Ārpusē atskanēja spalgi soļi, pēc individuāla pasūtījuma izgatavoto kurpju apkaltajām zolēm sitoties pret kāpņu telpas grīdu. Atverot durvis, Bastians jutās tā, it kā kuņģi sažņaugtu milzīga dūre. Viņa tēvs parādījās it kā pa gabaliem ar katru pakāpienu nedaudz vairāk.
- Tev jāiesniedz sūdzība nama apsaimniekotājam, logi kāpņu telpā nav mazgāti mēnešiem ilgi.
- Sveiks, tēti!
- Jā, jā, sveiki! Vai tev ir kāds izgludināts krekls? Vai uzvalks ir tīrs?
- Kā, lūdzu?
- Mēs braucam uz Berlīni. Uz ķirurgu kongresu. Ja tev nav pieklājīga krekla, pa ceļam kādu nopirksim. Tēvs ienāca dzīvoklī, ar rādītājpirkstu novilka pa drēbju skapja augšmalu un ar riebumu nolūkojās uz putekļiem, kas klāja pirksta galu. Kā redzu, arī tava apkopēja nekam neder.
- Man nav apkopējas.
- Ak tā. Jā, to var redzēt. Viņš noslaucīja no rokas putekļus.
- Labi, sakravā koferi, pēc desmit minūtēm mēs dodamies ceļā.
Karstums. Pieaugošs karstums Bastiana galvā un vēderā. Viņš skatījās uz tēvu un kārtējo reizi nespēja izteikt ne vārda. Divtūkstoš eiro vērtais uzvalks, zīda kaklasaite, apzeltītās brilles un nievājošais skatiens, ko tās vēl pastiprināja, pat nebija pats ļaunākais. Tā bija šī absolūtā pašpārliecinātība, uz ko balstījās tēva uzskats, ka visiem jāpilda viņa norādījumi bez jebkādiem iebildumiem un jautājumu uzdošanas. Arī Bastianam. Vispirms jau Bastianam.
- Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu sāktu kustēties. Tēvs uzmeta ātru skatienu dārgajam Breitling firmas pulkstenim, kas greznoja viņa plaukstas locītavu. Pirms uzstāšanās es gribu tevi iepazīstināt ar dažiem ietekmīgiem kolēģiem.
- Es nebraukšu tev līdzi.
Sīks muskulītis noraustījās tēva labās acs kaktiņā. Kas vēl nebūs! Protams, tu to darīsi.
- Nē. Man ir citi plāni. Tu varēji aiztaupīt sev šo braucienu, ja pirms tam būtu man piezvanījis. To pateicis, Bastians sajuta atvieglojumu, lai gan zināja, ka šāda atļaušanās nepaliks nesodīta. Bet tas bija tā vērts.
- Kas tie par… plāniem? “Kaut kādas muļķības, es varu saderēt”, skanēja līdzi tēva balsī. Kaut kas, ko noteikti var atlikt. Viņš paspraucās garām Bastianam, iegāja dzīvojamā istabā, paņēma fizioterapijas mācību grāmatu un uzšķīra to vietā, kur bija ievietota grāmatzīme.
- Un tālāk tu neesi ticis? Tev taču atlikušas vairs tikai sešas nedēļas. Viņš nometa grāmatu atpakaļ uz galda. Es sagaidu izcilus panākumus, tu to zini. Vai arī turies no medicīnas pa gabalu. Mēs nedrīkstam apkaunot savu vārdu.
Karstums Bastiana ķermenī cēlās un tuvojās viršanas punktam.
- Es to izskatu jau otro reizi, tēti.
- Ak tā? Tas ir labi. Tādā gadījumā brauciens uz Berlīni tev nemaz nebūs tik liels kavēklis zināšanu apguves procesā. Sakravā savas mantas!
- Nē. Bastians jutās tā, it kā stāvētu uz augstceltnes jumta un lūkotos lejā. Reibinošs augstums. Es nebraukšu tev līdzi, es jau to pateicu, un tu to dzirdēji. Ja domā, ka vari to ignorēt, tu maldies. Manis pēc, slēdz manu kontu, aizgriez naudas krānu vai zini ko? Es pat būtu ar mieru! Tikpat labi es varu piepelnīties Makdonaldā vai kādā bārā, kā to dara citi studenti, kuriem pašiem jāpelna studijām.
Bastians nespēja atcerēties, ka viņam jebkad būtu izdevies iebilst tēvam vairāk nekā divus teikumus pēc kārtas tā, lai tas nebūtu viņu pārtraucis. Bastians iekšēji satrūkās, taču Maksimilians Stefenbergs tikai pasmīnēja.
- Tā ir meitene, vai ne? Saprotu. Tas nav nekas nosodāms, bet arī ne tik ļoti svarīgs. Atšķirībā no kongresa, kas, kā tu zini, notiek tikai reizi gadā. Turpretī meitenes ir vienmēr un lielā skaitā.
Ko tu neteiksi, tēt! Starp citu, kā klājas mātei?
