Bastians vēroja Irisu ar tādu interesi, kādu būtu veltījis neskaidras izcelsmes ādas izsitumam. Kas kaiš viņas matiem? Tie izskatījās tā, it kā tiem ar šķērēm būtu uzklupis satrakojies nesaprātīgs mazulis. Dažas šķipsnas krita viņai uz pleciem, citas slējās gaisā kā nošķērētas. Turklāt bija pamanāmas neveiksmīgu tonēšanas mēģinājumu atstātās pēdas sākot ar rudu, tad tumšāku un visbeidzot zilgani melnu krāsu, kuras visas dažādās vietās vēl bija saskatāmas matos. Dīvainā frizūra, vasarraibumi un nedaudz šķībi novietotās acis viņai piešķīra izplūkāta elfa izskatu.
Kad Bastians pamanīja, ka meitene uz viņa skatienu atbild ar izaicinājuma un nicinājuma izteiksmes kombināciju sejā, bija jau par vēlu izlikties, ka viņš to ir uzlūkojis gluži nejauši.
- Mēs vēl neesam pazīstami, mans vārds ir Bastians, viņš teica, cenšoties savu vainu par uzkrītošo blenšanu izpirkt ar pieklājīgu priekšā stādīšanos. Esmu te kopā ar Sandru.
- Ak tā.
- Bastians studē medicīnu, piebilda Šteinhens.
- Ak tā. Irisa ar skatienu nomērīja viņu no galvas līdz kājām, tad uzmeta īsu mirkli Sandrai un visbeidzot pievērsās garāmejošo tirgus apmeklētāju pūļiem. Jūs mani atradīsiet pie Doro, viņa paziņoja, nočiepa Šteinhenam vēl vienu maizes riku un veikli kā zebiekste nozuda cilvēku barā.
- Nu tā, tagad tu pazīsti ari Irisu, nicinošo izteiksmi Sandras balsī bija grūti nesaklausīt.
- Vai ar viņu kaut kas nav kārtībā? Viņas mati ir ļoti… oriģināli.
- Starp mums runājot… es negribu par Irisu teikt neko sliktu, bet viņai zināmā mērā visi nav mājās, nemaz nerunājot par sliktajām manierēm. Pirms gada šī vēl izskatījās gluži normāli, taču bija gandrīz neiespējami ar viņu kaut ko sarunāt. Kad es reiz par to ieminējos, viņa man gandrīz acis izskrāpēja.
Šteinhens ar abām rokām papliķēja pa savu apaļo vēderu. Tas tiesa. Turklāt tu taču biji tik diplomātiska.
Garām atkal nosoļoja skotu dūdinieki, šoreiz divu bundzinieku pavadībā.
- Nu tad es eju! iesaucās Kārpa, notrausa drupačas no ādas vamža un pazuda cilvēku straumē.
Paēdis un apmierināts Bastians pagrieza seju pret sauli un samiedza acis. Viņš sajuta Sandras galvu uz sava pleca un riskēja aplikt viņai roku. Meitene neatrāvās, bet piespiedās viņam tuvāk un sāka klusi dungot kādu melodiju. Pauls, kurš sēdēja viņiem priekšā pļavā, izstaipījās kā laisks, plēsīgs zvērs, aizgrieza galvu un pasmaidīja. -Jūs esat glīts pāris.
Sandra ieķiķinājās, un Bastians to sajuta kā vieglu vibrāciju uz sava pleca. Nodarbojies ar savām problēmām, Paulīt!
- Ak vai, viņš pasmaidīja. Es taču to vien daru.
Bastians bija tik atslābinājies, kā sen nebija juties. Iekšējais mehānisms, kas kā motors pastāvīgi dzina viņu uz priekšu, tagad bija apstājies. Pateicoties Sandrai. Viņš vēl nedaudz ciešāk piespieda meiteni sev klāt. Sandra nopūta viņam no brillēm matu šķipsnu.
- Ko tu teiktu, viņa jautāja, ja mēs vēlreiz aizietu uz ārstniecības augu tirgotavu, lai rūpīgāk iepazītos ar piedāvājumu? Šādas zināšanas vienmēr noder, atrodoties dabā, un kas zina, kur liktenis tevi aiznesīs…
Visu pēcpusdienu viņi pavadīja, klejojot no vienas bodītes pie nākamās, vēroja, kā strādā daiļamatnieki, mēģināja iesaistīties kādā viduslaiku riņķa dejā un bēga no visuresošajiem dūdiniekiem. Gaiss
pakāpeniski kļuva vēsāks, un apkārtni pārņēma vakarīga noskaņa. Sandra no sāniem uzlūkoja Bastianu. Tev patīk, vai ne?
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Es sen nebiju tik labi atslēdzies kā šodien.
- Vai tev jau ir kādi plāni Vasarsvētkiem?
Jautājums bija negaidīts. Plāni?
