- Mums nu jāsteidzas projām, citādi nokavēsim burvju māksliniekus, un tas būtu liels zaudējums.
Irisa sāka īpaši lēnām un tūļīgi izdot atlikumu, bet jau pēc īsa brīža viņas pašas sapnis palikt netraucētai guva virsroku pār vēlēšanos nedaudz paspīdzināt Sandru. Lai gan…
- Vai tad dejas jau beigušās? Irisa jautāja Bastianam, izlasot no kases desmit centu monētas. Tad jau tu noteikti redzēji Līzbetu. Vai viņa nav lieliska?
- Dejas? Nē, tās mēs laikam esam palaiduši garām. Es vēl nemaz neesmu redzējis Līzbetu.
- Vai tiešām? Es to nesaprotu. Sandra, parasti tu taču vienmēr vazājies kopā ar viņu.
- Es vispār nevazājos. Kas ir, vai tu beidzot būsi salasījusi atlikumu? Mēs negribam te nostāvēt visu vakaru.
- Lūdzu, lūdzu! Pieci eiro un divdesmit centi iespējami sīkās monētās no Irisas rokas pārceļoja Bastiana plaukstā. Neizrādīdams nekādas emocijas, viņš sabēra naudu bikšu kabatā un pamirkšķināja Sandrai.
- Ejam?
Priekā starojot, Sandra satvēra Bastiana roku un vilka viņu projām svētku laukuma virzienā. Irisa novaibstījās viņai nopakaļ, bet
tad paraugskolēns vēlreiz pagriezās. Paldies un līdz vēlākam! viņš uzsauca. Tad viņi abi nozuda aiz kādas tirgus būdas.
Irisa paņēma no galda arfu, pārbaudīja, vai tā vēl ir pareizi noskaņota, un atkal sāka spēlēt. Viņas pirksti izvilināja no stīgām Carolan’s Dream vēl vienu skaistu dejošanai piemērotu melodiju. Vai mazā meitenīte vēl ir tepat?
Irisa pacēla acis, pamanīja spilgti sārtu spīdumu, garām ātri aizslīdošu kustību un sastinga. Viņas pirksti sapinās un izvilināja no instrumenta disonējošu akordu.
Viņš bija šeit. Viņš vēroja. Pamanījis viņas skatienu, viņš bija zibenīgi nozudis aiz koka vilciņu stenda.
Irisa notupās zem letes un ar drebošiem pirkstiem iegrūda somā arfu. Prom no šejienes, nekavējoties! Sirds dauzījās kā negudra, elpošana paātrinājās, tūlīt kļūs nelabi. Nē. Tikai mieru! Tikai prātīgi!
Bet tas neizdevās. Panika viņā sitās kā sagūstīts putns. Skriet bija vienīgais, kas varētu palīdzēt, skriet tik ātri, cik spēka. Palikt kustībā. Irisa pielēca kājās un skrēja projām garām nedaudzajiem apjukušajiem klausītājiem.
Kāds viņu sagrāba aiz rokas. Viņa iekliedzās, centās izrauties, iespert. Iris!
Ne tā balss. Ne tā smarža. Viņa pacēla skatienu. Paul?
Pauls pārsteigts viņu uzlūkoja. Kas noticis?
To viņa Paulam neteiks, kaut gan ļoti gribētos. To viņa nevienam neteiks.
- Nekas. Man tikai… nekas.
Rūpju rievas Paula sejā ievilkās dziļāk. Tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku.
Spoks būtu daudz labāk. Nē. Rau, tur nāk Nadja. Man viņai jānodod kase, labi?
Viņš pamāja ar galvu. Vai pēc tam atnāksi pie ugunskura?
- Tad jau manīs. Viņas skatiens neviļus atkal pārslīdēja ēnām aiz tirgus būdas. Iekšējā balss kliedza bēdz! Bet varbūt Pauls varētu… Viņai bija nepieciešama skaidrība. Paul, vai tu varētu man palīdzēt?
- Ar lielāko prieku. Kā?
- Vai tu varētu palūkoties aiz tā stenda, kur tirgo vilciņus? Man šķiet, ka tur kāds stāv.
Uzlūkojis Irisu ar vērtējošu skatienu, Pauls palaida vaļā viņas roku. Protams. Nekādu problēmu.
Irisa juta, ka sāk trīcēt pie visām miesām, un centās nomierināties, bet kļuva tikai vēl sliktāk. Viņa vēroja, kā Pauls pieiet pie būdas un pazūd aiz tās. Tūlīt viņam atkal jāparādās, tūlīt. Tagad. Aizturējusi elpu, Irisa vērīgi ieklausījās nekā.
- Paul? viņa iečukstējās. Kur gan viņš palicis?
Tur jau viņš nāca, tuvojās Irisai un paraustīja plecus. Tur neviena nav. Un aiz nākamās arī nekā.
- Ko tu tur tik ilgi darīji?
- Es visu rūpīgi pārmeklēju, arī aiz letēm. Kas tas bija, ko tu iedomājies tur redzējusi?
