Ilze Liliāna Millere
Safīru uguns
.
~PROLOGS ~
Piķa melnās debesīs nespīdēja ne zvaigznes, ne mēness. Skarbs vējš locīja koku zarus, sita nesen izaugušas puķes un norāva neizplaukušus pumpurus. Brāzmas svilpa un gaudoja gar māju logiem, un aukstums spraucās durvju šķirbās. Pasaule likās pilna ar draudīgām, naidīgām ēnām, kas ložņāja pa ceļiem un laukiem un mēģināja tikt iekšā pie cilvēkiem. Nakts bija baisa, un ikviens, kas vēl bija nomodā, drebinoties paskatījās laukā un tad centās palīst zem segas drošībā un siltumā.
Moja atkāpās no loga ar drūmu smaidu un centās aizvērt smagos slēģus. Vējš nikni pretojās, viņas garos, melnos matus plivinot kā sadriskātu karogu. Ne nakts, ne vējš, ne tumsa sievu nebiedēja. Moja pasmīnēja, ar spēku aizvēra logu, taču vējš turpināja gaudot un mēģināja atrast kādu spraugu, pa kuru ielīst mājā.
Moja mierīgi sakārtoja daudzās šalles un lakatus uz pleciem un noglauda kuplos, no dažāda auduma šūtos svārkus. Viņa tieviem, daudzu gredzenu izrotātiem pirkstiem lēnām izbrauca caur garajiem, sapinkātajiem matiem. Sieva nesteidzīgiem soļiem stalti, bet mazliet līgani piegāja pie trijkājaina, šķība galdiņa istabas stūrī; tur atradās neliels katliņš. No tā pacēlās kūpoši, biezi garaiņi. Moja ar kausiņu māla krūzē iesmēla karstu, tumšzaļu tēju un apsēdās uz paklāja pretī pavardam, kurā sprēgāja uguns.
Kādu laiku Moja nekustīgi vērās liesmu dejās. Biedējošas, kustīgas ēnas uz būdeles sienām lika melnajām sievas acīm spīdēt kā tumšsarkaniem rubīniem. Viņa ar vieglu smīnu skatījās pavardā, it kā spētu tur saskatīt citiem nesaprotamas zīmes.
Pēkšņi loga slēģi atsprāga vaļā, un vējš iebrāzās istabā; būdelē ielauzās aukstums un baiss kauciens. Šķita, ka Moja to nemaz nemana. Viņa turpināja mierīgi vērot liesmas, gluži apmierināta ar notiekošo.
Tad kaut kas mainījās. Mojas sejā parādījās saspringta izteiksme.
- Safīrs, safīrs… viņa murmināja. Ko tas nozīmē?
Sieva veikli pielēca kājās, piesteidzās pie kāda zema
galdiņa un sāka rakņāties tā atvilktnēs. Pēc mirkļa viņa ar uzvarošu smaidu izvilka vecu, tumšu, jau pāris reižu lāpītu auduma maisiņu, apsēdās pie uguns un maisiņa saturu izbēra zemē. No tā izbira vairāki savādi priekšmeti dažādi akmentiņi, koka sprungulis, sakaltis augs, putna spalva, gliemežvāks, salmu kušķītis un pat kauls. Moja, saraukusi pieri, kaut ko murmināja zemā, dūcošā balsī, pārcilāja un kārtoja priekšmetus tikai sev saprotamā secībā. Ik pa brīdim viņa uzmeta skatienu liesmojošajam pavardam, it kā uguns spētu dot kādu atbildi vai padomu.
- Nevar būt, Moja nomurmināja.
Viņa pieslējās kājās, aizsteidzās līdz tam pašam galdam un šoreiz no atvilktnes izņēma melnu kastīti. No tās viņas bālajā, netīrajā plaukstā izbira kāršu komplekts.
Moja sāka šķirot un maisīt kārtis. Viņas lūpas kustējās, veidojot nesaprotamus vārdus, un tumšajās acīs atspoguļojās uguns. Sieva izkārtoja kārtis starp mistiskajiem priekšmetiem, beidzot izvilka vienu kārti un pacēla to pie acīm.
- Zobens, Moja nočukstēja. Zobens un loks.
Sieva uztrausās kājās un piegāja pie atvērtā loga, caur kuru iekšā un ārā joprojām joņoja satracinātais vējš. Moja vēlreiz aplūkoja plaukstā sažņaugto kārti, uz kuras bija attēloti divi krusteniski nolikti ieroči zobens un loks. Viņa drūmi nopūtās un pusbalsī nomurmināja vārdu, ko viņai nepārprotami pauda gan uguns, gan savādie priekšmeti, gan kārtis.
Cīņa.
GADATIRGUS
Rīts pār skaisto Saullēktu ieleju uzausa saulains, mierīgs un priekpilns. Ne velti ielejai bija dots šāds nosaukums ļaudis runāja, ka tieši šeit vērojami skaistākie rīti visā Sēlas valstī. Te, valsts dienvidos, ik diena sākās silta un gaiša.
