Bastians, kuram pikantā smarža izraisīja ar katru sekundi lielāku izsalkuma sajūtu, ar prieku pasniedzās pēc ēdiena. Gaļa bija tik karsta, ka vēl čurkstēja, tāpēc viņš ar nožēlu nolika malā koka šķīvi un nepacietīgi gaidīja, līdz vieglā brīze, kas nupat bija uzpūtusi, atdzesēs tā saturu.
Taču tad viņš ieraudzīja Līzbetu, un ēdiens atdzisa neaizskarts.
Viņa bija tik skaista, tik ļoti skaista, ka Bastians baidījās pat uz mirkli novērst skatienu, lai nepalaistu kaut ko garām. Viņš pieķēra
sevi cenšamies atrast meitenes izskatā kaut mazāko vainu, bet jau drīz neglābjami sapinās un apmaldījās viņas sejas līnijās un lokos. Visiespaidīgākās bija viņas acis: dzintarkrāsā, ārkārtīgi izstieptas garumā kā ēģiptiešu ķēniņienei, biezu un izliektu skropstu ieskautas. Ap kaklu viņai bija aplikts apaļš, zeltaini mirdzošs medaljons, kurā bija iegravēti divi kopā savijušies drakoni. Meitene ik pa brīdim ar pirkstiem pieskārās ķēdītē iekārtajai rotaslietai un grozīja to uz abām pusēm. Otra viņas roka gulēja uz Georga ceļgala, bet galva balstījās uz viņa pleca. Līzbeta sēdēja ar muguru pret uguni un smaidīja, kad Georgs glāstīja viņas matus. Bastians neviļus sāka prātot, kā būtu atrasties Georga vietā. Viņas mute Bastians satrūkās, sajutis pieskārienu skausta apvidū. Sandras roka. Nu ko? Esi hipnotizēts?
- Nē. Tikai aizdomājos un…
- Ir jau labi. Tā reaģē visi. Vēlāk tu pie tā pieradisi.
Sandra pieliecās tuvāk draudzenei. LIzbet? Tas ir Bastians, es tev par viņu stāstīju, vai atceries? Bastian, tā ir Līzbeta.
Viņš noslaucīja rokas gar biksēm. Arī no tuvāka attāluma Līzbetas izskatā nevarēja atrast nekādu vainu. Pilnīgas, izliektas lūpas. Mati kā izkausēta rūgtā šokolāde. Vienīgi meitenes rokasspiediens bija auksts un ļengans, tas viņu mulsināja.
- Sveicināts, Bastian! Ir patīkami ar tevi iepazīties.
- Jā. Ak nē… paldies. Viņu pārņēma idiotiska vajadzība kaut ko uzdāvināt Līzbetai, lai viņai iepatiktos. Bastians uz mirkli aizmiedza acis.
Sandra ieķiķinājās. Tagad viņš ir zaudējis valodu. Vēl viens tava vizuālā tēla upuris.
- Izbeidz! klusi teica Līzbeta.
Georgs pievirzījās viņai tuvāk, nesakot ne vārda. Saprotams, čalim droši vien nepatīk, ka uz viņa draudzeni nepārtraukti blenž. Turklāt apzinoties, ko visi domā: “Kāpēc gan viņš?” Georgs nav neglīts, nē, bet viņš ir tāds… neuzkrītošs. Viena no tām sejām, kuras ieraugot uzreiz atkal aizmirst.
- Es nopirku sev kostīmu, ierunājās Bastians, lai mainītu tematu.
- Sandra mani pamatīgi ieinteresēja ar tām viduslaiku spēlēm. Kā
Ilīs domājat, vai ar diviem krekliem un divām biksēm pietiks piecām dienām? Man nepieciešams padoms, es esmu visīstākais iesācējs.
- Tu tiešām dosies mums līdzi? Skatienu, ar kādu Georgs vērtē|oši no augšas līdz apakšai nopētīja Bastianu, nevarēja nosaukt par glaimojošu. Vai Sandra tev teica, ka šis larpa veids nav piemērots iesācējiem?
- Man patīk izaicinājumi.
Līzbeta un Georgs apmainījās ar grūti iztulkojamiem skatieniem, kuros tomēr bija daudz pazīmju, kas liecināja par sajūsmas trūkumu.
- Patiesībā mēs neņemam līdzi cilvēkus, kurus labi nepazīstam, paziņoja Līzbeta.
- Pauls neiebilst, tātad viss būs labi, Sandra viņai nepiekrita.
- Iespējams, sacīja Georgs. Bet vai tu vispār esi paskaidrojusi Bastianam, kā tas notiek? Cik tas var būt grūti?
- Jā, jā. Viņš zina, ka nav nekādu atsperu matraču un mīkstinātu frotē dvieļu.
Līzbeta īsi iesmējās. Viņam nav ne jausmas, uz ko viņš parakstās.
