Tagad tā bija tumsa, kas nozīmēja vienlaikus aizsardzību un apdraudējumu. Irisa vēlreiz vērīgi palūkojās apkārt, nopētīja katru grupu, katru pārīti tuvākajā apkārtnē, bet nespēja saskatīt neko aizdomīgu. Labi. Kāpēc gan nenopelnīt vēl dažus eiro ar muzicēšanu?
Viņa izņēma no somas arfu un sāka to noskaņot. Ikdienas vingrinājumi; jāapgūst jauns skaņdarbs ik pa divām nedēļām. No vienas puses, lai paplašinātu gājēju zonām paredzēto repertuāru. No otras puses, gatavojoties laikam, kad tas viss būs beidzies.
Irisa atspieda muguru pret krēsla atzveltni, pieskārās stīgām un nospēlēja “Zaļo piedurkņu” pirmo takti. Šī melodija pievilka ielas publiku kā magnēts, jo katrs prata vilkt to līdzi, cits par citu nepareizāk. Atkārtojot tēmu, viņa tajā ieplūdināja dažas sarežģītākas variācijas, lai gan to izpildīšanai bija nepieciešama bieža vingrināšanās. Bet tās iederējās. Lieliski. Kā jau varēja sagaidīt, melodija
sāka pievilināt cilvēkus. Irisa dzirdēja viņu soļus, bet piespieda sevi nepacelt skatienu no instrumenta. Bīstami cilvēki aušīgi neķiķina, bet tuvojas klusu. Un viņu sitieni nāk no nekurienes, no mānīga tukšuma.
- Sveika, Iris! Kur tad ir Nadja?
Paskat tik! Sandra un viņas jaunais draugs argudrīša brillēm.
- Aizgāja iekost. Irisa ļāva izskanēt minorīgam akordam un nervozi nopūtās. Šie abi nebija tā publika, kas atstāj piķi.
- Žēl gan. Vai tu nezini, kad viņa atgriezīsies?
- Nav ne jausmas. Droši vien tad, kad paēdīs.
Briļļainais pastiepās pēc jostasvietā ar auklu savelkamām lina biksēm un krekla ar šņorējamu aizdari. Vai līdz tam mēs drīkstam te šo to aplūkot? Es gribētu uzlaikot dažus apģērbus.
La minors, do mažors. Protams. Aiz telts ir spogulis, ja tev tas būs vajadzīgs.
- Paldies.
Irisa uzsāka “Braiena Boru maršu” un centās atslēgties no Sandras balss.
- Bikses tev nebūs vajadzīgas, bet gan bre un šosses*.
- Kā, lūdzu?
- Bre. Viduslaiku apakšbikses. Virs tām piestiprināja šosses. Ļoti praktiski.
Jautra iespurkšanās. Manis pēc. Taču ļoti atgādina autiņus.
-Neuztraucies! Tam visam pāri vēlāk karāsies tavs krekls vai sjurko.
Irisa pameta pār plecu ašu skatienu un redzēja, kā Bernhards? Bērts? Balduīns? ar minētajām bre, trim pāriem šossu, pieciem krekliem, jaku un dažādām jostām rokās nozūd pārģērbšanās teltī. Tagad te bija palikusi Sandra, kas centās izturēties tā, it kā nemaz neredzētu Irisu. Stulbā govs.
Irisa saudzīgi nolika arfu sev priekšā uz galda. Atgādini vēlreiz, kā sauc tavu draugu?
* Garas zeķes, kuras uzvilka katrā kājā atsevišķi un ar saitēm nostiprināja uz jostas.
Dziļa nopūta. Bastians.
Pareizi, tā tas bija. Kā zēns no “Bezgalīgā stāsta”, tā viņa bija to paturējusi prātā.
- Vai viņš kaut ko pirks vai tikai pielaikos?
Vēl viena nopūta. Pirks. Ja atradīsim to, ko vajag.
- Kam vajag?
Sandras sejas izteiksme nepārprotami pauda: “Ej tu…!” Ļoti interesanti. Parasti viņa meistarīgāk slēpa savu nepatiku. Vai nu šodien viņai tam vairs neatlika spēka, vai arī tai maitai bija pilnīgi vienalga.
- Kas tev par daļu?
- Nekādas. Irisa noglāstīja arfas koka korpusu un, neizlaižot Sandru no acīm, lēnām piecēlās kājās. Vai varu tev kā palīdzēt, Bastian? viņa uzsauca telts virzienā. Varbūt tev ir vajadzīgi arī apavi? Ir atlikuši daži pāri, ko Nadja atdos par izdevīgu cenu, ja vien kāds no tiem tev derēs.
Bastians iznāca no telts ar sašķobītu smaidu sejā. Kurpes nebūtu par ļaunu. Kuras tu man ieteiktu? Sandra teica, ka jūsu spēlēs apkārtne mēdz būt necaurejama un dubļaina.
Tātad tomēr. Irisa pagriezās pret Sandru. Vai tu gribi viņu ņemt līdzi uz nākamo larpu?
