeslaukā. Taču Georgs, nepateicis ne “jā”, ne “nē”, pagriezās un uzsedza segu Līzbetai uz pleciem.
- Ir jau labi. Irisa noglāstīja Bastiana seju un pārvilka ar pirkstiem pār viņa dusmīgi saraukto pieri. Es pati varu sevi pieskatīt. Centieties palīdzēt Arno.
- Georgs ir sūdabrālis, es varētu viņu…
- Šššš. Nekas slikts nenotiks. Irisa izmocīja pārliecinošu smaidiņu, un Bastians nedaudz nomierinājās.
- Neej uz savu alu! Paliec pie citiem un, ja uzrodas Simons, kliedz tik skaļi, cik vari, ja?
- Tā es arī darīšu. Viņi to dzirdēs līdz pat Kanādai.
Beidzot arī viņš pasmaidīja. Jau pēc īsa brīža Bastians, apkrāvies ar virvi un medicīnas piederumiem, kā pēdējais pazuda mežā. Pirms tam viņš vēlreiz pagriezās un pamāja viņai ar roku. Šajā mirklī Irisa labprāt būtu metusies pakaļ Bastianam, lai tikai neizlaistu viņu no acīm. Bet viņai bija savi pienākumi. Šteinhens.
Tad glābšanas vienība izgaisa skatienam. Irisa klausījās viņu soļos, līdz bija dzirdamas vairs tikai putnu balsis.
Šteinhens vēl joprojām snauduļoja. Irisa iedeva viņam iedzert dažas lāses ūdens un vēlējās, kaut viņai būtu kāda ziede vai krēms, ko uzziest puiša rokām.
Vairāk neko nevarēja līdzēt. Viņa piecēlās, aizgāja līdz mežmalai un lūkojās uz to vietu, kur starp kokiem bija pazudis Bastians. Apkārtnē valdīja miers, tomēr Irisai bija sajūta, it kā viņai kaut kas uzglūnētu Simon? viņa klusi pasauca. Ja šis cilvēks ir te, kāpēc viņš neparādās? Kāpēc jau sen nebija sagrābis viņu aiz matiem un aizvilcis sev līdzi, kā to mēdza darīt agrāk?
Irisa salieca pirkstus un atkal tos iztaisnoja, viss viņā vibrēja. Šis stāvoklis bija labi pazīstams viņa kļūs ar katru minūti nemierīgāka, ja neizņems no somas arfu un nesāks spēlēt. Un Simons to droši vien dzirdēs.
Ja Simons ir te, viņš tevi šā vai tā atradīs. Vienalga, vai tu būsi skaļa vai klusa.
Viņa izņēma no somas arfu, noskaņoja to un uzlika pirkstus uz stīgām. “Turdjons” tas bija dzīvesprieka pārpilns skaņdarbs, kurā nepalika vietas bailēm. Labs sākums. Irisa turpināja ar “Braiena Boru maršu”, bet tūlīt pamanīja, ka šī melodija viņu padara pārāk melanholisku, un sāka to variēt. Atrada jaunu motīvu un turpināja to spēlēt, domājot par Bastianu. Pārgāja no mažora uz minoru un atkal atpakaļ uz mažoru, iegrima skaņās un domās.