Ne tik strauji. Pat ja Bastians vēl nekad nebija dzīvojis viduslaiku apstākļos, vārgulis viņš nebija. Paldies, ka jūs tā rūpējaties par mani, nedaudz augstprātīgi atcirta Bastians, bet tas nav nepieciešams. Esmu nodarbojies ar raftingu un reizēm kāpju kalnos mazliet dabas man problēmas nesagādā, un arī izmircis es jau esmu bijis.
Līzbeta dziļi ievilka elpu. Tev noteikti ir taisnība, viņa sacīja un strauji piecēlās kājās. Ceru, ka Sandra tev arī pateica, ka mūsu larpi nav īsti pareizi… legāli. Uz drīzu tikšanos, Bastian!
-Jā, apmulsis atbildēja Bastians. Viņš noskatījās pakaļ Līzbetai un Georgam, kā viņi, cieši piespiedušies viens pie otra, aizgāja tumsā.
- Viņa, protams, pārspīlē, ierunājās Sandra. Mēs nedarām neko nelegālu, tikai nepiesakām mūsu spēli.
- Kāpēc ne?
- Jo mēs braucam uz ļoti nomaļām vietām un gribam tās izvēlēties paši. Un nejautājam meža īpašniekam, vai viņš tam piekrīt. Bet
tur, kur esam, tāpat neviens cits neiemaldās. Mēs nevienam nekaitējam, neko neizpostām mums pat nav plastikāta atkritumu, ko izmest. Viņa izberzēja acis. Ko tu domā par Līzbetu?
Bastians no pieredzes zināja, ka šādos jautājumos ir paslēpts dinamīts. Es taču neko daudz par viņu nezinu. Šķiet glīta un tāda mierīga, vai ne?
- Vai tev viņa šķiet skaista?
Tās bija lamatas. Ja viņš teiks “nē”, Sandra zinās, ka viņš melo, bet, ja pasacīs, ka jā…
- Viņa ir ļoti skaista, atzina Bastians. Vēl vairāk man šobrīd patīk tikai grilētas gaļas iesmiņš.
Sandra uzlūkoja Bastianu ar vērtējošu skatienu, pasmaidīja un pieāķējās viņam pie elkoņa To tu vari dabūt.
ivas vilnas segas, nekrāsotas. Pieci pāri to ļurīgo bikšu, kuras Sandra sauca par bre. Trīs balti krekli, tumšzaļš filca vamzis. Divas linaudekla bikses, josta, šņorējamas ādas kurpes, kas sniedzās līdz potītēm. Liels tukšs linaudekla maiss, nazis ar raga spalu, neliela koka bļodiņa, koka karote. Adas ūdens maiss. Dažāda lieluma lina drānas lakatiņi. Dažas pudelītes ar kaltētiem ārstniecības augiem. Un vēl arī pārtika: apaļš maizes klaips, kas Bastianam šķita ļoti viduslaicīgs, un puskilograms kūpināta bekona vienā gabalā. Linaudekla maisam, pēc Sandras vārdiem, ir divkāršs pielietojums: tajā var pārnēsāt dažādas lietas, bet galvenais to var piepildīt ar lapām un paparžu vēdekļiem un izmantot kā matraci.
Bastians apmierināts aplūkoja gultā sakrauto mantu kaudzi. Šķiet, esmu sagatavojies jebkurai iespējamībai, viņš nodomāja. Trūka vēl tikai paša galvenā no visiem viņa jaunieguvumiem. Bastians izņēma no skapja masīvu koka zobenu, ko bija iegādājies jau pirms divām dienām. Pirms noslēdza pirkuma darījumu, bija ilgas pārrunas ar veikala īpašnieku, kurš apgalvoja, ka larpam ir piemērots tikai ar lateksu pārklāts putuplasta zobens. Ieroči, kurus viņš izrādīja, bija lieliski, taču latekss? 14. gadsimtā? Bastians pastāvēja uz to, ka viņam nepieciešams koka zobens, kura asmenim jābūt pārklātam ar metāliski spīdīgu laku.
Tas nav piemērots cīņai, brīdināja pārdevējs. Ar šādu ieroci jūs varat kādu savainot!
Lai gan piedalīšanās cīņās neietilpa Bastiana plānos, šādu zobenu viņš uzskatīja par atslēgu uz Sandras pasauli. Viņa pārdomas pārtrauca uzstājīgi garš zvans pie durvīm. Bastians intuitīvi uzreiz zināja, kurš pie viņa ieradies, lai gan patiesībā šim cilvēkam šobrīd vajadzētu spēlēt golfu trīssimt kilometru attālumā no šejienes. Taču durvju zvans skan citādi, ja aiz tām stāv viņš. Agresīvāk. Prasīgāk.
Viņš pacēla un pielika pie auss sarunu ierīces klausuli. Jā?
- Ļoti labi, ka tu esi mājās. Atver!
Bastians nospieda durvju atvēršanas pogu un pats sevi par to ienīda. Viņš steigšus metās pie gultā sakrautās aprīkojuma kaudzes un uzmeta tai virsū segu. Par to viņš sevi ienīda vēl vairāk.