- Vai nav vienalga, tas vairs nav tik svarīgi. Vai tiešām tur neviena nebija?
- Pavisam noteikti.
- Paldies!
Irisa nodeva viegli iereibušajai Nadjai vakara ieņēmumus un piespieda pie krūtīm somu ar arfu. Pauls vēl bija turpat un joprojām izskatījās norūpējies.
- Dosimies pie ugunskura! aicināja Irisa.
iņa ir apnicīga, bet nekaitīga, stāstīja Sandra.
Bastians sēdēja viņai līdzās uz kāda no zemajiem senajiem mūriem. Naksnīgais tirgus laukums bija tumšs līdz pat nometnes ugunskuriem, kuri telšu Bpriekšā dega kā pļavas vidū liesmojošā milzīgā sārta Bmazie brāļi. Arī uz cietokšņa sienu izrobojumiem dega lāpas, kas projicēja uz mūriem dejojošas ēnas.
-Jūs laikam īpaši labi nesatiekat, konstatēja Bastians. Sandra noplātīja rokas, parādīja nenosakāmas nozīmes žestus un iesmējās. Es tā neteiktu. Būtībā es nezinu, ko par viņu domāt. Viņa neko par sevi nestāsta. Es pat nezinu, cik viņai gadu, tikai to, ka Irisa spēj būt šausmīgi asa, ja viņu kaut kas neapmierina.
- Bet arfu viņa spēlē fantastiski. Vai viņa apmeklē mūzikas skolu?
- Man nav ne jausmas, kā jau teicu. Sandra pielēca kājās, satvēra Bastianu aiz rokas un vilka viņu uz lielo ugunskuru, ap kuru ar alus krūzēm un dzeramajiem ragiem rokās bija sasēdušies tirgus apmeklētāji un tirgotāji.
Bastians lūkojās liesmās. Viņam ausīs vēl joprojām skanēja Irisas spēlētā mūzika. Šajā meitenē bija kaut kas tāds, kas nelika viņam mieru. Bastiana vērtējumā Irisa varēja būt divus, varbūt trīs gadus jaunāka par viņu pašu. Ap astoņpadsmit, varbūt tikai septiņpadsmit. Taču Sandrai taisnība par viņu grūti pateikt kaut ko konkrētu.
Bastians vēroja liesmu deju. Ugunīgo mēļu plaiksnīšanās viņu hipnotizēja. Drīz vien karstums sāka svilināt sejas ādu. Sandra un Šteinhens bija iegrimuši sarunā par indīgām sēnēm, bet gabaliņu tālāk ar katru brīdi skaļāk apspriedās divi par ieroču nesējiem pārģērbušies puiši.
- … jo šoreiz es it kā neiederoties komandā. Vietu vairs neesot, viņi saka. Smieklīgi, goda vārds. Par Paulu un Karīnu man nospļauties. Kā nekā, jau divas reizes esmu ar viņiem bijis.
Izdzirdējis Paula vārdu, Bastians saausījās.
- Ko nozīmē: tu neiederies komandā?
- Kā lai es to zinu? It kā gribot, lai grupa būtu neliela. Man šķiet, ka viņi melo. Esmu dzirdējis, ka ņemšot līdzi kaut kādu Bastianu i .īdu neviens te nepazīst, bet šim vieta atrodas. Neliela pauze. Es Hitos vienkārši piečakarēts. Viņi visi man vēl vellu redzēs.
- Tev taisnība. Man no laika gala nepatīk tas Saeculum. Visīstākie fantazētāji, ja tu man jautātu.
Abi piecēlās un devās projām. Bastians noskatījās viņiem nopakaļ un jutās vainīgs. Kāpēc viņu aicina piedalīties, bet pieredzējušiem spēlētājiem jāpaliek mājās? Tikai Sandras dēļ? Bastians piesēdās viņai tuvāk un apskāva meiteni.
- Paklau, viņš čukstēja viņai ausī, vai tu esi pārliecināta, ka l'auls un pārējie ir ar mieru, ka es došos līdzi uz jūsu larpu? Man šķiet, ka vietu skaits ir ļoti ierobežots.
Sandra maigi parīvēja degunu pret viņējo un uzspieda skūpstu uz vaiga. Es esmu pārliecināta. Pauls tevi šodien nedaudz “pārbaudīja uz zoba” un ir stāvā sajūsmā. Viņš pats tā teica. Man šķiet, viņš priecājas, ka grupā būs kāds, kurš varēs apkopt mūsu skrambas.
Tāpēc šī intensīvā iztaujāšana. Nu labi. Bastians piekļāvās Sandrai, iespieda seju meitenes matos un uzsūca viņas smaržu.
- Mīlestība, jā, sapņainā balsī novilka Šteinhens. Līdzās ēšanai jaukākā lieta dzīvē. Starp citu, vai kāds nav izsalcis? Man ir brīnišķīgas desiņas, izcilas bekona šķēles, un tās vēl nav atdzisušas. Viņš nocēla no uguns vienu iesmu.