Santana no zemes pacēla sārtu akmeni un uz kāda koka stumbra uzzīmēja punktu, pēc tam atkāpās, izvilka loku un sagatavoja bultu, atvilka to un koncentrējās, aizvērusi vienu aci. Pēc mirkļa gaisu pāršķēla klusa skaņa bulta izšāvās un ietriecās gandrīz sarkanajā punktā. Santana pamāja ar galvu un izvilka nākamo bultu. Šāviens bija tāds pats bulta trāpīja tam blakus. Meitene šāva vēl divas reizes. Par pārējo viņa nedomāja galvā bija vienīgi mērķis un bulta.
Pēkšņi Santana izdzirdēja klusu čaboņu un pagriezās, neviļus tēmējot loku uz krūmu pusi, kur ieraudzīja cilvēka ēnu. Bija tikai viens cilvēks, kurš mēdza nākt uz šo vietu, un tas bija Timo. Santana nosprieda, ka draugs ir atgriezies, un sirds priekā ietrīcējās. Bet tad meitene apjauta, ka tas nevar būt, un katram gadījumam sagatavojās šaušanai.
Santana! atskanēja balss.
Meitene nolaida loku.
No krūmiem izlīda Artāks.
Sveika, viņš vainīgi un mazliet nedroši pasmaidīja.
Santanas sirds iegavilējās, ierau-
got Artāku sveiku un veselu, un vēders dīvaini iekņudējās; meitene to neizrādīja.
- Kā tu mani te atradi? viņa jautāja. Balss bija auksta un mazliet skarba.
- Es tevi meklēju. Un tad ieraudzīju Bultu un sapratu, ka arī tu esi te. Es jau teicu, ka tevi atradīšu.
- Hm, noņurdēja Santana.
Lai gan bija jauki, ka Artāks viņu meklējis, tomēr tas visu padarīja tikai sarežģītāku bija grūtāk uz viņu dusmoties.
- Piedod, ka tevi vakar ballē pametu. Artāks panāca tuvāk. Tumšzilās acis skatījās lūdzoši, un meitene novērsās. Viņa nedrīkst atmaigt. Viņa to negrib.
- Es zinu, kas tu esi, Santana sacīja.
- Man jau likās, ka tu to uzzināsi, klusi bilda Artāks.
- Piedod, ka nepateicu agrāk. Zināju, ka tev tas nepatiks, tāpēc nesapratu, ko pasākt.
- Varēji vienkārši to neslēpt, Santana teica. Varbūt tad es nebūtu tā dusmojusies. Man nepatīk negodīgi cilvēki. Tādi kā tu, viņa nošņācās un aizgriezās.
Brīdi valdīja klusums.
- Ej prom, Artak! klusi sacīja Santana. Un vairs šurp nenāc.
- Nē! nočukstēja Artāks. Nē! viņš atkārtoja skaļāk.
- Kas tur tik īpašs, ka esmu bruņinieks? Vai tas, ka esmu no Portesas? Vai tas kaut ko maina? Santana, ko tas maina?
- Tas maina visu, Santana atbildēja. Tu biji negodīgs. Un viss. Tas, ka esi Portesas bruņinieks, tas… Tas vienkārši visu padara daudz reižu sliktāku. Varbūt tu man esi melojis vēl ko citu? Kā lai es tev vairs uzticos? Kā lai zinu, ka tu netaisies man nodarīt ko ļaunu?
- Es tev nekad nenodarītu pāri, Santana. Artāks satvēra meiteni aiz pleciem un pagrieza pret sevi.
- Kāpēc lai es tev ticētu? Santana ieskatījās puiša acīs. Piedod, viņa nomurmināja un izrāvās no Artaka tvēriena.
- Uzklausi mani! Nekas slikts taču nav noticis, Artāks teica.
- Neko vairs nevar labot, Santana viņu pārtrauca. Es tevi vairs negribu redzēt. Ej prom!
- Nekur es neiešu, spītīgi sacīja Artāks.
- Nu labi, nopūtās Santana. Tad iešu es.
Un, pirms Artāks paspēja meiteni atturēt, Santana paņēma loku un bultas, uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja. Viņa centās saglabāt dusmīgu sejas izteiksmi, bet asaras izlauzās no acīm un ritēja pār vaigiem.
