Viņi devās tālāk, bet ik pēc dažām minūtēm bija spiesti apstāties, lai atvilktu elpu. Šķita, ka pat Pauls ir zaudējis spēkus. Viņš acīm redzami saudzēja labo kāju, kakla muskuļi izspiedās uz āru kā tauvas. Tad skatienam atklājās klajums.
Bastiana sirds sāka sisties straujāk. Viņš pārlaida skatienu nometnei, visai viņu izsvaidītajai mantībai. Tukšajam katlam, kurā
krājās lietusūdens, nevērīgi izmētātajām lāpstām, saņurcītajām segām. Tūlīt viņš ieraudzīs Irisu, viņa, protams, atrodas šeit. Sveika un vesela, sliktākajā gadījumā nedaudz izmirkusi, ja nebija paspējusi laikus atrast patvērumu.
Taču klajumā nebija neviena cilvēka. It kā būtu īstenojusies viņa visbriesmīgākā fantāzija, trūka tikai salauztās arfas.
Bastians dzirdēja, ka kāds sauc viņa vārdu, ar strauju kustību nolika nestuves un bez jebkāda apdoma izskrēja pielijušajā pļavā.
- Iris!
Simons. Viņš ir te bijis, aizvedis Irisu, sagrābis to savā varā, un neviens nav viņai palīdzējis. Bastians viņu nekad vairs neredzēs, nekad. Viņš paklupa pār klints atlūzu, kas viltīgi bija paslēpusies garajā zālē. Te neviena nebija, pat ne Ralfa, mazā, gļēvā slīmesta…
- Šeit! Irisas balss.
Bastians ar pūlēm piecēlās un caur biezo lietus plīvuru beidzot saskatīja kaut ko gaišu, kas kustējās un māja ar rokām.
Neliela cilvēku grupa tupēja pretējā pusē mežmalā. Irisa un Mona balstīja Šteinhenu. Viņa acis bija tikai pa pusei atvērtas un galva ik pa brīdim noslīga uz krūtīm. Sega, kas izplesta karājās zaros, veidoja virs trijotnes galvām mazefektīvu jumtu. Netālu no viņiem zem līdzīgas nojumes sēdēja Doro, LIzbeta un Georgs. Ralfs centās piespiesties pie viņiem, taču neveiksmīgi, jo četriem cilvēkiem tur vienkārši nebija vietas.
Spilgts uzliesmojums. Nodārdēja pērkons. No mākoņiem sāka gāzties vairāk ūdens, nekā Bastians bija uzskatījis par iespējamu.
- Kā klājas Arno? sauca Irisa.
- Slikti. Brūce galvā un lauzta kāja. Brūci vajag sašūt, un kājai nepieciešama rentgenizmeklēšana, bet mēs viņu nekad dzīvē nenogādāsim līdz šosejai. Jau ceļš atpakaļ uz nometni bija tīrās mocības.
Ja Bastians tagad vienkārši apsēstos, uzliktu galvu uz Irisas pleca un aizvērtu acis, viņš aizmigtu. Par spīti slapjumam. Par spīti negaisam. Nebija nekā, ko viņš vēlētos vairāk. Viņš nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu bijis tik piekusis.
Cauri lietus grabināšanai līdz viņam izlauzās Paula balss. Bastians varēja saklausīt Arno vārdu, bet citādi viņš no teiktā neko nesaprata. Pēkšņi viņam iesita kā ar āmuru pa pieri. Ak Dievs, viņš taču bija atstājis pārējos stāvam pie nestuvēm! Arno pa šo laiku noteikti bija izmircis līdz kaulam.
Augšstilba kauli, plaukstas kauli, viņā iebrēcās histēriska balss. Bastians papurināja galvu, lai to aizdzītu, un atvadījās no domas noslīgt zemē pie Irisas sāniem, ļaujoties žēlsirdīgai nemaņai. Viņš tomēr vilkās atpakaļ uz pļavu.
- Mums nepieciešams patvērums, caur lietus šalkoņu viņam uzsauca Pauls. Ātrāk! Ved šurp pārējos, es zinu kādu alu, kurā vietas pietiks visiem. Tur tālāk. Viņš norādīja kapu virzienā.
Tikai ātri šajā gadījumā bija kaut kas neiespējams. Viņi diezgan brutāli vilka sev līdzi Šteinhenu, cenšoties nepieskarties viņa ar čūlām nosētajām rokām. Cauri zālei izlocījās brūna ūdens tērces, nesdamas sev līdzi egļu skujas un noslīkušus insektus. Aiz kapiem tās nozuda mežā.
Vai šodien deju nebūs, Doro? Šis jautājums bija Bastianam uz mēles vēl kāda tik laba izdevība nelielam valsim ar dabas elementiem tik drīz neradīsies. Bet Doro gāja līdzās Arno nestuvēm un uzmanīja, lai viņš sāniski no tām neizkristu. Un, paskat, Georgs arī reiz kādam palīdzēja, viņš pat piepūlējās, kopā ar Paulu stiepjot nestuves, taču ne uz mirkli neizlaida no acīm Līzbetu. Skaidra lieta.