- Droši vien kā parasti. Mācīšos, atbildēja Bastians. Šī doma uzreiz sabojāja viņa labo omu.
- Kāpēc tu tā iespringsti par savām studijām? Vai gribi labot kaut kādu ātruma rekordu?
- Ne gluži, tas ir saistīts ar maniem vecākiem. Garš stāsts, un es negribu ar to sabojāt mums abiem tik jauku dienu.
Viņi turpināja soļot klusēdami; Bastians pūlējās aizgaiņāt no savām domām tēva seju, taču tas viņam kārtējo reizi neizdevās.
- Neskaties tik dusmīgi, Sandra ar elkoni maigi iebakstīja viņam ribās.
- Vai es tā daru? Ak Dievs! Kur mēs palikām? Ak tā… Vasarsvētki. Kas, tavuprāt, man būtu jādara mācīšanās vietā?
- Tu varētu aizbraukt kopā ar mani.
Bastians apstājās un palika stāvam. Vai tas bija tas, uz ko viņa visu laiku mērķēja? Paelpot svaigu gaisu un tamlīdzīgi?
- Interesanta ideja. Un uz kurieni?
- To es nezinu. Sandra apvija rokas ap Bastiana kaklu un piespiedās viņam klāt. Neviens no mums to vēl nezina. Bet tā būs nomaļa vieta tālu projām no ciemiem, šosejām un automašīnām. Viņa pacēla skatienu un cieši ieskatījās viņam acīs.
-Tu negribi braukt divatā, tikai tu un es, viņš konstatēja,
- bet gan ņemt mani līdzi uz vienu no saviem Saeculum larpiem, vai ne?
- Tas tiesa. Bet tur mums netrūks laika pabūt divatā. Tu taču brauksi, vai ne? Es ļoti gribētu, lai tu tur būtu.
Bastians juta, ka Sandras pirkstu gali glāsta viņa skaustu, un tas pārliecināja ātrāk nekā vārdi. Dažas dienas bez mobilā telefona varēja mierīgi iztikt, nē, tā būtu pat bauda. Nemaz nerunājot par dažām dienām bez grāmatām. Un tas viss kopā ar meiteni, kuras zaļās acis vairs nelaiž viņu vaļā…
- Labi. Tas ir, es domāju varbūt. Iespējams. Ja pirms tam kārtīgi saraušu, varu atļauties ari pavadīt dažas dienas bez mācīšanās.
- Piecas, precizēja Sandra. Bet tas ir tā vērts, tu redzēsi. Tu nemaz nespēj iedomāties, kāds piedzīvojums tas ir. Nekas nav tā kā normālā dzīvē. Reizēm arī mani pārņem nāves bailes, bet… kopā ar tevi noteikti būtu citādi. Nav nekādu drošības tīklu, vai saproti? Viņa pacēla skatienu un ielūkojās Bastianam acīs. Tāda dzīvības izjūta, ka gandrīz sāp.
Pēdējie rietošās saules stari iekrāsojās sarkani. To gaismā tirgus laukums šķita viduslaicīgāks nekā dienā. Varbūt arī tāpēc, ka pa to pastaigājās tikai ļaudis senatnīgos kostīmos, jo pārējie apmeklētāji jau sen bija atgriezušies savās mājās un sēdēja pie televizoriem.
Bastians dziļi ievilka elpu. Bija laiks izdarīt kaut ko neparastu.
- Sandra?
-Jā?
- Es domāju, ka man vajadzīgs jauns ietērps.
risa pārskaitīja monētas savā somā. 23 eiro un 48 centi par fona mūzikas strinkšķināšanu pie Doro, stundu ilgu amuletu tirgošanu Almas kioskā un bērnu pieskatīšanu pie siena ķīpām. Sasodīts, visneveiksmīgākajā un lietainākajā dienā jebkurā gājēju zonā viņa būtu nopelnījusi vairāk. Bet vai nav vienalga? Pietiks arī ar to. Četrās nedēļās viņa bija sakrājusi naudu larpam, un vēl palika pāri pietiekami daudz, lai vismaz desmit dienas noturētos virs ūdens. Krāmu bodītes pieskatīšana patiesībā bija tikai laipnība no viņas puses, lai Nadja varētu pie ugunskura ielocīt vēderā ceptās ribiņas. Tikpat labi viņa būtu varējusi jau bodīti slēgt, jo tāpat šajā laikā neviena pircēja vairs nebija.
Irisa vērīgi palūkojās pa labi un pa kreisi, bet šķita, ka viss ir kārtībā. Ļaužu masas, kas visu dienu drūzmējās iekšpus un ārpus cietokšņa sienām, bija viņu gan nomierinājušas, gan biedējušas. Nomierinājušas, jo apņēma viņu kā maskēšanās tērps, kurā varēja izgaist. Biedējušas, jo pūlī varēja paslēpties arī jebkurš cits, neļaujot jau no tālienes pamanīt draudus.