-Jā. Nu un?
- Nu un? Viņu neviens nepazīst. Kurš zina, vai viņš vispār to spēj izturēt. Vai viņš ir derīgs spēlētājs.
Viņa piegāja Sandrai tuvāk un pieklusināja balsi. Vai mēs varam viņam uzticēties. Kā tu zini, ka viņš neskries uz policiju un neziņos, šis tavs paraugskolēns? Un ko saka Karīna un Pauls?
Sandra nepagodināja Irisu ar atbildi, bet pastūma viņu malā, lai palīdzētu Bastianam tikt galā ar krekla šņorējamo aizdari.
- Izskatās labi, viņa apgalvoja. Arī šosses der kā uzlietas, un, ja tu man jautātu, es ieteiktu izvēlēties jostu ar pūķa sprādzi.
Viņš aplika to ap vidukli, sasprauda rokas sānos un, augstu pacēlis uzacis, uzlūkoja Irisu. Vai piestāv tādam paraugskolēnam?
Oplā. Jā, var iztikt. Bet, ja tu tiešām grasies braukt uz mūsu larpu, es tavā vietā iegādātos vēl šo to. Vēl vienu kreklu, vamzi, divus
pārus šossu. Labu nazi. Ādas jostas somu un lielu linaudekla nesamo maisu. Ādas ūdens maisu bez plastikāta iekšā, citādi tas ir pret noteikumiem, pašam savu katliņu un siltu vilnas segu.
Bastians viņu ziņkārīgi uzlūkoja.
-Jostas somu tu vari dabūt pie manis, pārējās lietas nāksies meklēt kaut kur citur. Lielāko daļu atradīsi tepat gadatirgū.
Bastians lēni pamāja ar galvu un lūkojās pārmaiņus te uz viņu, te uz Sandru, it kā kaut ko gaidītu. Skaidrs, ka viņš bija dzirdējis piezīmi par policiju un tagad bija nobijies. Vēl jo labāk.
- Kad būsi izdomājis, ko pirksi, es gaidīšu ārpusē pie kases galda. Irisa atstāja viņus abus pie pārģērbšanās telts, atgriezās pie savas arfas un uzlika to uz ceļiem. Pieskaršanās gludajam kokam un cieši nospriegotajām stīgām viņu nomierināja. Tā tas bija vienmēr. Kad naksnīgo gaisu caurstrāvoja pirmās “Turdjona” skaņas, viņa bija gandrīz atguvusi līdzsvaru. Šis Bastians bija nekaitīgs. Lai jau viņš nāk līdzi. Ne Sandra, ne viņš nespēs sabojāt šīs piecas dienas gadā, kad viņa varēja justies droši.
Viņas spēle sāka pievilināt klausītājus, un Irisa kādu mirkli jau sāka apsvērt, ka varbūt tomēr vajadzētu nolikt trauku monētām. Bet nē. Tā bija pareizi. Viņa gribēja turpināt spēlēt un vērot mazo meitenīti, kas, mūzikas aizrauta, ar plīvojošiem svārkiem griezās ap savu asi.
Viņa bija nospēlējusi jau trīs skaņdarbus, kad no telts iznāca Bastians kopā ar Sandru un uzlika uz kases galda veselu kaudzi apģērbu. Irisa meklēja ar roku rakstītās cenu zīmes un sāka summēt ciparus. Neslikts pirkums naudas tam puikiņam laikam netrūka. Nadja priecāsies.
- Vai tā ir tava? jautāja Bastians un ar pirkstu galiem pieskārās arfai. Tas novērsa Irisas uzmanību, un viņa rēķinot kļūdījās.
- Kura gan cita. Tas skanēja dusmīgi pat viņas pašas ausīs. Bet kāpēc gan uzdot tik stulbu jautājumu? Un, ja tev nav grūti, lūdzu, neaiztiec manu instrumentu! Viņa ieraudzīja Bastiana rokas .it raujamies atpakaļ un vēlreiz nojauca rēķinu.
Atvaino, patiesībā es tikai gribēju pateikt, ka skanēja brīnišķīgi. Tev ir talants.
Par to tu droši vari likt savu pakaļu ķīlā. Paldies!
Viņš vēl nelikās mierā. Tā taču ir arfa, vai ne? Es domāju tā ir tik maza.
Irisa nopūtās un nolika rakstāmo malā. Tā ir ķeltu arfa, lielāka nav piemērota ņemšanai līdzi ceļojumos. Šis instruments ir parocīgs, un tam ir viss, kas nepieciešams. Vai tev ir vēl kādi jautājumi vai es varu turpināt darbu?
Tiklīdz Irisa bija pabeigusi skaitīt, Sandra paņēma čeku un sāka visu pārrēķināt.
Saskaitiet taču beidzot un pazūdiet! Irisa ar ilgpilnu skatienu vēroja savu arfu. Viņa vairāk par visu vēlējās turpināt spēlēt, bet ne jau sniegt privātu koncertu šiem abiem balodīšiem. Par laimi, Sandrai bija vēl kaut kas padomā.