- Tas nav tālu, ja es pareizi atceros. No kurienes Pauls ņēma šo enerģiju? Viņš tiešām izskatījās pavisam možs un bija labā garastāvoklī. Uzvilkts no pārspriedzes, lūk, kas tas bija. Piecas minūtes miera, un viņš sabruktu. Palieciet blakus, tūlīt mēs būsim sausumā.
Apdullinošs blīkšķis, it kā pasaule būtu pārsprāgusi. Visi sarāvās un pieplaka pie zemes. Netālu no viņiem ar skaļu čirkstoņu gāzās kāds koks, atsitās pret saviem līdzās augošajiem sugas brāļiem un noslīdēja zemē. Gaisā bija jūtama sēra smaka.
Nevienam no mums netrāpīja, nē, šoreiz vēl nevienam no mums, bet tas bija kā caur adatas aci.
- Nu jau ir tik tālu, novaidējās Doro. Viņš nāk pēc mums. Meitenes seju klāja spoža ūdens kārtiņa, tumšie mati pilošām šķipsnām lipa pie galvas.
Viņi gāja tālāk. Vispirms mazliet kalnup, pēc tam lejup šaurā ielejā. Šteinhens paklupa, visi centās viņu noturēt, taču iespaidīgais svars norāva zemē Irisu, Monu un Bastianu.
- Es vairs nespēju, šņukstēja Mona. Es palieku te.
- Negulies zemē, tas ir bīstami! Irisas balss skanēja piespiesti un aprauti. Drīz mēs būsim klāt. Nav vairs tālu. Tā saka Pauls. Nāc!
Viņu kauli tiks salauzti un āda atdalīta no miesas. Tārpi uzbruks viņu ēdienam, un vārgums viņu locekļiem. Bastians apspieda atmiņas par šiem vārdiem, atteicās atzīt paralēles ar realitāti, jo tās bija blēņas, māņticīga plānprātība. Varbūt pašpiepildīšanās pareģojumam, kurā viņus ar savu ilgstošo negatīvismu iedzinusi Doro.
Visi bija izmirkuši līdz ādai. Katrs solis šļakstēja, it kā zeme gribētu viņus iesūkt, nekad vairs nelaist vaļā viņu kājas. Šteinhens karājās pa vidu kā ar svinu piebāzts maiss. Zibeņiem nekavējoties sekoja pērkona grāvieni, kas lika vēlēties, kaut būtu brīvas rokas, ar ko aizspiest ausis, vai vēl labāk liela māja, kur patverties. Sausumā, siltumā, drošībā.
Bastiana acu priekšā dejoja punkti. Viņš koncentrējās uz savām kājām, kuras bija manāmi notirpušas. Viņa rokas jau labu laiku bija slapji un auksti izaugumi, ar kuriem neko nevarēja noturēt. Vēl desmit soļus, labi? Viņš centās pierunāt pats sevi. Pēc tam apgulties. Atpūsties. Neko nezināt.
Pārguruma pazīmes, ziņoja viņa uzmācīgās, medicīniski izglītotās smadzenes. Zūd koordinācija, palēninās kustības, vienaldzība līst pāri kā silts ūdens, kurā var bezrūpīgi peldēt pirms noslīkšanas.
Bastians paklupa un atsitās ar ceļiem pret kādu akmeni. Sāpes uz īsu brīdi atgrieza viņam spēju skaidri domāt: tur priekšā bija Pauls. Vēl joprojām mērenā tempā soļoja nestuvju priekšgalā, kaut arī viņa plaukstas pa šo laiku noteikti bija pārvērtušās jēlā gaļā. Nestuvju pakaļgalu nesa Georgs. Arī viņš izturēja šo tempu. Lai gan elpoja svelpjoši.
Zibens uzliesmojums, vēl spilgtāks par iepriekšējiem. Brīkšķis, it kā pasaule būtu pārlūzusi uz pusēm. Monas raudas, Līzbeta, ietinusi galvu lakatā vai viņa vispār vēl kaut ko redzēja? Irisas skatiens, reizē izmisis un uzmundrinošs.
- Vai redzat to milzīgo akmeni tur priekšā? iesaucās Pauls. Tā ir ala. Mums jātiek tajā iekšā. Mēs to izdarīsim.
Nevienam nebija spēka, lai reaģētu.
Nav vairs tālu, pie sevis teica Bastians un domās atkārtoja šos vārdus. Katrs vārds viens solis. Nav vairs tālu. Nav vairs tālu.
eidzot viņi bija atnākuši, un tūlīt kļuva skaidrs, ka ceļš nebija noiets velti. Šī klints bija īsts brīnums. Milzīga, taču daba, ņemot talkā tās akmens māsas atbalstu, bija klinti novietojusi tik slīpi, ka apakšā būtu atradusies vieta nelielai būdiņai. Tā bija kā mājas augstuma vilnis, kas sastindzis pirms salūšanas. Apakšā meža zeme bija tik sausa, ka putēja.
Viņi noslīga zemē un, smagi elpodami, gulēja uz līdzenās virsmas. Kāds raudāja, īsi un saraustīti šņukstēdams. Kādā brīdī Bastians juta, ka kāds viegli uzliek roku viņam uz muguras.