Santana nekad nebija domājusi pamest Romo. Viņa mīlēja šo mierīgo, skaisto, kluso vietu. Kalnos ieskautā Saullēktu ieleja ciemu gluži vai atdalīja gan no Šēlas, gan pārējās pasaules, bet meiteni tas neuztrauca viņai vienmēr bija pieticis ar Romo. Santanai nebija ne jausmas par to, kā cilvēki dzīvo citur viņas valstī, kur nu vēl ārpus tās robežām. Viņa to varēja tikai nojaust pēc citu stāstītā un pēc leģendām. Viņa par Sēļu zināja pietiekami daudz: tā ir skaista un neparasta valsts. Te ir tik daudz interesantu vietu, katra saistās ar kādu nostāstu pārsvarā par dārgakmeņiem. Nekad iepriekš Santana nebija vēlējusies atstāt skaisto, mierīgo Romo un doties uz svešo, plašo Sēļu. Tomēr meitene saprata, ka reiz būs jādodas ceļā.
Nu tas brīdis bija pienācis.
Bulta jāja vēja ātrumā, pārlēca pār Santanas pagalma sētu un strauji apstājās. Meitene nolēca no zirga muguras un iemetās mājā. Pavisam aizelsusies, viņa ieskrēja virtuvē, kur sastapa Hirki.
- Ei, Santana! viņa pārsteigta iesaucās. Kas atgadījies? Hirke jautāja un ar pirkstu noslaucīja asaras uz meitenes vaigiem.
Santana klusi iešņukstējās, apņēmīgi nomierinājās, dziļi ieelpoja un biedējoši drūmi un aizvainoti pasmaidīja. Tad nopūtās un stostoties izstāstīja Hirkei visu, kas bija noticis ballē un šorīt.
- Ak! sieviete izdvesa, kad Santana bija beigusi.
Viņas abas apsēdās pie galda. Santana satvēra galvu
rokās, bet Hirke dziļi nopūtās.
- Ak, Santana! viņa atkārtoja. Tu nu gan esi iekūlusies ķēzā.
- Pati saprotu, Santana bilda. Es… es tiešām nezinu, ko darīt.
- Ko tu šobrīd visvairāk vēlies?
- Pazust. Aizbēgt prom. Visu aizmirst, sākt visu no jauna. Vienkārši tikt projām.
- Jā, Hirke pamāja ar galvu. Jā, tieši tas tev vajadzīgs.
- Ko? Santana sastinga. Viņa nebija gaidījusi šādus vārdus. Pamest tēti, pamest mājas! Kur doties? Ko darīt?
- Nē, nē, es to nevaru, meitene murmināja.
- Vari gan, Santana, vari, uzmundrinoši sacīja Hirke. Tev jātiek ar visu skaidrībā.
- Bet es… Santana iesāka un apklusa.
Kādu brīdi abas klusēja.
- Neko nesaprotu, nočukstēja Santana. Es nesaprotu, ko domāju un ko jūtu. Es esmu tik… apmulsusi.
- Jā gan, mierināja Hirke. Skaidrs, ka esi samulsusi. Artāks… Pat pēc tevis stāstītā man par viņu radies labs priekšstats. Viņš šķiet tiešām lielisks.
- Jā, pasmaidīja Santana, bet tad sarāvās un, kā pieķerta nedarbos, aizspieda muti ar plaukstu un atkal savaikstīja drūmu un dusmīgu seju.
Hirke par to iesmējās.
- Kopš pirmā brīža, kad es viņu satiku, Santana klusi ierunājās, es sapratu, ka viņš ir… īpašs.
- Klausi savai sirdij, Santana, uzstāja Hirke. Tu noteikti justu, ja viņš būtu slikts.
Santana nopūtās.
- Bet bruņinieks! Kur tas redzēts, ka zemnieka meita satiktos ar bruņinieku? Hirke ierunājās.
- Es zinu! Santana iesaucās. Tā sanāk. Bet tur taču neko nevar darīt!
- Tā ir. Bet tas tiešām pārāk… dīvaini. Bruņinieks un zemniece!
- Turklāt viņš ir no Portesas. Santana un Hirke to bilda reizē, tad abas saskatījās un iesmējās.
- Vienkārši esmu apjukusi, nočukstēja Santana. Es nespēju saprast, ko jūtu un ko man vajadzētu just. Tas ir tik savādi.
- Tas nekas, mierināja Hirke. Tev jāmēģina tikt skaidrībā. Ir grūti ienīst to, kuru esi iemīlējis.
- Jā, tā ir, Santana nopūtās.
* * *
Kad mājās pārradās Sako un Hekae, Santana paziņoja, ka vēlas doties prom. Tas, protams, satrieca tēti.
- Prom? Kur? Kad? Kāpēc? viņš izdvesa.
- Es gribu doties prom no šejienes. Ir vasara. Ketans ir prom, Timo arī. Kāpēc arī es nevaru to izbaudīt? Gribu apskatīt Sēļu, pabūt citur, plašajā pasaulē, Santana lūdzās.
- Santana, kā tad tā? Sako murmināja.