- Jā, tēt, tieši tā.
Sako trūka vārdu. Viņš tikai spēja brīnīties par savu nopietno meitu ar tādu pašu spītīgu un pārliecinātu skatienu kā Ketanam.
- Sako, ierunājās Hirke. Ļauj viņai iet. Viņai tas ir vajadzīgs.
- Tiešām? pārjautāja Santanas tētis.
Galu galā viņiem izdevās pārliecināt ģimenes galvu, ka Santana drīkst doties prom un viņai nekas nedraud. Arī Hekae atbalstīja Santanu, jo jaunībā pats bija klejotājs un zināja, ka ikvienam gribas piedzīvot ko jaunu.
- Labi, Sako nopūtās. Labi.
- Paldies, tēt! Santana iesaucās un beidzot pasmaidīja.
Meitene kravāja somu, gatavojās ceļam un joprojām
nespēja noticēt tam, ko dara. Viss notika tik ātri.
Ik pa brīdim domās iznira Artaka tēls, kuru meitene dusmīgi centās aizdzīt. Kādreiz, kad dusmas norims, viņa šo puisi atcerēsies tikai ar labām domām un skaistām atmiņām. Vislabāk būtu, ja viņa Artāku vairs nekad neredzētu un nesatiktu. Viņi gluži vienkārši nevarēja, nedrīkstēja būt kopā.
Pēc pusdienām meitene no visiem atvadījās: apskāva Šako, Hirki un Hekae un noklausījās uzmundrinošus veiksmes vēlējumus un brīdinājumus būt uzmanīgai. Tētis viņai iedeva vidēji garu, smailu dunci ar gludu koka spalu, lai būtu ar ko aizstāvēties. Viņa to ielika ādas maciņā pie jostas. Pēc tam Santana uzvilka tumšzaļu apmetni, paņēma loku un bultu maku, un arī mugursomu, vēlreiz atvadījās un izgāja laukā. Viņa uzsēdās mugurā Bultai un aizjāja tālumā pretī klintīm, pretī nezināmajam.
AIZ KALNIEM
Cauri Saullēktu ielejai Santana jāja, līdz rietēja saule. Galva dunēja un reiba no pēdējās dienās piedzīvotā un bažām par nākotni. Joprojām bija grūti apjēgt, ka viņa tiešām dodas prom. Tas bija tik satraucoši, mulsinoši un biedējoši.
Zeltaini saulesstari mirdzēja caur klintīm un spīguļoja zālē. Bija ļoti silts. Arī vējš bija norimis. Vakars likās brīnišķīgs.
Saule žilbināja acis. Santana, par spīti bailēm un neziņai, smaidīja, priecājās par jauko vakaru. Meitene no visas sirds centās izdzēst no atmiņas Artaka tēlu. Artāks bija jāaizmirst.
Labāk domāt par Ketanu un Timo. Nez kā viņiem klājas? Vai Timo viņu vēl atceras un domā par viņu? Varbūt viņi skumst pēc mājām, ilgojas pēc tuviniekiem? Varbūt tieši pretēji izbauda brīvību? Varbūt viņu sirdi nomāc uztraukums un bailes par to, kas viņiem varētu draudēt?
- Santana! meiteni no domām iztraucēja kāda balss.
Viņa pārsteigti sarāvās un apstādināja Bultu. Šurp katrs
ar savu kumeļu rikšoja Kels un Zags.
- Neesi par tālu aizklīdusi? Kels gādīgi jautāja. Laiks atgriezties.
- Pagaidām es šeit neatgriezīšos, Kel, pasmaidīja Santana.
- Kāpēc? neko nesaprotot, Kels jautāja.
- Kurp tu dodies? vaicāja Zags.
- Es pati vēl nezinu, Santana nopūtās un īsi izstāstīja to, ka ir nolēmusi pamest Romo un paceļot.
- Tu esi droša? Kels neticīgi noprasīja, ar nopietnām, zilām acīm urbdamies Santanā.
- Pilnā mērā, atbildēja Santana, kaut patiesībā viņa šaubījās.
- Nu, nu, nomurmināja Kels.
Ko gan viņš var iebilst? Viņš nav ne meitenes tēvs, ne brālis. Turklāt Santana jau pati ir pietiekami pieaugusi.
- Kad tu atgriezīsies? puisis jautāja.
- Es nezinu, Santana paraustīja plecus. Ilgi jau prom nebūšu. Man tā liekas, viņa pavisam klusu piebilda.
Zags uzmeta meitenei skumju un cerību pilnu skatienu. Arī viņam gribētos darīt tāpat. Zags no visiem Timo brāļiem visvairāk alka pēc brīvības, kopš agras bērnības sapņoja, kā apceļos visu pasauli. Un tieši viņš to patlaban nevarēja. Zags bija par jaunu. Viņš mazliet pagaidīs un tad… Un tad arī viņš dosies pasaulē.
- Nu tad… Lai tev veicas! Kels pasmaidīja. Sargā sevi! Kad pārradīsies Timo, pasveicināšu no tevis.