Kalnu ieskautais Romo ciems modās sparīgai vasaras dienai. Saulesstari izlauzās caur lapotni virs varenām un cēlām Rītausmas klintīm, debesīs sasaucās dziedātājputni. Strādīgie Romo iedzīvotāji jau ķērās pie darba un steidzās uz dārzu vai lauku.
Santanas acīs iespīdēja saules stariņš no istabas loga, un meitene moži piecēlās. Viņa juta, ka diena būs silta. Septiņpadsmitgadīgā meitene izrausās no vienkāršās koka gultas un plānās sedziņas, kurā bija ietinusies. Santanas istaba nebija liela: tur atradās gulta, liels skapis ar plauktiem un atvilktnēm un pāris zemu ^^ soliņu. Meitene novilka plāno,
balto naktskreklu un uzģērba pusgaras, vienkāršas bikses un garu kreklu. Viņa pāris reižu caur tumšbrūniem, gariem matiem izlaida koka ķemmi un izsteidzās laukā.
r
Basās pēdas grima mīkstā zālē, kas bija mazliet mitra, jo pašā rīta agrumā bija nolijis pamatīgs lietus. Santana uz brīdi apstājās, ieelpoja svaigo gaisu un pasmaidīja: rīts bija tiešām burvīgs. Meitene aizgāja līdz mazam strautiņam vītolu ēnā, kur notupās, lai nomazgātu seju un kaklu. Vecu vītolu zari nokārās tik zemu, ka lapas skāra ūdeni. Santana ieskatījās savā atspulgā. Pretī raudzījās neskaidrs attēls, kurā īpaši izcēlās garu skropstu ieskautas safirzaļas acis.
Kad Santana piecēlās, lai dotos atpakaļ uz savas ģimenes guļbaļķu mājiņu, viņai pēkšņi virsū uzlēca kaut kas liels, melns un spalvains un nogāza meiteni zemē. Viņa izbīlī klusi iespiedzās:
- Taro! Tu lielais lempi!
Suns vainīgi iesmilkstējās un ļāva meitenei piecelties kājās. Santana nopūtās. Pieklīdušais klaidonis Taro bija milzīgs, pinkains un neciešami bērnišķīgs un rotaļīgs. Brūnās acis vērās meitenē ar patiesu žēlumu un mīlestību, un Santana pasmaidīja. Uz Taro nebija iespējams dusmoties.
- Nu, kur tavs saimnieks? meitene uzsauca, pabužinājusi suņa mīksto, biezo spalvu. Tas apmierināti noņurdējās. Taro sparīgi luncināja asti un, mēli izkāris, it kā mēģināja pateikt, ka Santana ir viņa saimniece. Tomēr tā gluži nebija. Meitene nebija piekritusi rūpēties par milzīgo, lempīgo suni.
- Kāds mani sauca? Santanai aiz muguras atskanēja moža balss.
Meitene pasmaidīja un pagriezās pret slaidu puisi ar pagariem, tumšbrūniem matiem, kas, vieglā vējiņā plīvodami, izskatījās nekārtīgi un izjukuši. Puisis bija stalts un spēcīgs, ar mīļu un laipnu smaidu. Taro ar bērnišķīgu rējienu lempīgi pielēkšoja pie saimnieka un sāka luncināties viņam pie kājām.
- Sveiks, Ketan! Santana smaidot sacīja.
- Labs rīts, Santana! Ketans atbildēja.
Meitene brīdi lūkojās tumšzaļajās puiša acīs. Ketans bija Santanas deviņpadsmitgadīgais brālis.
- Kas šodien paredzēts? meitene vaicāja.
- Kā kas? Ketans pārsteigts atjautāja. Gadatirgus, māšel.
- Ak, pareizi, Santana iesmējās.
Gadatirgus Romo ciemā bija liels notikums. Cilvēki ieradās no visām Sēlas valsts malām, bija arī daudz viesu no Šēlas vienīgās kaimiņvalsts milzīgās Portesas impērijas rietumos. Pārējo Sēlas daļu apskaloja Zelta putu okeāns. Gadatirgus ilga vismaz trīs dienas, tad notika ne tikai tirgošanās, bet arī dažādas sacīkstes un balles. Romo iedzīvotāji bija lepni un pagodināti, ka ik gadu šis vērienīgais pasākums notika tieši pie viņiem, jo klinšu ieskautā Saullēktu ieleja, kuras vidū atradās ciems, bija gluži vai nošķirta no pārējās pasaules. Šeit reti notika kaut kas aizraujošs un neparasts. Katra diena bija gluži tāda pati kā iepriekšējā: čakli, saticīgi un laipni ļaudis ik dienu strādāja laukā vai dārzā. Tieši tāpēc pirmā vasaras nedēļa, kad tika rīkots gadatirgus, atšķīrās no visa gada. Visapkārt valdīja neliela spriedze un patīkams satraukums par gaidāmo jautrību, daudziem apmeklētājiem un jaunām ziņām no pasaules.