Tēvs pat aci nepamirkšķināja. Kā vienmēr.
Tātad sūdīgi, gribēja atcirst Bastians, bet tad iezvanījās viņa mobilais telefons. Droši vien Sandra. Viņš steigšus paķēra to no rakstāmgalda, lai tēvs nepagūtu saskatīt displejā viņas vārdu, taču izrādījās, ka šādai piesardzībai nebija pamata. Zvanītājs bija anonīms.
- Hallo?
- Nebrauc! Balss skanēja klusināti.
- Kas zvana? jautāja Bastians, instinktīvi arī runājot klusinātā balsī. Viņš aizgriezās projām no tēva un iegāja virtuvē.
- Tam nav nozīmes. Vienkārši uzticies man. Paliec mājās, tajā lietā kaut kas nav kārtībā. Telefonā Bastians dzirdēja soļus, it kā zvanītājs skrietu lejā pa kāpnēm.
- Ko tu ar to domā? Kas nav kārtībā? Vai mēs esam pazīstami?
- Nē, bet tam nav nekādas nozīmes. Es nevaru tev paskaidrot sīkāk, jo steidzos, un tu man tāpat neticētu. Bet tas ir labs padoms, tiešām. Uzklausi to! Es tikai gribu tevi brīdināt. Vīrieša balss, par to Bastians bija tikpat kā pārliecināts.
- No kā, sasodīts?
- Man tagad jābeidz. Priecīgus Vasarsvētkus!
Viņš atgriezās dzīvojamā istabā. Bastiana apjukums acīmredzot bija pamanāms, jo tēvs tūlīt metās viņam virsū kā ievainotam zvēram. Viegls laupījums.
- Beidz muļķoties, Bastian! Ja es saku, ka brauksi man līdzi, tas nozīmē, ka tu brauksi. Es pats palikšu tikai līdz rītam tātad pēc divdesmit četrām stundām tu jau būsi atpakaļ. Turklāt tev nekas cits neatliek es jau esmu paziņojis kolēģiem no Heidelbergas, ka gribētu viņus iepazīstināt ar savu dēlu.
Ak tādas tās lietas. Viņi to kaut kā pārdzīvos, kolēģi no Heidelbergas. Un tu arī. Es nebraukšu tev līdzi, pat ja tu nostāsies uz galvas. Bastians apsēdās pie rakstāmgalda un atšķīra fizioterapijas grāmatu. Burti lēkāja viņa acu priekšā.
- Reizēm es gandrīz nespēju noticēt, ka tu esi mans dēls. Tēva balss skanēja mierīgi, bet tajā nevarēja nesaklausīt dusmas. Es
vienmēr esmu tev stāstījis, cik ļoti mūsu arodā nepieciešami kontakti un personiskās attiecības, bet tev uz to uzspļaut, vai ne?
Bastianam kļuva grūti elpot. Viņš iekoda lūpā, lai pārsteidzīgi nepateiktu kaut ko lieku.
- Stulbi no tavas puses. Tu taču saproti, ka tava rīcība nepaliks bez sekām, vai ne? tēvs teica gandrīz vai mīlīgā balsī.
Man vienalga. Bastians piespieda sevi nepacelt skatienu un koncentrējās tikai uz paša elpas vilcieniem. Beidzot soļi attālinājās, un viņš dzirdēja, kā tiek atvērtas un aizvērtas durvis. Dzirdēja apkalto kurpju zoļu klaudzoņu kāpņu telpā. Viņš atviegloti uzelpoja.
Pēc stundas viņam bija jābūt stacijā.
aulu nebija iespējams nepamanīt. Sarkanās spalvas pie viņa bruņucepures viegli šūpojās, tiklīdz caur stacijas iekštelpu izskrēja kāda vēja pūsma. Ap viņu jau bija sapulcējušies vairāki jaunieši, no kuriem Bastians pazina tikai Šteinhenu un Doro un, protams, Sandru, kas nekavējoties steidzās pretī, līdzko bija viņu pamanījusi. Viņa apkrita Bastianam ap kaklu un uzspieda skūpstu uz lūpām. Es tā priecājos, meitene čukstēja.
Tas ir fantastiski, ka tu esi te.
Arī viņš priecājās, lai gan nupat kā pārdzīvotā sastapšanās ar tēvu vēl nebija izgaisusi no prāta. Nedomāt par to. Labāk skatīties uz Sandru.
Pagājušajās četrās nedēļās viņi bija vairākas reizes norunājuši satikšanos, pavadījuši laiku garās sarunās un kopīgi gatavojušies šim piedzīvojumam, taču daudz tuvāki viens otram viņi vēl joprojām nebija kļuvuši. Bastianam bija radies iespaids, ka Sandra grib pagaidīt līdz larpam, lai tur varētu izlemt, vai viņš tiešām ir viņai piemērots. Tagad meitene uzlūkoja Bastianu ar starojošām acīm un burtiski vibrēja no uzbudinājuma.