- Paldies!
Brāļi meitenei pamāja, un viņa devās prom uz vienu, bet Kels un Zags uz pretējo pusi.
Pavisam drīz Santana sasniedza Rītausmas klintis. Robotas, tumšas un draudīgas tās slējās augstu virs galvas. Meitene zināja, ka kaut kur klintīs jābūt nelielai plaisai, kas izved no Saullēktu ielejas. Viņa palēnināja Bultas tempu un gausi devās gar klinšu sienu, līdz beidzot atrada meklēto eju akmeņos. Plaisa tiešām bija neliela blakus nevarēja iet vairāk par diviem jātniekiem. Arī augsta tā nebija jātniekam vajadzēja pieliekt galvu, bet garākam cilvēkam nācās no zirga nokāpt. Parasti ceļotāji izmantoja ērtāku ceļu pa klinšu virsmu. Vietā, kur plaisa kļuva platāka, bija neliela taciņa. Tomēr Santanai ērtais ceļš nederēja, tas prasītu vairāk laika un pūliņu, lai tiktu augšā.
- Nu ko, Bulta, Santana sacīja, mūsu ceļš ir sācies.
Meitene juta, ka Bulta ir uztraukusies. Arī zirgs nekad
nebija pametis Romo. Santana mierinoši glāstīja zīdainās krēpes un čukstēja uzmundrinošus vārdus. Meitene pati bija nobijusies, bet nu bija par vēlu griezties atpakaļ. Un to viņa nemaz negribēja.
Santana uzmeta pēdējo skatienu mīļajam dzimtajam ciemam, kas slīga vakara tumsā. Tad pasmaidīja, pabužināja Bultas krēpes un viņas ienira tumsā. Bulta spēra lēnus, piesardzīgus soļus, jo zemi klāja asi un slideni akmeņi. Apkārt sabiezēja baiss klusums un auksts, savādi smaržojošs gaiss.
- Mierīgi, Bulta, Santana klusi nomurmināja un pati salēcās no tā, cik viņas balss izklausās skala un cik baismīgi atbalsojās akmens sienās. Arī Bulta noskurinājās, dzirdot baiso atbalsi. Tomēr šķita, ka ķēve ir sapratusi saimnieces noskaņojumu un arī pati vēlas piedzīvojumu.
Ceļš likās diezgan garš. Santanas un Bultas elpa spokaini atbalsojās, zirga pakavi biedējoši dunēja pret cieto klājienu. Santanas sirds sitās tik skaļi, ka likās arī to var dzirdēt. Tomēr tas vairs nebija uztraukums un bailes, tas bija prieks un satraukums par to, kas gaida ārpusē.
- Tūlīt būsim klāt, Santana čukstēja, un atbalss to atkārtoja vairākas reizes.
Klinšu sienā parādījās bāla strēle. Santana pasmaidīja, un jau pavisam drīz Bultas pakavi grima zālē. Pēkšņajā gaismā meitene samiedza acis. Bulta izdvesa tādu kā sajūsmas zviedzienu; Santanu tas uzjautrināja.
Viņas bija nonākušas diezgan tukšā klajumā, kur auga vien pāris krūmu un sīku kociņu. Bet tālumā vīdēja plaša un krāsaina pļava.
- Cik skaisti! Santana pasmaidīja. Aiziet, Bulta!
Vieglā riksī viņas ieskrēja pļavā. Bultas soļi kļuva lēnāki.
Zirgs augstu cilāja kājas un palaikam noliecās, lai noplūktu kādu puķi.
Santana sāka žāvāties. Saule rietēja, un debesis satumsa. Gaiss joprojām bija silts, patīkams un smaržīgs. Meitenes domas kļuva neskaidras un juceklīgas.
- Labs ir, Santana sacīja. Paliksim tepat.
Viņa apstādināja Bultu, nolēca zemē un nožāvājās vēlreiz. Pēkšņi viņa jutās ļoti nogurusi. Santana izvilka no somas segu, ko izklāja turpat zālē. Nakts tiešām bija silta. Meitene apgūlās, un viņu skāva svaigs gaiss un reibinoša puķu, zāles un zemes smarža. Satraukums pagaisa no prāta, un ceļiniece iegrima patīkamā miegā.
Ceļu viņa turpināja agri un drīz vien sasniedza pļavas malu. Diena bija diezgan karsta, meitene jāja gar kādu taku koku paēnā.
Santana jutās lieliski brīva un laimīga. Viņa centās aizdzīt nomācošas domas, vērot pārsteidzošo dabu. Ainava bija skaista lauki un klajumi, mežiņi, pļavas un putekļains, smiltīm klāts ceļš. Tas viss likās tik nepazīstams. Meitene izdvesa satraukuma un sajūsmas pilnu nopūtu.
Santana Bultas mugurā rikšoja gar mežu, un apkārtne nemainījās. Vienā ceļa pusē arvien vēl auga koki un krūmi, otrā pletās tukši, milzīgi klajumi.